'Dzejkoncerta' idejas autors Jānis Ozoliņš: visu laiku kaut kas galvā skan  (17)

Grupas "Sigma" komponists un solists Jānis Ozoliņš zināms arī kā latviešu literārā žurnāla "Latvju Teksti" galvenais redaktors, literatūrpētnieks, kā arī Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs.

Tieši viņam radās ideja ar koncertu, kurā "Sigma" spēlētu dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem, un tajā piedalītos arī paši autori ar dzejas lasījumiem. Intervijā Jānis stāsta par idejas aizsākumiem, dzejas un mūzikas savstarpējo saliedēšanos, kā arī dalās pārdomās par mūsdienu dzejas un populārās mūzikas situāciju.

Pastāsti, kā tev radās iecere veidot koncertu kopā ar dzejniekiem?

Pirms pāris gadiem kopā ar dzejniekiem radījām performanci "Mūsu dienu skaņu celiņš", kur mēs - grupa "Sigma" - izpildījām savas dziesmas un autori lasīja savus dzejoļus, kuriem radījām arī īpašus pavadījumus. Sākumā tā bija iecerēta kā vienreizēja performance, bet cilvēkiem par to bija tik liela interese, ka uzstājāmies vairākkārt gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās. Tāpēc arī vēlāk turpinājām strādāt pie jaunām dziesmām ar latviešu dzejnieku tekstiem. Vienā brīdī dziesmu bija pietiekami daudz, lai realizētu ieceri par dzejkoncertu, kurā izskanētu jaunie skaņdarbi un tajā piedalītos arī paši dzejnieki. Galu galā tas viss ir izvērties necerēti grandiozi.

Dzejas koncertam ir izvēlēta īpaša vieta - Rīgas Doms. Vai tam ir noteicoša loma pasākuma koncepcijā?

Par iespēju uzstāties Rīgas Domā ir jāpateicas biedrībai "Ascendum" un sabiedriskajai kustībai "Mans Doms", kas atbalsta šo notikumu. Tomēr nevar noliegt, ka pasākuma scenogrāfam Andrim Freibergam jau sākotnēji bija ideja veidot dzejkoncertu tieši baznīcā. Es sākumā tam pretojos, jo man šķita, ka baznīca ir pārāk spēcīga telpa, kas uzliek savus noteikumus. Tomēr pēc ilgākām pārdomām es piekritu, kaut vai tāpēc, ka muzicēt baznīcā ir liels izaicinājums - tas ir pietiekami komplicēti arī no akustikas viedokļa. Patiesībā es nekad nebūtu iedomājies, ka kādreiz dziedāšu Rīgas Domā. Tas man personīgi ir īpašs notikums.

Koncertā tiks vākti arī ziedojumi Rīgas Doma jaunajai vitrāžai "Ar degsmi par brīvu Latviju!", kas kalpos par liecību un piemiņas zīmi barikāžu laikam. Kā, tavuprāt, ir mainījusies dzejnieka un dzejas loma sabiedrībā kopš Atmodas laika?

Galvenais šo jautājumu neuzdot dzejniekiem, jo viņus tas kaitina (smejas). Protams, ka dzejnieka loma laika gaitā ir mainījusies - dzejniekam vairs nav jābūt sabiedrības garīgajam līderim, vismaz ne tādā izpratnē, kā tas bija Padomju gados. Savukārt pati dzeja mūsdienās ir neapskaužamā situācijā: nereti paši dzejnieki atzīst, ka tā pastāv tādos apstākļos, kur sabiedrības vairākums to nelasa. Par dzeju interesējas ļoti maza cilvēku grupa, un tā tas ir ne tikai Latvijā, bet citviet Rietumu valstīs. Nav atšķirības, vai tā ir Polija ar 36 miljoniem iedzīvotāju, vai Latvija ar 2 miljoniem, jo dzejnieks pārdod 500-600 sava dzejas krājuma eksemplārus, un grāmatu pārdošanas rādītāji ir līdzīgi. Latvijas mērogā pat var uzskatīt, ka cilvēki dzeju lasa daudz.

Tomēr tu esi starp tiem, kas dzeju lasa. Kāpēc?

Tieši tāda paša iemesla pēc, kāpēc vispār cilvēki lasa literatūru - lai gūtu pārdzīvojumu. Aizvakar pārlasīju Annas Auziņas dzejas krājumu "Es izskatījos laimīga" un apraudājos. Manuprāt, dzejas uztvere ir atkarīga gan no dzīves, gan lasīšanas pieredzes - jo tā ir lielāka, jo vairāk dzeja aizkustina.

Kas dzejkoncerta programmā bija pirmais - dzeja vai mūzika?

Šā koncerta ietvaros pirmā patiešām bija dzeja. Visu šo dziesmu sākums ir dzejolis, kuru esam interpretējuši mūzikā. Nereti mūziķi dara otrādi - sāk ar mūziku, un tad piemeklē atbilstošu dzejoli. Manuprāt, tas ir nepareizi, jo tādējādi konkrētais dzejolis tiek noplicināts. Tas nozīmē, ka tā vietā varētu būt jebkurš cits teksts. Jēga dzejas izmantojumam mūzikā ir tad, ja ar skaņu palīdzību tam var dot otru vēstījumu.

Kādreiz tā bija ļoti spēcīga tradīcija - radīt dziesmas, izmantojot aktuālo dzejnieku darbus, kā to, piemēram, darīja "Pērkons" un "Menuets". Šodien tas ir novērojams daudz retāk.

Jā, vairākums mūsdienu mūziķu neizmanto aktuālo dzejnieku tekstus, un ja tomēr izmanto, tad dzejoļus ar atskaņām. Bet laikmetīgie dzejnieki daudz vairāk izmanto verlibru un dzejprozu, un to nav tik vienkārši atskaņot mūzikā. Tas ir zināms cīniņš komponistam. Esmu dzirdējis tostarp akadēmiskās mūzikas pārstāvju viedokļus, ka dzeja mūsdienās ir zaudējusi muzikalitāti, bet, manuprāt, tās ir muļķības. Vienkārši mūziķiem nav vēlmes strādāt ar šiem tekstiem. Tas, protams, nav viegli - ir daudz jālasa un jāatklāj dzejoļi, kas varētu skanēt mūzikas interpretācijā. Mūzikas un teksta saplūsmē ir jārod līdzsvarots kompromiss, un tas ir grūtāk, nekā paņemt dzejoli ar atskaņām un ritmu, lai ieliktu trijos akordos, kā to nereti dara popmūziķi.

Ko mūzika var sniegt dzejai?

Manuprāt, lielāku pārdzīvojumu. Un mūzika var arī aizvest pie dzejas cilvēkus, kas to ikdienā nelasa. Kad spēlējām "Mūsu dienu skaņu celiņu" Ģertrūdes ielas teātrī, pēc izrādes tika izpirkti visi autoru dzejas krājumi, kas bija izlikti pārdošanā turpat teātrī. Neskatoties uz to, ka tā bija teātra publika, kuras skatītāju vairums ir jaunieši, kas par dzeju varbūt pat īpaši neinteresējas, tā tomēr viņus uzrunāja.

Vai tu jūties kā pārcēlājs, kas ar savu mūziku ved dzeju pie lasītāja?

Nezinu. Tādās kategorijās par to nedomāju. Komponēju mūziku, jo man ir svarīga skaņu pasaule. Man visu laiku kaut kas galvā skan, un man no tā ir jātiek vaļā (smejas). Tāpēc man ikdienā ir grūti, ja visur, kur es dodos, fonā nepārtraukti skan mūzika. Tas traucē. Piemēram, Ingas Gailes "Kūku Marija", ko atskaņosim arī koncertā, man skanēja galvā trīs mēnešus, līdz es to izdziedāju no sevis ārā. Varētu jau rakstīt mūziku arī latviešu klasiķu darbiem, bet tā laikam ir zināma misijas apziņa - izmantot tieši mūsdienu dzeju, lai to aktualizētu. Man gribas aizstāvēt mūsdienu dzejniekus no aizspriedumiem, ka viņu teksti nav muzikāli.

Ar ko atšķiras laba dzeja no sliktas dzejas?

Grūti atbildēt, pirmkārt, tas ir subjektīvā  -  sajūtu līmenī. Tomēr, protams, ir noteikti kritēriji, pēc kuriem dzeju var vērtēt. Manuprāt, ka to ļauj saprast arī  lasīšanas un dzīves pieredze. Jo vairāk cilvēks lasa augstvērtīgu dzeju, kas izturējusi laika pārbaudi, jo labāk var novērtēt laikmetīgo dzeju. Manā gadījumā palīdz arī literatūras teorija, ko es daudz lasu savā pētnieciskajā darbā.

Un mūzika?

Pēc līdzīgiem kritērijiem. Manuprāt, popmūzikas kontekstā ļoti svarīga ir balss - tas, vai vokālists izjūt savu balsi kā instrumentu un strādā ar to. Ja to var saklausīt izpildītāja balsī, tad tas mani pārliecina un konkrētā dziesma mani uzrunā. Manuprāt, balss ir visspēcīgākais mūzikas instruments, jo nāk no paša cilvēka. Līdz ar to balss skanējums aizskar citu cilvēku vistiešāk. Mani ļoti uzrunā laikmetīgā kora mūzika, kur ar cilvēka balsi var izdarīt neiedomājamas lietas - tā spēj satriekt, uzrunāt, šausmināt, likt iemīlēties, atbaidīt utt. Labā mūzikā var arī skaidri sadzirdēt, ka pie tās ir strādāts, nezaudējot viegluma sajūtu. Un, lai to saklausītu, arī ir vajadzīga pieredze.

Pašiem mūziķiem gan par savu mūziku ir ļoti grūti runāt - kad to jautā intervijās, parasti nākas klāt piedomāt klāt savu mitoloģiju. Piemēram, kad mūziķim jautā: "Par ko ir Jūsu dziesma?", manuprāt, visgodīgākā atbilde būtu: "Klausieties un sapratīsiet!" Tomēr popmūzikā ir pieņemts stāstīt par savām dziesmām, jo tas parāda, cik ļoti mūziķis ir atvērts klausītājam. Tas ir reklāmas princips. Man šķiet, ka pašam autoram ir tiesības savu mūziku nepaskaidrot, bet tad laikam viņu uzskatītu par snobu.

Mūziķim ir arī tiesības nezināt, par ko ir viņa dziesma?

Es domāju, ka jā. Mūzika vienkārši notiek un, ja ir aicinājums radīt, tad tas vienkārši ir jādara. Ilgu laiku sevī to apspiedu, jo man bija kauns. Uzdrīkstēšanās un pārliecība rodas palēnām.