Zāģa pēdējais atvēziens. Uldis Rudaks par grupu 'Huskvarn' pirms tās atvadu koncerta  (22)

Parasti drošības apsvērumu dēļ tas tiek rūcināts bez bīstamās ķēdes, lai kādam grupas biedram nenozāģē kāju vai ģitāras grifu, bet reiz Jelgavas kreklos zāģis ir bijis pilnā ekipējumā un Urbix ar to koncerta karstumā pat sazāģējis gabalos kluba bāra leti. 

Šajā gadījumā gan policija nav izsaukta, jo tur viss bijis inscenēts - Urbix ikdienā ir galdniecības firmas saimnieks un jau iepriekš bijis sarunāts, ka viņš izgatavos bāram jaunu leti. Un kāpēc gan to nepārvērst šovā?

Deviņdesmito gadu sākumā pasaulē milzu popularitāti ieguva t.s. thrash metal grupa "Metallica", kas jau bija izpelnījusies savu klipu rādīšanu MTV gaišā dienas laikā kopā ar visiem popmūzikas spīdekļiem, jo pamatā smagā mūzika tika rādīta "izsūtījumā" - vēlos vakaros un nakts stundās, kad cilvēki ar vājākiem nerviem un citi maigāku ritmu cienītāji jau devušies pie miera. 

Latvijā par smagās mūzikas karognesējiem toreiz kļuva Huskvarn - viņi tika aicināti uz toreiz regulāri notiekošajiem Mikrofona televīzijas vakariem, kuros uzstājās populārākās latviešu grupas, piedalījās vienas dienas festivālā "Roks Pret Skrundas Lokatoru" plecu pie pleca ar "Pērkonu", "Līviem", Olgu Rajecku u.c. Pašu organizētajā smagās mūzikas festivālā Biķerniekos, kurā piedalījās arī Huskvarn draugi - slavenā grupa "Korozija Metalla" no Krievijas - tūkstotis kasešu ticis izķerts momentā un tiražētājam Jurim Lapinskim nācies no tirgus vest papildinājumu. "Huskvarn" kļuva arī par pirmo latviešu grupu, kurai bija oficiāls izdevums video formātā - toreiz tas tika tiražēts VHS kasetes formātā.

Paralēles ar grupas "Metallica" vēsturi var vilkt arī dalībnieku savstarpējās attiecībās - no "Huskvarn" nesaskaņu dēļ savulaik bija jāaiziet Jānim Levitam līdzīgi kā Deivam Masteinam no "Metallica", un, tāpat kā Masteins "uz karstām oglēm" izveidoja "Megadeth", Levits izveidoja citu ļoti labu grupu "Remains".

Kad "Huskvarn" grupu "The Prodigy" un "Depeche" Mode ietekmē deviņdesmito gadu otrajā pusē sāka pievērsties elektronikai, Mikrofona ierakstu šefs Guntars Račs pat esot bijis gatavs izdot "Huskvarn" albumu - nosponsorējis trīs dziesmu ierakstu "GEM" studijā. Tajā periodā Urbix pat pēc skata ļoti atgādināja "Devotional" turnejas laika Deivu Gahanu, bet toreiz dažādu apstākļu ietekmē viss kaut kā apstājies, un vēlāk grupa atgriezusies pie smagākas mūzikas. Atkal līdzīgi kā daudzi pasaulē, kuri deviņdesmitajos gados pakoķetēja ar tolaik uzbrūkošo elektroniku un pēc tam saprata, ka tā ir bijusi kļūda jeb nodeva modei.

Tiesa, tāpat kā "Metallica" nesekoja smagās mūzikas supezvaigžņu birums pasaulē, ja neskaita komercializētā un ar repu sajauktā nu metal vilni deviņdesmito gadu otrajā puse, arī Latvijā ar "Huskvarn" šādas mūzikas plaša eksponēšana izbeidzās, un pat šodien visā pasaulē smagās mūzikas festivālos un klubos pieprasītie "Skyforger" pašmāju televīzijas ekrānos un radio viļņos parādās ļoti reti. 

"It kā mēs nesasniedzām "Mettallicas" virsotnes, bet iekšēji tas gandarījums un bauda pašiem, tāpat arī cilvēkiem, kuriem mēs spēlējām, ir bijis līdzvērtīgs," - šodien saka grupas "Huskvarn" solists Normunds Štefenhāgens jeb Urbix un piebilst: "Agrāk domāju: ko tie cilvēki man stāsta, ka metāls ir troksnis un tas degradē... Viņiem ir absolūta taisnība. Es arī sevī to metāla ciklu esmu aizvēris," saka Urbix, jautāts, vai šiem ceturtdaļgadsimta jubilejas un reizē atvadu koncertiem nesekos turpinājums. Otrs "Huskvarn" ilgākais dalībnieks - Edgars Ķauķis jeb Melnais ilgi un sirsnīgi smejas par savu draugu: "Pareizi! Paskat, kāds tas Urbis ir galīgi degradējies!"

"Huskvarn" grib aiziet ar godu. Pa šiem divdesmit pieciem gadiem grupā esot spēlējuši divdesmit pieci cilvēki. "Visi uzrunātie piekrita piedalīties. Nevarēja no Amerikas atbraukt vienīgi Kaspars Grīnbergs un Ivars Talcis no Spānijas."

Gandrīz pilnā sastāvā atkal uz skatuves ir arī senākais "Huskvarn" - bundzinieks Māris Balcers, kurš tagad strādā sporta industrijā un basģitārists Kaspars Žers, kurš ikdienā nodarbojas ar fotogrāfiju apstrādi laikrakstā "Diena", nebija spēlējuši divdesmit gadu. Arī ģitārists Jānis Levits, kurš ar mūziku joprojām nodarbojas un Ķekavā būvē savu studiju, kura būšot pati labākā Latvijā, "Huskvarn" sastāvā nebija spēlējis vairāk nekā divdesmit gadu."

Ja mēs tā rokam baigi dziļi apakšā, tad tie cilvēki ir saauguši kopā kaut kādā ziņā - tās tādas īpašas sajūtas. Dzīvojam mēs vienu reizi, tā dzīve ir šausmīgi īsa un tu nepaspēj savas dzīves laikā saaugt ar simts vai divsimt cilvēkiem - tu vienmēr atgriezīsies," par savām izjūtām, atkal spēlējot "Huskvarn", saka Levits. 

"Kad tu sāc klapēt, it kā tā vecā garša parādās, bet lai es tagad pateiktu, ka mēs būtu gatavi sēsties kaut ko jaunu taisīt... Man būtu bail, goda vārds. Galvā it kā ir, bet priekš kam - tirgus tagad ir noklāts, un mēs pēc veciem muļķiem izskatīsimies," domā Balcers. Viņš uzsver arī tehnisko iespēju attīstību pa šiem divdesmit gadiem un salīdzina to ar pārsēšanos no zapiņa pa taisno mersedesā - labāku salīdzinājumu viņš nevarot iedomāties. Jo deviņdesmitajos gados visi bija jauni, naudas un iespēju tikt pie kvalitatīva ekipējuma nebija, un nācās iemācīties iztikt ar to, kas ir.

Tagad, sadzirdējuši par "Huskvarn" koncertiem, no pakšiem lienot ārā visādi sen aizmirsti cilvēki - fani un draugi - visi atceras, piemēram, personāžu vārdā Čiepis, kurš savulaik izgatavojis ģitāras un plānojis uztaisīt arī lidojošo šķīvi no ugunsizturīgiem ķieģeļiem.

Koncerti Cēsīs, Jelgavā un Liepājā jau parādījuši, ka grupa patiešām ir, iespējams, labākā formā kā nekad, un gatava aiziet ar godu - atlicis pēdējais šāviens, "Huskvarn" gadījumā varētu teikt - motorzāģa atvēziens - klubā "Melnā Piektdiena" un arī datums tam gana atbilstošs - 13.marts. Deviņdesmitie gadi vairs nevar atgriezties, bet tos atcerēties nevienam nav liegts.