Gudru cilvēku melahnolija. Atskats uz grupas 'Sigma' albuma 'Sazaroto taku dārzs' prezentāciju  (28)

Zirgu ielas koncertzāle trešdienas vakarā ir aizpildīta - tāpat arī visas biļetes uz koncertu ir izpārdotas. "Sigma" nav grupa, kas savu fanu bāzi ir audzējusi koncertos bāros un klubos, kāda ir ierastā prakse, bet gan piedaloties dažādos projektos ("Dzejkoncerts" pērnā gada Dzejas dienās, "Mūsu dienu skaņu celiņš" Rakstniecības un mūzikas muzejā u. c.), citiem vārdiem sakot - "Sigma" ir visai netipisks, "nestandarta" ansamblis. Koncertzāle ir neuzkrītoši iekārtota, Lauras Feldbergas veidotais noformējums uzmanības centrā izvirza pašu grupu visā tās askēzē - trīs dalībnieki, bungas, basģitāra un flīģelis pašpietiekami aizpilda telpu. 

Grupu veido trīs dalībnieki - Jānis Ozoliņš (klavieres un balss), Kaspars Lastovskis (basģitāra) un Uģis Eihvalds (bungas). Par spīti tam, ka nupat izdotais albums faktiski ir grupas debija, vērā ņemamais grupas "vecums" to ir saliedējis ne tikai cilvēciski, bet arī muzikāli - dalībnieku saspēlē un savstarpējā muzikālā komunikācija ir nevainojama un priecē gan albumā, gan koncertā.

Grupas muzikālais repertuārs skanējuma ziņā nelīdzinās nevienai citai grupai Latvijas mūzikā, lai gan zināmas paralēles ārpus mūsu robežam tomēr var sameklēt, ja ir vēlme to darīt. Jānis Ozoliņš faktiski ir grupas līderis vai drīzāk "frontmens", tāpat arī pašas mūzikas centrā ir viņa spēlētās klavieres. Viņa radītās tēmas ir melodiski izvērstas, balstītas drīzāk akadēmiskajā mūzikā vai džezā, nevis popmūzikā, un raisa asociācijas ar, piemēram, Janu Tīrsenu, kurš nesen uzstājās Rīgā, vai Filipa Glāsa darbiem. 

Taču klavieres, lai arī atrodas mūzikas centrā, nedominē pār pārējiem instrumentiem. Ritma sekcijas pamatā ir Uģa Eihvalda meistarīgā spēle - dažādi lauzti taktsmēri un sazaroti ritmiski zīmējumi neskan smagnēji, tieši otrādi - tie veido stingru un precīzu pamatu visam grupas skanējumam. Kaspara Lastovska basa partijas, lai arī veidotas samērā tehniski advancēti, ir ieturētas klasiskā stilā. Tas gan tās nepadara garlaicīgas, jo pārliecinošs un precīzs izpildījums arī basu iekļauj organiskajā un labi sabalansētajā skanējumā. Jāpiezīmē, ka albuma ierakstā skanējumu papildina stīgu instrumenti un citi elementi, taču dzīvais izpildījums askētiski koncetrējas uz iepriekšminētajiem trim instrumentiem.

Kā trūkumu "Sigmas" muzikalitātei varētu mēģināt piesiet vienveidību - brīžiem askētiskā skanējuma plūdums kļūst viegli monotons, taču to atsver izpildījuma kvalitāte. Īpaši priecē Eihvalda atsaukšanās uz melodiju - trāpīgi ritma akcenti, kas lieliski nofokusē izvērstās klavieru melodijas.

Visas muzikālās detaļas un nianses kopā veido viendabīgo "Sigmas" atmosfēru, kurai latviešu mūzikā tik tiešām līdziniekus grūti saskatīt. Balansējot starp dažādu žanru robežām (šķietami vislabāk atbilstot indīpopa žanram, dažos brīžos paviesojoties psihedēliskā roka mūzikas lauciņā, bet ar sarežģītajām struktūrām aizskarot teju džeza virtuozitāti), pamatā esošās klavieru melodijas un dziesmu teksti veido svaigu balsi, kura ir gan nemāksloti sarežģīta un nojaušami gudra, gan sirsnīga un viegli melanholiska. Neviltoti savdabīga un nekautrīgi jūtīga.

Šajā gadā gaidāms vēl viens "Sigmas" albums - tiks izdots jau minētā "Dzejkoncerta" materiāls, kurā grupa veidoja dziesmas ar šobrīd aktuālo latviešu dzejnieku (Kārļa Vērdiņa, Annas Auziņas, Ingas Gailes, Ineses Zanderes, Arta Ostupa un citu) tekstiem. Domāju, ka arī tas neliks klausītājiem vilties.