Neiepazītā pirmā vijole. Saruna ar LNSO I vijoļu grupas koncertmeistaru Sandi Šteinbergu  (4)

Tavā radošajā biogrāfijā lasāmi atzītu orķestru nosaukumi - LNSO, "Kremerata Baltica", "Rīgas kamermūziķi", Pasaules miera orķestris, Gustava Mālera orķestris, Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Tamperes simfoniskais orķestris un citi, nemaz nerunājot par kameransambļiem, kuros esi spēlējis. Tomēr tavs vārds plašākai publikai nav ļoti zināms. Apzināti esi slēpies?

Godīgi sakot, pārāk sevi reklamēt nav bijusi mana galvenā doma. Tie, kas mani pazīst, tie pazīst. Kā jau tu teici, mani vairāk pazīst no darbiem, ko esmu darījis. Es speciāli sevi neafišēju, man liekas, ka tas īpaši nav vajadzīgs. Latvijā tagad ir bums (varbūt ne tieši klasiskajā mūzikā) - tiklīdz tu esi mazliet parādījis sevi, varbūt vienu vai divas dziesmiņas nodziedājis, tev jau liekas, ka esi zenītā. Bet tikpat ātri, cik tu uzmirdzi, tik ātri tu arī nokrīti no tā zenīta. Par sevi neesmu aizdomājies, ka man vajadzētu kaut kā sevi reklamēt. Man nav pašmērķa reklamēt sevi.

Bet mūsdienās jau arī klasiskā mūzika un mūziķi ir kā prece.

Ir dažādas preces - liela patēriņa preces, maza patēriņa preces. Man grūti noraksturot, kādā līmenī atrodos, jo to var pateikt tikai cilvēki, kas klausās, redz un dzird no malas. Es daru savu darbu, savu misiju, kas man ir kopā ar instrumentu, apzinoties, ka tas man pašam ir vistuvākais ceļš, kurā varu sevi parādīt šajā pasaulē.

Kāpēc tu ar savām pasaules orķestros atzītajām prasmēm esi palicis šeit, Latvijā?

Vide, vieta, kurā esmu uzaudzis, - te tomēr ir zināmas saknes. Ne jau tikai Rīgā, es esmu no laukiem, no Rojas. Bērnības saknes nav izzudušas. Man ļoti grūti tās pārcirst, tāpēc mēģinu saglabāt visu, kas ir. Bet tajā pašā laikā ir iespēja no Rīgas arī ceļot, muzicēt ārpus Latvijas, bet izvēloties to modeli, ka mājas ir šeit. Šis modelis man liekas ļoti labs.

Kā sākās tavs ceļš, kas aizveda līdz starptautiskam līmenim?

Domāju, ka pamats ir tas, ko iemācījos šeit, tajos pašos "Rīgas kamermūziķos" pie Normunda [Šnē]. Pēc tam LNSO, kur joprojām strādāju. Bez tam vēl pusotru gadu strādāju Somijas simfoniskajā orķestrī, biju koncertmeistara vietnieks. Kāpēc es to darīju? Tāpēc, ka tajā laikā, 90. gadu beigās, bija diezgan krimināla situācija. Latvijas labākie mūziķi brauca prom, jo atalgojums bija... Atceros pirmās algas, kādas bija orķestros! To nevar salīdzināt ar mūsdienām, visi ir aizmirsuši to.

Atceros - par pēdējo naudu nopirku biļeti uz Somiju un aizbraucu, jo dabūju tur darbu. Man nebija naudas, nebija iztikšanas, orķestra intendante aizdeva piecsimt somu marku un teica - neuztraucies, pēc pirmās algas atdosi. Tā es tur sāku 1997. gada februārī. Tas bija tāds izdzīvošanas ceļš, bet deva ļoti labu pieredzi. Kad dibināja orķestri "Kremerata Baltica", bija viens zvans, un, kā lai saka, Meistars [Gidons Krēmers] lika noprast, ka grib mani savākt pie sevis. Bet nu jau gandrīz divus gadus tur vairs nespēlēju. Savu artavu esmu devis - piecpadsmit ar pusi gadu biju šī orķestra koncertmeistars.

"Kremerata Baltica" direktore Ingrīda Zemzare par tevi saka: "Īstena pirmā vijole. Kopš pašiem "Kremerata Baltica" pirmsākumiem viņš bijis koncertmeistars šī vārda vislabākajā nozīmē. Viņš spēj vadīt orķestri bez diriģenta, saskaņojot tā kopskaņu ar visneparedzamāko solistu muzicēšanas brīvību. Un viņam vienmēr var uzticēties kā solistam un ansambļa mūziķim - tieši Sandim Gidons Krēmers uzticēja savu partiju Artura Maskata skaņdarbā "Pusnakts Rīgā", kuru pats bija pirmatskaņojis tikai pirms dažiem mēnešiem. (Parasti "Kremerata" savas notis greizsirdīgi sargā...) Un vēl - domāju, ka viens no skaistākajiem "Kremerata Baltica" latviešu mūzikas ierakstiem - Jura Karlsona "Vakara lūgšana" - ir Sanda spēlētā vijoles solo nopelns."

Ļoti slavinoši! (pārdomu pauze) Es vienmēr centos būt atklāts un godīgs, dažreiz man bija arī konflikti ar vadību. Un tas ir normāli, jo ir jāpastāv par savām idejām, jāaizstāv cīņubiedri, kuri varbūt nav tik spēcīgi.

Bet es arī esmu par disciplīnu "iedevis iekšā". Ja esi profesionālis, neatkarīgi no tā, ko iepriekšējā vakarā darīji, nākamajā dienā jābūt uz strīpas. Es pats to ievēroju, nekad neesmu kavējis orķestri. Divdesmit gados man nav bijusi neviena nokavēta darba stunda, arī slimības lapa nē. Tā ir sevis organizēšana. Uzskatu, ka mūziķim jābūt ar armijas disciplīnu, un tad uz tevi var paļauties. Un cilvēki to novērtē.

Spēj iedomāties, ka tu varētu arī nebūt mūziķis?

Savā laikā man bija arī dotības sportā, tas bija līdz kādai 3. klasei. Rojas pamatskolā jau biju iedalīts sporta klasē, bet pienāca laiks, kad vajadzēja izlemt. Grūti pateikt, vai es būtu kļuvis par sportistu, bet doma par to bija. Tomēr mans liktenis acīmredzot tāds nebija.

Es jau agri, desmit gadu vecumā, nokļuvu Dārziņskolas internātā, kur vajadzēja patstāvīgi ar visu tikt galā. Izglītību, ko mēs saņēmām padomju laikā, nevar nopirkt. Par to nevar samaksāt! Tā bija pamatīga, neviens ar tevi neauklējās. Ja tu nevarēji tikt līdzi līmenim, tevi vienkārši izmeta no skolas. Biju ļoti mobilizēts, mācījos ne tikai vijoli, bet arī pārējos mūzikas un humanitāros priekšmetus. Mēģināju tikt līdzi Dārziņskolas līmenim, jo mans līmenis nebija tik augsts - ne par velti divus gadus paliku trešajā klasē! (smejas)

Vai pret saviem studentiem izturies ar līdzīgu attieksmi, kādu pats izjuti mācoties?

Mēģinu būt pietiekami stingrs, bet arī cilvēcisks. Saprotu, ka studenti idejiski grib spēlēt labāk, mēģina to darīt, bet ir tā realitāte, kur katrs no viņiem atrodas. Esmu visai prasīgs, nepieļauju paviršības, varbūt dažreiz pat esmu pārāk stingrs, bet rezultātam jābūt. Mani pedagogi bijuši stingri, tāpēc tās īpašības manī vienkārši ir ieaudzinātas.

Neprasu, lai mani audzēkņi uzreiz spēlētu dievišķīgi. Domāju, ka ar studentiem ir jāstrādā, pakāpeniski jāattīsta gan tehniskā varēšana, gan muzikalitāte, kaut gan tas lielā mērā atkarīgs no katra paša. Es uz studentiem nebļauju, bet pasaku tā, lai viņi saprot. Svarīgi, lai ar studentu ir cilvēcisks dialogs, nevis konflikts. Ir studenti, kas pie manis raudājuši, bet tās asaras pēc tam aiziet vajadzīgajā gultnē.

Liekas, ka tevi interesē pedagoģija.

Nē! (smejas) Godīgi sakot, kad man piedāvāja strādāt Mūzikas akadēmijā, biju ļoti uztraucies, jo nevarēju sevi iedomāties kā pedagogu. Pedagogam jābūt ļoti labam psihologam, jo vārdi, ko pasaki, ne vienmēr nostrādā. Tev jāatbild par to, ko saki studentam, par to, ko gribi no viņa dzirdēt. Ja tu nevari pierādīt to, ko saki, izdarīt to, ko prasi no viņa, students tev neticēs. Tagad strādāju akadēmijā piekto gadu, bet man nav sevišķi daudz audzēkņu, jo ar lielu studentu skaitu es nevarētu darbu veikt tik kvalitatīvi.

Pret visu izturies ar lielu atbildību?

Pedagogam jāatbild par saviem studentiem. Esmu novērojis, ka mūslaikos pedagogi neuzņemas atbildību. Savukārt man liekas, ka tev kā pedagogam jābūt atbildīgam par studentu, kamēr vien viņš pie tevis mācās. Nesaku, ka pedagogam jābūt gluži kā mātei vai tēvam. Bet - pret mani savulaik izturējās ar lielu atbildību, un es nevaru pret nākamajām paaudzēm izturēties vienaldzīgāk.

Tavā dzīvē bijušas arī kādas nejaušības? Vai tomēr visu esi sasniedzis ar darbu, disciplīnu un atbildību?

Viena nejaušība ir. Nezinu, kā tas bija iespējams, bet pirms kādiem 14 gadiem bija zvans no Krievijas - Pasaules miera orķestris aicināja mūziķus jaunam sastāvam. Nezinu, no kurienes viņi bija dabūjuši manu tālruņa numuru. Tā es nokļuvu Pasaules miera orķestrī pie Valērija Gergijeva. Tas tiešām bija liels pārsteigums. Piekritu, jo sapratu, ka pārstāvu arī [Nacionālo simfonisko] orķestri un Latviju. Un tā bija liela atbildība. Tas būtu viens piemērs.

Domāju, tādu negaidītu dzīves situāciju ir diezgan daudz. Tāpat zvana par saslimuša mūziķa aizvietošanu kādā stīgu kvartetā vai orķestrī. Tev jābūt uz to gatavam, ja esi īsts profesionālis. Ja tu to nevari, acīmredzot vēl neesi līdz galam profesionāls.

Vai esi kādam atteicis?

Man ir grūti pateikt nē, tomēr esmu atteicis. Ja jūtu, ka slodze par lielu, saku nē. Bet tas ir ļoti reti.

Ne visi orķestra mūziķi spēj kvalitatīvi muzicēt arī kamermūzikas žanrā, taču tu to dari ilgstoši, dažādos sastāvos un ar panākumiem. Arī pirms pāris nedēļām ar klavieru kvartetu"RIX" uzstājies Vašingtonā.

Kamermūzikas joma man ir viena no vismīļākajām. Tur savijas domubiedru kopums un tavas solista spējas. Ne par velti Dārziņskolā jau astotajā klasē mums, pēc tā laika stīgu kvarteta spēles pedagoga Evara Lielbārža ierosinājuma, bija izveidots stīgu kvartets, kur mēs mācījāmies spēlēt kopā. Biju es, Dzintars Beitāns, Jānis Lielbārdis un Ēriks Kiršfelds. Tas galvenais ir, ka mēs bijām četri veči, četri puikas. Protams, mēs tur kāvāmies, ķīvējāmies, bet mēs vismaz spēlējām. Mums pat ir Latvijas Radio fondā ierakstīts Helmera Pavasara Stīgu kvartets, un to mēs ieskaņojām sešpadsmit gadu vecumā. Domāju, tā kamermuzicēšanas ideja, mīlestība nākusi no turienes. Bet man liekas, ja tu ilgstoši atrodies vienā muzicēšanas jomā... Jā, tu varbūt ej dziļāk, tālāk, bet man patīk tā dažādība, ka tu vari būt elastīgs uz visām pusēm - spēlēt gan stīgu kvartetā, gan simfoniskajā orķestrī, gan solo.

Vai tev ir kādas intereses un hobiji ārpus mūzikas?

Zināju, ka būs tāds jautājums! (smejas) Jā, es mēģinu darīt kaut ko diametrāli pretēju, un tas mani atbrīvo no ikdienas spriedzes, jo muzicēšana tomēr ir liels stress. Man ļoti patīk braukt ar draugiem makšķerēt, iet mežā sēnēs, darīt kaut ko pilnīgi citu, kas ļauj pazaudēt laika izjūtu.

Sekoju līdzi sportam, fanoju par Rīgas "Dinamo" un, kad iespējams, eju uz "Arēnu Rīga" skatīties spēles. Mēs esam vairāki mūziķi, kam patīk tāda veida izklaide. Uz koncertiem arī dažreiz aizeju, īpaši uz tādiem labiem koncertiem, kur nav klasiskās mūzikas. Aprīlī, piemēram, iešu uz Robiju Viljamsu, tā ka man patīk arī kaut kas mazliet citāds. Vasarās, ja vien iespējams, mēģinu nespēlēt instrumentu, neklausīties mūziku. Pļauju zāli un lasu ogas. Tādā ziņā esmu praktisks cilvēks, man patīk darīt sadzīviskas lietas. Mūzika - tas ir mans ceļš, bet ir arī praktiskā, vienkāršā dzīves puse.

Tavā karjerā noteikti bijuši arī kādi interesanti starpgadījumi.

Oi... Braukājot pa pasauli ar "Kremerata Baltica", visādi brīnumi bijuši! Bet vislielākie brīnumi ne vienu reizi vien sanākuši ar manu pasi. Reiz Argentīnā koncertturnejas laikā man saplīsa koferis, un nācās pirkt jaunu. Visas mantas tur uz vietas vajadzēja ātri pārlikt no vecā kofera jaunajā, un tajos brīžos tu parasti nenofiksē, vai visu izdari pēc plāna. Biju priecīgs, ka man ir jauns koferis, gāju uz mēģinājumu, spēlēju koncertu, bet dienu pirms tālāklidošanas konstatēju, ka mana pase ir pazudusi. 

Domāju, varbūt esmu atstājis to kādā restorānā vai kaut kur pilsētā, jo man līdzi bija arī somiņa, kurā it kā vajadzēja būt dokumentiem. Bet nē, pases nekur nav. Nākamajā dienā orķestris lidoja tālāk uz Urugvaju, bet es paliku Buenosairesā, viesnīcā. Bija Lieldienas, sestdiena, neviens nestrādāja, bija jāgaida līdz pirmdienai. Ja es neatrastu pasi, mans vienīgais ceļš ārā no valsts būtu atpakaļ uz Latviju. Vakarā, būdams viens, sāku rakāties koferī, laikam meklēju vēl kādas neapēstas šprotes un kofera apakšā atradu to pasi. Nākamajā dienā skrēju uz pirmo lidmašīnu, un labi, ka tas bija tikai stundas lidojums, jo paspēju ne tikai uz koncertu, bet pat uz mēģinājumu. Tad jutu milzīgu atvieglojumu, jo tā nebija pirmā reize, kad sanākušas nedienas ar pasi. Kad strādāju Somijā, patiešām to pazaudēju, bet kāds pēc diviem vai trim gadiem to atrada un man atsūtīja. (smejas) Paldies Dievam, tagad ir ID kartes, tāpēc es ar pasi vairs vispār gandrīz nestaigāju apkārt.

Tie tādi interesanti atgadījumi, bet tas, ka koncerta laikā pārplīst stīga, protams, nav nekas jauns. Reiz LNSO spēlēja Vecgada koncertu operā uz skatuves, diriģēja Karels Marks Šišons, es biju orķestra koncertmeistars, un man pārplīsa stīga. Mums divi skaņdarbi nebija jāspēlē, ātri izdomāju, ka iešu aizskatuvē mainīt stīgu. Šišons uz mani skatījās baltu aci, bet nebija citu variantu. Risinājumu šādās situācijās tu izdomā pāris sekunžu laikā, zemapziņa uzreiz pasaka, kas jādara. Visādi gadījumi bijuši - reiz mani vienā "Kremerata" pasākumā iemeta baseinā! Bet tas viss pieder pie dzīves!

Tu esi ļoti atzīts mūziķis, spēlējis neskaitāmās koncertzālēs ar ievērojamu skaitu prestižu orķestru un ansambļu. Vai ir kas tāds, ko vēl vēlies sasniegt?

Mēģināšu spodrināt LNSO, cik nu tas ir manos spēkos. Es šeit jūtos piederīgs, par mani arī pietiekoši rūpējas. Mūsu dzīves apstākļi, protams, nav tie ideālākie, bet katram no mums šis orķestris ir kā mājvieta, kur varam darboties. Es vienmēr esmu par to, ka orķestra līmenis ir jāceļ, jābūt labākiem, neatkarīgi no tā, cik mums maksā, kas maksā un kur mēs spēlējam. Profesionālam orķestrim jāspēlē tā, lai mēs būtu atbilstoši pasaules līmenim. Pagaidām mums vēl ir, kur augt, vajadzīgs tikai mērķis. Un es savu mērķi redzu tieši šeit!