Man patrāpījās sēdvieta, no kuras nebija iespējams redzēt visu skatuvi, bet tikai tās daļu, tāpēc lielākoties sanāca raudzīties tuvumā esošajā ekrānā. Jau ar pirmās dziesmas sākumu, ko Jānis Šipkēvics izpildīja vienatnē, bija skaidrs, ka puiši pirms koncertiem ir ziņojuši pilnīgi precīzi – šie ir citi 'Instrumenti' kā pirms gada. Uz ekrāniem tika projecēta darbība no skatuves – nekādu efektu, nekādu triku.
Iepriekšējās tūres koncerti skatītājus pārsteidza ar ekspresivitāti – dinamiskā ārtpopa mūzika un efektīgais šovs bija tāda kā konstruēta pasaule, ko mūziķi izveidojuši studijās un mēģinājumos, lai koncertos to prezentētu cilvēkiem. "Mēs tiksimies gaisā" turpretim ir ārkārtīgi intraverta, nesamākslota, lēna un dabiska koncertprogramma. Šipkēvicam un Sējānam uz skatuves ir pievienojies Gatis Zaķis, kas spēlē ģitāru un rada dažādus elektroniskus efektus, pats "Instrumentu" kodols lielākoties mūziku rada ar taustiņinstrumentu un vokāla palīdzību. Dažas vienkāršas, cilvēcīgas uzrunas starp dziesmām - nekā lieka, nekā pārmērīga.
Jau sākot ar pirmo dziesmu samērā plaši tika izmantota "loop" tehnika, ko latviski mēdz dēvēt par "cilpošanu" vai vēl kā citādi. Princips ir tāds – mūziķis iespēlē partiju un tā ar iekārtu palīdzību tiek atkārtota, dublēta un ritmizēta. Šis paņēmiens "Instrumentu" izpildījumā lielākoties radīja ambientās mūzikas noskaņu, atkārtotās muzikālās frāzes spēja novest līdz teju hipnotiskam un meditatīvam stāvoklim. Doma baznīcas akustika bija grandiozs papildinājums šādai pieejai – katra skaņa bija dzirdami dzidri un skaidri.
Jaunais grupas albums tiešām raisa asociācijas ar ambientās mūzikas pasauli un precīzi jūtams ir Šipkēvica teiktais – muzikālais materiāls ir tāds kā atskats pašiem uz sevi, savu iekšējo pasauli un bērnību. Nesteidzīgi (taču ne garlaicīgi) tika spēlētas dziesmas un to emocionālais kāpinājums neatrisinājās kulminācijā, bet atkārtotās muzikālās frāzēs, tādejādi izceļot katru detaļu.
Spēlētais materiāls neizdalās atsevišķos hītos - starp dziesmām principā varētu nebūt arī pārtraukumu. Tas šķiet kā vienots stāsts, kura daļas plūdeni pāriet no vienas otrā un veido kopēju sajūtu, kopēju vēstījumu.
Koncerts noteikti bija vairāk "domājams", nevis dinamiski aizraujošs. Brīžiem šķita, ka daļa no klātesošajiem cilvēkiem ir izbrīnīti par notiekošo, jo "Instrumenti" līdz šim vienmēr ir bijuši daudz atraktīvāki. Radās sajūta, ka šajā koncertā grupa netiecas cilvēkiem neko pierādīt, tā vietā mūziķi vienkārši dod iespēju klausītājiem pabūt mierā un nostāties aci pret aci pašiem ar sevi – tieši tā, kā grupa to ir darījusi albuma tapšanas procesā.
Minimālistiski noformētās gaismas, kas intensīvākajos brīžos izgaismoja visu Doma baznīcu, bija precīzas, krāšņas, bet piezemētas. Tāpat varētu raksturot arī mūzikas kvalitāti – apbūra Sējāna akadēmiski izkoptais vokāls, kas nevienā brīdī nelika vilties, priecēja mūziķu prasme neapjukt arī sarežģītās ritma struktūrās, kuras tika veidotas. Atsevišķos momentos mūziķi radīja arī t.s. "skaņas sienu", taču arī tā bija precīzi balansēta un nekļuva trokšņaina.
Daudzējādā ziņā muzikālais materiāls atgādināja postroka stilistikas mūziku, taču nevis tās aktīvākajā manierē, bet tieši ambiences, skaņu ainavu un muzikālas faktūras veidošanā. Vēlreiz jāuzteic mūziķu profesionalitāte – koncerta laikā radās iespaids, ka viņi varētu izmantot jebkādus instrumentus, jebkādas tehniskas iespējas, bet vienalga neapjuktu tajā un spētu izveidot savu skanējumu.
Tā viena no domām, kas radās koncerta laikā, ir par to, kas tieši ir mūzika, kas ir tas, ko mēs mūzikā mīlam un vēlamies atrast. Vai tas ir pārsteigums, vai tā ir aizrautība, vai tā ir tehniska precizitāte vai vienkārši tīkama melodija? Varbūt tā ir sajūta, ka tu esi kopā ar citiem cilvēkiem, kas piedzīvo to pašu. Šis koncerts nesniedza atbildes, bet lika uzdot jautājumus, kas nereti ir daudz vērtīgāk.
Grupa noslēdza koncertu ar jaunā albuma "Iekams" dziesmu "Mēs tiksimies gaisā", kas ir arī koncertsērijas tituldziesma, taču pēc tam vēl nospēlēja ārkārtīgi nesteidzīgu un gaišu "Klusa nakts, svēta nakts" versiju. Koncentrētais izpildījums kombinācijā ar Doma baznīcas akustiku un plašumu pildīja prātu un sirdi ar nesteidzību un mieru, ko mūziķi arī sirsnīgi novēlēja klausītājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
