Kas tavā maģītī? Savus mīļākos ierakstus iesaka radio ētera personība Mārtiņš Pavasaris  (1)

"Strādājot raidījumā "Vakara Kvartāls", esmu ieguvis zīmogu, ka esmu absolūta repa galva un ārpus hiphopa realitātes neko nesaprotu, taču tā nebūt nav, jo, lai cilvēks spētu virzīties uz profesionāļa titulu, viņam ir jābūt atvērtam, erudītam un spējīgam orientēties vairākās jomās.

Tieši tāpēc sekojošās desmit dziesmas, kuras atrodams manā maģītī, būs no dažādiem laika periodiem un žanriem, kā arī iespējams paviršākam lasītājām negribēsies ticēt, ka tas ir dvēseles skaņu celiņš cilvēkam, kurš dienu no dienas ir līdz ausīm latviešu repa mūzikas universā," teic Mārtiņš.

Dziesmām pievienoti Mārtiņa Pavasara komentāri.

Dziesmu secībai nav nozīmes.

2000. gadā "Opus Pro" laida klajā savu albumu "Es eju tevi zagt". Tad man bija astoņi gadi. Dziļjaunība tika pavadīta ar omēm, jo draugu man nebija, tāpēc nācās sevi izklaidēt pašam. Viena no aktuālākajām padarīšanām bija ģitārspēles simulēšana ar dēli, tāpēc paši varat iedomāties, kā es ņēmos, skanot šī albuma tituldziesmai ar tādu pašu nosaukumu. Tobrīd man šķita, ka ar to gabalu sākas un beidzas mūzika. Mans tēvs, Ansis Pavasaris, tobrīd strādāja Latvijas Radio un nezināmu iemeslu dēļ, es viņam konstanti dīcu šīs dziesmas iemānīšanu ēterā. Un te, vienu dienu, es dzirdu Alex (Oļegs Andrejevs) balsi radio, taču ne jau "Es eju tevi zagt", bet gan kompozīciju "Rozā lietus". Protams, ka biju sašutis, taču fakts, ka mans tēvs, īpaši man, uzlika dziesmu pašā Latvijas Radio, bija kas tik ēteriski netverams, ka vēl šodien šī dziesma ir himna tam, kāpēc radio pasaule man ir tik ļoti ieaugusi kaulā.

Lai gan dziesma oriģināli ir klasisks gospeļmūzikas piemērs, tomēr pasaules slavu tā ieguva tieši pēc Led Zeppelin versijas uzrakstīšanas 1975. gadā. Dziesma ir 11 minūtes gara, bet tās skanējums nevienā brīdī neliek garlaikoties, jo tas, ko grupas dalībnieki izdarījuši, ir absolūti ģeniāli – gan ierakstā, gan koncertos. Ja dziesmai būtu jāliek atzīme no 1 līdz 10, es tai dotu atzīmi "sekss".

2014. gada sākumā tika izlasīta RZA grāmata "The Tao of Wu", kas ir filozofisks darbs par viņa ceļu uz augstāku izpratni un apgaismību. Ap to pašu laiku, manu uzmanību bija piesaistījis James Blake albums "Overgrown", kurā ir iekļauta tieši šī dziesma. Pašsaprotami, ka uztverot šos divus dažādos mākslas darbus vienlaicīgi, tie manī krustojās un veidoja jaunu, izjustāku sajūtu, kādu iespējams nebūtu radījis tikai viens no tiem. Īpaši neizplūstot savos apgaismības meklējumos, gribu uzsvērt citātu no dziesmas, kuru cenšos izprast un izjust kā nākas, lai vēlāk to spētu realizēt un piedzīvot:

"Tight as the grip of the squid
Gentle as the finger touch of a newborn kid
I wouldn't trade her smile for a million quid
Don't let my love fall, keep building it"

2008. gadā nejauši uzdūros fragmentam no raidījuma radio NABA, kurā viens no asprātīgākajiem un tehniskākajiem latviešu reperiem - Eliots - dzīvajā izpildīja 48 bars, jeb 48 rindas. Tolaik, mana izpratne par Latvijā radīto repu bija visnotaļ primitīva. Zināju par Ozolu, Gustavo, Āķi un vēl šo to, kas nu bija viegli pieejams, taču underground džeki man bija pavisam svešs jēdziens. Pirmo reizi izdzirdot šo dziesmu, es sekunžu laikā kļuvu atkarīgs, tas bija lirisks heroīns. Es patiesi neticēju, ka tas ir iespējams, un pēc tam jau sākās ķēdes reakcija citu izpildītāju iepazīšanā. Vēl tagad mani pārņem sirreāla sajūta apzinoties, ka pirms relatīvi neilga laika posma uz Eliotu raudzījos kā uz augšāmcēlušos Bigiju, bet šogad viņš manā raidījumā dzīvajā izpildīja nekad neizdotu dziesmu, kura uzreiz pēc tam kļuva par vienu no gada karstākajiem hitiem - "Pilsētas meitene".

Lai gan neesmu lāpu gājienu vai Dziesmu svētku entuziasts, tomēr zināms latvieša gēns manī mājo, kas pašsaprotami liek izjust īpašu pacilājumu skanot Vācieša, Stabulnieka un Vilcānes kopdarbam. Nu patīk mums tie saldsērīgie rudens gabali, neko tur nevar padarīt. Taču arī muzikāli, šis ir izcils piemērs tā laika kvalitātes normām, kuras diemžēl ir kritušās.

Dziesmas saturiskā līnija ir kārtējā mīlestības balāde. Nekas jauns, nekas vecs – vienīgā atšķirība starp citām saturiski līdzīgām kompozīcijām ir tas, ka to izjutu līdz kaulam, izejot ļoti piesātinātu meditācijas procesu, kurā arī nekautrējos sev atzīt lietas no kurām ikdienā cītīgi bēgu.

Pat ja cilvēks nav akadēmiski izglītots mūzikā, klasiskās mūzikas ietekme uz smadzenēm un ķermeni ir grandioza. Nereti es cīnos ar bezmiegu, nemiera uzplūdiem un citām mūsdienu smalkajām kaitēm, taču, lai man nebūtu jānonāk dažādu interesantu substanču varā, es nereti klausos tieši šī žanra darbus, lai kā teikt – savāktu gaļu. Un ziniet, tas ir izcils palīgs tam.

Šī dziesma, droši vien, ietver visu, ko normāli orientēts vecis vēlas no dzīves. Tā ir tā smeldze, kuru mēs slēpjam, taču atklāti izrunājam tikai ar tuvākajiem biedriem. Tā nu tas ir, un tad mēs atgriežamies atpakaļ pie kakla saitēm, teātra un vienas vīna glāzes pie pusdienām...

2011. gadā, sadarbībā ar "Grammy", tika izveidota filma "Re:generation music project", kurā vairāki pasaules slaveni DJ nonāca situācijā, kurā viņiem jāapvieno viņu producētā mūzika ar kādu no klasiskajiem žanriem – džezu, kantrī utt. Tas bija patiesi skaists process, kurā sastapās vecā un jaunā skolā, lai meklētu kopīgu valodu universālajā skaņu pasaulē. Rezultāts un darba process bija patiesi satriecošs, un tieši tāpēc viens no gala iznākumiem jau ilgu laiku priecē manu maģīti. Tas ir izcils piemērs, ka mūsdienās vairs neeksistē robeža starp mūzikas stiliem – ja tu esi talantīgs un nekautrējies no fantāzijas, tu esi spējīgs savienot šķietami nesavienojamo.

Soulmūzika arī ir tas žanrs, kurš ir jāklausās un jājūt. To nekādi nedrīkst uztvert kā dežūrskaņas vai liftu mūziku, un tieši tāpēc tās klātbūtne manā ikdienā ir pašsaprotama. Jūsu uzmanībai izcils piemērs tam, ka šis stils turpina dzīvot arī šodien un nav vien blāva atblāzma no pagājušā gadsimta 50. un 60. gadiem.