Intervija ar Gunāru Kalniņu: Pietrūkst pastaigas pa Latvijas mežiem  (71)

Kori Kalniņš dibināja 2004. gada 3. oktobrī, un kopš tā laika "GG Choir" uzstājies neskaitāmi daudz un dažādos koncertos, koncertuzvedumos un pasākumos TV ekrānos. Arī pēc Gunāra Kalniņa aizbraukšanas no Latvijas pirms aptuveni pieciem gadiem koris turpina aktīvi koncertēt, turklāt šogad izcīnīja uzvaru "Pasaules koru olimpiādes" gospeļu kategorijas atvērtajā konkursā. 

Tomēr jubilejas koncertā kopā ar kori varēsim dzirdēt arī pašu tā izveidotāju, kurš šobrīd aktīvi strādā arī pie citiem projektiem Barselonā un Berlīnē. Portāls "Delfi" aicināja Gunāru Kalniņu pastāstīt par to, kāpēc "GG Choir" reiz tika radīts un kāda ir mūziķa patreizējā saikne ar to un Latviju.

Cik bieži jums izdodas ierasties Latvijā un cik ilgi šobrīd grasāties šeit būt - vai tikai gatavojoties koncertam vai arī plānoti vēl kādi papildus projekti?

Šogad laikam sanāk būt vairākas reizes Latvijā. Viena no reizēm bija maijā - uz Kristapa Krievkalna jubilejas koncertu. Nevarēju viņam atteikt, jo viņš ir ne tikai mans draugs mūzikā, bet arī skolotājs. Daudz, ko es šodien nojaušu par aranžēšanu, esmu mācījies tieši no viņa. Turklāt viņam ir neaprakstāma humora izjūta. Ar viņu vienmēr ir jautri. Turklāt tā man bija iespēja dzirdēt Madaru Celmu - manuprāt, vistalantīgāko manas paaudzes dziedātāju un komponisti. Esmu absolūts viņas talanta pielūdzējs.

Pa starpu biju vēl kādu reizīti. Tagad - uz korīša jubilejas koncertu. Protams, ka nekam citam neatliks laika, jo daudz mēģinājumu. Paralēli notiek sarunas par citiem projektiem, bet par tiem - citu reizi. Vienu, ko varu gan atklāt, koncerts ar "GG Choir" paredzēts arī jaunajā koncertzālē "Rīga" 27.decembrī.

Popularitāti guvāt agri un bijāt pazīstams pop-dziedātājs. Daudzi veido dažādus projektus, duetus, sadarbību ar orķestriem, bet, ja nekļūdos, šis ir vienīgais Latvijā zināmais gadījums, kad dziedātājs ir izveidojis pats savu kori un turpina ar to sadarboties visus šos gadus. Kā sākotnēji ienāca prātā šī ideja?

Gospeļkori idejiskā ziņā jau apzinājos agri... Uzrunāja un aizrāva. Bet varbūt tikai sadarbības līmenī. 2002.gadā lielu impulsu iedeva "London Community Gospel Choir", kuri koncertēja Rīgā (viņi ir sadarbojušies ar teju visām superzvaigznēm - Mariah Carey, George Michael, Elton John). 

Mana sākotnējā doma bija tikai dziedāt korī, nevis vadīt. Bet Latvijā šis mūzikas žanrs tad vēl nebija tik ļoti attīstīts... Bet iekšā bija nemiers un sajūta, ka ir jādara kaut kas. Tad nu vienu dienu attapos, ka pie Anglikāņu baznīcas durvīm stāvēja ap 60 cilvēku, lai pieteiktos "GG Choir" - atpakaļceļa vairs nebija.

Un kāpēc tieši gospeļkoris? Vai idejai to veidot bija vairāk reliģisks vai muzikālā "interesantuma" aspekts?

Esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi neizdarīja tādu muļķību un nenokristīja mani. Jo kā gan sīks knēvelis var izdarīt šādu nopietnu izvēli. Es jūtu, ka Dievs ir. Ne vienmēr - baznīcas izpratnē. 

Citiem vārdiem sakot - neesmu reliģisks, bet Dievs manā dzīvē ir. Muzikālā 'interesantuma' aspekts - kā sakāt jūs - mani uzrunā vairāk, nekā sērīgi, minorīgi meldiņi ar tekstu 'Esmu ārkārtīgi priecīgs'... vai visa tā pārējā mazohēšana un liekulība. Gospeļmūzika ir man tuvāks veids kā runāt par savām attiecībām ar Dievu.

Kā šī sadarbība ar kori tiek turpināta pēdējos piecus gadus, jums esot prombūtnē?

Ik pa brīdim esam uztaisījuši koncertus - 2009. un 2011. gadā. Ir bijuši arī citi piedāvājumi, bet viens no retajiem, kas lietas ir mācējis novest līdz galam, ir Juris Millers, par ko viņam paldies. Jā, viņš ir neviennozīmīgi vērtēts kadrs. Bet - manā pieredzē - viss ir bijis korekti un kas nav mazsvarīgi - viņš ja kaut ko organizē - to viņš arī noorganizē. Labāk vai sliktāk - gaumes jautājums.

Par korīti domāju gandrīz katru dienu, nu labi - varbūt ne katru dienu. Bieži. Bet stāvu malā. Lai dara paši. Ne tāpēc, ka sirds man nebūtu krūtīs... Tāpēc, lai atrod paši savu ceļu un gūst savu pieredzi. Mani arī neviens nemācīja. Un labi, ka tā. Jo tā ieguvu punus un vērtīgas mācības. Vienīgais, kas man ir svarīgi - lai turpina šo kustību pa bērnu namiem un pansionātiem. Un lai nedzied ar konkrētiem Latvju ...kā lai tos nosauc... 'mūzikas' darboņiem?

Ko Jums pašam nozīmē laiku pa laikam atgriezties, lai uzstātos ar 'GG Choir'? No kora puses tas ikreiz tiek izziņots kā īpašais notikums.

Man prieks, ka arī viņiem tas ir īpašs notikums. Es viņu vietā būtu priecājies: "fū... Šefiņš, Diktators, Kuce, Despots beidzot nu ir aizvācies uz ārzemēm. Juhū, ballīte!" Prieks, ka atceras.

No manas puses - tas ir sapņa piepildījums. Viņi skan maģiski. Īpaši. Pa malu malām visur kaut ko esmu dzirdējis un strādājis, bet neviens nav tā kā "GG Choir",un to es nesaku tikai tāpēc, ka tas būtu mans bērns, nezinu. Katrā ziņā priekš manis tas ir luksus, muzikāla bauda atkal kopā muzicēt. Un personiski - daži no šiem cilvēkiem ir mana ģimene. Manas mājas.

Kas īpašs gaidāms jubilejas koncertā? 

Es nezinu kā lai atbild uz šo jautājumu... Pirotehnikas un grandiozi šovi nebūs, ceru, no tortes arī neviens neleks ārā. Lauris Reiniks un viņam līdzīgie arī, paldies Dievam, nebūs. Mēs vienkārši dziedāsim dziesmas, kuras šo desmit gadu laikā mums ir kļuvušas īpaši nozīmīgas. Kopā ar mums būs maziņš orķestris. Arī šie ir maģiski ļautiņi manā un kora muzikālajā dzīvē. Tā, ka jubilejas vakarā būs dubultprieks.

Ko pats pēdējo gadu laikā esat sasniedzis mūzikā, ar ko vēlētos padalīties? 

Tie, kas seko man līdzi sociālajos tīklos, tie cilvēki ir informēti. Tāpat ir arī mājas lapa "www.gunarskalnins.com"... Viss pārējais, ko es jebkad teiktu, vienalga - atradīsies kāds nelaimīgs klerks vai tabloīds, kurš kladzinās ka es dzīvoju tur un tur, strādāju to un to.

Saprotu, ka uz Spāniju aizveda rūgtums par Latvijas vidi un dzeltenajiem medijiem, bet vai ir izdevies sevi piepildīt arī muzikālajā ziņā? 

Latvijas videi, lielos vilcienos - nav ne vainas. Cilvēki draudzīgi, atvērti. Varbūt - dažādos jautājumos - konservatīvi, bet - visam savs laiks. Dzeltenie mediji? Lai Dievs viņiem stāv klāt, kad viņiem vajadzēs izkaisītos akmentiņus vienu pēc otra uzlasīt. 

Un jā - man izdodas piepildīt sevi muzikālajā ziņā, sadzīviskajā un tā tālāk, jo to var ikkatrs.

Kas ikdienā pietrūkst no tā, kas ir vai bija tuvs un iemīļots Latvijā?

Grāmatas. Lāčmaize. Tādas praktiskas lietas. Garam - pietrūkst pastaigas pa Latvijas mežiem. Vēl atceros, ka ar milzīgu baudu sēdēju Krievkalna koncerta ģenerālmēģinājumā. Tik daudz kolosālu mūziķu - Kerēvica, Rutulis, Madara Celma, orķestris! Ir daudz un dažādu vietu, cilvēku - kas saistās ar labām atmiņām. 

Pietrūkst festivāla "Nāc Līdzās", kur varēju būt noderīgs šiem bērniem. Pietrūkst uz Ziemassvētkiem visas tās skriešanas un ņemšanās ar tūrīti. Tas ir bijis kolosāls laiks.