Ambīcijas ir lielas. Saruna ar 'Carnival Youth' pirms viņu Latvijas turnejas 2. daļas  (9)

Visi trīs grupas dalībnieki runā viens caur otru, bieži viens papildinot vai precizējot cits citu. Var just, ka puiši ir ieguvuši pirmo mūzikas pasaules rūdījumu, taču joprojām saglabājuši spēju priecāties par visu, kas notiek. 

Tūlīt jūs sāksiet Latvijas turnejas otro daļu. Kā paši par to jūtaties?

Roberts: Vienmēr ir forši uzspēlēt vietās, kur nekad nav spēlēts! Tāpat ir forši spēlēt arī Latvijā, pie savējiem. Muzikālā ziņā gatavojam dažus pārsteigumus.

Drīz svinēsiet arī grupas trīs gadu dzimšanas dienu. Par ko no visa līdz šim pieredzētā visvairāk esat lepni?

Roberts: Lielākais lepnums ir par to, ka visi esam satikušies. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nebija tādas lielas domas par to, ka "hei, mums vajag grupu", viss notika dabiski, pats no sevis.

Jūs sākāt pirms trim gadiem kā vidusskolnieku grupiņa, spēlējāt mazus koncertus. Ar laiku esat izdevuši pirmo EP, vēlāk arī pilnu albumu, esat spēlējuši lielākajos Latvijas festivālos uz lielām skatuvēm, jums ir divi videoklipi un top trešais. Jūsu albums ir izdots Austrijā, Vācijā, Šveicē, Lietuvā un Ungārijā, Anglijā izdots arī jūsu EP. Esat spēlējuši teju visā Rietumeiropā. No vidusskolas grupiņas esat kļuvuši par cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mūziku un ar to pelna naudu. Kāda ir sajūta?

Roberts: Cilvēkiem no malas, kas nepārzina to, kā mūsdienās strādā mūzikas industrija, tas šķiet nedaudz citādāk. Nav tā, ka tu brauc tūrē pa Eiropu un uzreiz esi baigā zvaigzne. Tu nospēlē vienu koncertu Vācijā, kaut kādā vietā, mazam cilvēku bariņam, bet Vācijā ir 90 miljoni iedzīvotāju. Tur ir jābrauc spēlēt visu laiku un visu laiku jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Mums visu laiku jautā, vai mums neapnīk: "Kā, jūs jau visu tūlīt būsiet apbraukājuši, kur tad vēl tālāk…" Bet to var darīt visu laiku un tas neapnīk.

Mūsdienu mūzikas industrijā ļoti liela nozīme ir menedžmentam.

Emīls: Noteikti.

Roberts: Viens bez otra nevar.

Aleksis: Ja mēs nebūtu sadraudzējušies ar mūsu menedžmentu, diez vai viss būtu tā turpinājies. Pēc kāda noteikta laika grupas apstājās, tām nav nekāda attīstība un cilvēkiem apnīk.

Menedžments dzen jūs uz priekšu? Liek priekšā jaunus plānus, jaunus koncertu datumus?

Roberts: Menedžments dod iespējas. Bet te var atkal aiziet uz stāstu par to, kā būtu, ja būtu… Ir tikai viens variants, tikai šis – ar mūsu tagadējo menedžmentu. Tas arī viss. Viņa ["Carnival Youth" menedžere Guna Zučika] mums saka, ka menedžeri neņem grupas, kas nevar to visu pavilkt. Viņa mums teica – vispirms ir dziesmu rakstīšana, pēc tam ir viss pārējais.

Nesen runāju ar Daci Volfu, viņa teica, ka "Ewert and The Two Dragons" 2013. gadā nospēlēja 110 koncertus – mūsdienu industrijā ļoti svarīga ir spēja ilgi un kvalitatīvi spēlēt tūres.

Roberts: Mūsdienās ļoti svarīgs ir tieši dzīvais izpildījums.

Jums nupat bija tāda kā Eiropas tūre, kas ilga trīs nedēļas. Vai jūs varējāt katru vakaru nospēlēt labi, ar atdevi? Vai bija arī vājuma brīži?

Roberts: Bija arī vājuma brīži, bet tā bija viena vai divas dienas tūres otrajā pusē. Mums sanāca 10 koncerti pēc kārtas un tad viena diena brīva. Tādā rutīnā – spēlēt, spēlēt, spēlēt – parādās kaut kāds apsīkums, bet, man šķiet, ka uz skatuves to īsti nevarēja just. Vakarā, kad ir koncerts, tu jau atkal esi uzlādējies, vajag saņemties. Visi koncerti bija apmeklēti, neteiksim, ka pārbāzti, bet nebija neviens tukšs, arī pustukšs nē.

Emīls: Spēlēt ir interesanti. Kamēr mēs vēl esam tik jauni, katrs koncerts joprojām ir citādāks, katrā meklējam citu garšu. Dziesmas visi zinām ļoti labi…

Roberts: Bet tāpat katru reizi izskan citādāk.

Emīls: Galvenais, lai pašiem ir jautri.

Video: "Carnival Youth" Eiropas tūre

Kādā citā intervijā jūs teicāt, ka tūrē sanāk nogurt no tā, ka visu laiku esat vienā numurā, vienā busiņā.

Emīls: Tagad mēs saprotam, kāpēc grupu dalībnieki, kad brauc tūrēs, paliek katrs savā istabā…

Roberts: Radās brīži, kad tu piekūsti no visa un sāc lekties ar citiem. Lai arī tu saproti, ka tas ir muļķīgi, ir vajadzīga arī kaut kāda izlāde. Lai tas nenotiktu, brīžiem vajag pastaigāt tomēr vienatnē, atšķirties no pārējiem. Bet nopietni strīdi nav bijuši. Par cik mēs esam pazīstami piecus gadus, esam gājuši kopā skolā, zinām, kāda ir tā kopā būšana…

Aleksis: Tu neņem pārējo sīkos izlēcienus nopietni.

Emīls: Un sevi arī.

Aleksis: Tu arī apzinies, ka pie noguruma ir vainīgi tie seši koncerti pēdējo sešu dienu laikā, nobrauktie attālumi un nogurums.

Jūsu pirmais albums iznāca pirms nedaudz vairāk kā pusgada, bet dziesmas, kas tajā ir, un ko jūs spēlējat koncertus, faktiski ir radušās jau grupas pirmsākumos.

Roberts: Mēs to saucam par vidusskolas materiālu.

Kā jūs panākat to, ka jums neapnīk vienas un tās pašas dziesmas spēlēt 250. reizi?

Emīls: Dīvaini, bet pēdējā laikā paliek arvien interesantāk.

Aleksis: Tad, kad tu dziesmu spēlē 250. reizi, tu vairs neskaties uz to dziesmu kā dziesmu, nedomā par to, kāda tajā brīdī ir partija, pēc cik taktīm jāspēlē nākamā.

Emīls: Nedomā par to tehnisko pusi tik ļoti.

Aleksis: Vairāk strādā tā enerģija, dziesmas dramaturģija. Tas, kā dziesma tevi ietekmē.

Emīls: Arī tas, kas notiek mūsu starpā, kā mēs saskatāmies, pasmejamies.

Roberts: Brīdī, kad tu esi iemācījies tehniski visu labi izdarīt, var vairāk strādāt pie kontakta ar publiku. Un tas nenozīmē izcilus jokus vai frāzes starp dziesmām, tie var būt arī neērti klusuma brīži… Jāmācās noturēt tā skatītāja uzmanība. Dīvaini, ka lielākie hiti, kuru ieraksti apnīk visātrāk, koncertos dod milzīgu enerģiju. Tā, ka pašam ir forši. Ja vari katru vakaru nospēlēt tā, ka iepriecini citus…

Aleksis: Tās dziesmas arī mainās, aug līdz ar mums.

Roberts: Līdzās tam visam, kā jau visiem mūziķiem, līdz gatavajam produktam – dziesmai, paiet ļoti ilgs laiks. Mēs jau labu laiku domājam par to, kas būs nākotnē… Vienkārši tagad darām par sevi zināmu ar esošo materiālu. Vēl arī jāapzinās, ka, lai arī tu to dziesmu spēlē jau gadiem, tu aizbrauc uz koncertu kādā tālākā vietā un lielākā daļa cilvēku to dzird pirmoreiz.

Emīls: Ir arī jāapzinās, ka tu esi braucienā, kuru tu izbaudi kopā ar saviem draugiem, darot to, ko tu mīli, bet faktiski jau tu esi tur tikai to koncertu dēļ. Tas mirklis ir tas, kāpēc tu tur vispār esi nokļuvis.

Jūs esat sākuši rakstīt nākamo albumu?

Emīls: Esam sākuši domāt jaunas dziesmas. Vairāk vēl par visu domājam.

Cik tālu esat tikuši?

Emīls: Domājam gan par dziesmu tēmām, gan par skanējumu. To, kādu produkciju mēs albumam gribētu.

Roberts: Tajā pat laikā, uzklausot padomus no citiem mūziķiem, cenšamies arī pārāk neizgudrot visu. Mēģinām ļauties plūdumam.

Emīls: Cenšamies neklausīties tajos, kas saka, ka otrais albums ir visgrūtākais, bet saglabāt jautrību.

Kāda jums ir vīzija par to, kā tas izklausīsies?

Roberts: Varētu teikt, ka albums būs melodiskāks… Mēģināsim dziesmu spēku panākt ne tik ļoti ar skaļumu, bet drīzāk ar niansētu dramaturģiju. Tā, lai arī klusuma brīži var noturēt uzmanību.

Aleksis: Ambīcijas ir lielas.

Emīls: Bet šobrīd viss vēl ir pašā sākuma stadijā. Visticamāk, viss vēl mainīsies desmit reizes.

Roberts: Bet albumu mēs prezentēsim cilvēkiem tikai tad, kad viņš iznāks. Sāksim ar visu jauno materiālu visu kopā, bet līdz tam vēl ir ilgs jāgaida.

Aleksis: Šis ir tāds ļoti patīkams brīdis… Mēģinām uztaustīt kaut ko jaunu, nekas nav noteikts.

Emīls: Ir forši nesteigties un apdomāties. Ar pirmo albumu bija citādāk. Mēs pat necerējām, ka viss tik ātri aizies, nebija iespējas visu kārtīgi pārdomāt.

Trim no četriem grupas dalībniekiem vēl pat nav 20 gadu, bet jūs esat daudz ko sasnieguši, daudz kur spēlējuši. Esat sākuši ar mūziku pelnīt iztiku. Vai jums šķiet, ka visu dzīvi tā arī pavadīsiet?

Roberts: Tas būtu ļoti skaisti.

Tas ir tāds kā jūsu sapnis?

Roberts: Atbilde slēpjas tieši tajā divsimtajā reizē, kad tu spēlē to dziesmu un saproti, cik tas ir forši un to, ka tu negribi darīt neko citu.

Emīls: Tajā pat laikā vienmēr ir iespēja to apvienot ar citām lietām. Tu vari būt dārznieks, galdnieks vai kas cits, bet turpināt darīt kaut ko radošajā jomā.

Roberts: Gribētos neapmaldīties visā tajā industrijā. Nenonākt līdz tam, ka mēģinām radīt produktu, neskriet kaut kam pakaļ.

Tajā pat laikā jūs spēlējat ļoti radio formātam atbilstošu popmūziku.

Emīls: Nu jā, tas joprojām ir tas mūsu vidusskolas materiāls.

Roberts: Bet ir forši radīt arī mūziku, kas patīk plašai auditorijai, kas uzrunā daudzus.

Emīls: Lai gan arī tajā vidusskolas materiālā ir interesantas nianses.

Roberts: Tāpēc jau mēs to saucam par vidusskolas materiālu. Tad, kad to rakstījām, jutāmies savādāk. Tas, ko mēs darīsim turpmāk, droši vien būs kaut kas cits. Svarīgi ir tas, lai tajā brīdī, kad tu kaut ko radi, tev tas patīk.

Vai jūs esat mēģinājuši noformulēt, kas ir tas, ko jūs gribat nodot klausītājiem caur savu mūziku?

Roberts: Tas, ko mēs ieliekam savā mūzikā ir jauna cilvēka skatījums par lietām, kas ir lasītas, izjustas, pieredzētas, izlaistas caur sevi. Tur parādās arī tas, kāds ir šis laiks, kurā dzīvojam – laikā, kad nav nekādas varas, kas tevi sažņaudz un kurai vajadzētu pretoties, bet ir iespēja brīvi izpausties.

Vai jūs jūtaties pelnījuši to atzinību, ko esat ieguvuši?

Roberts: Ir jābūt pārliecinātam par sevi. Vai "Gangam style" ir pelnījis miljoniem skatījumus internetā?

Bet vadoties tikai pēc pārliecības, ir viegli zaudēt paškritiku.

Emīls: Man šķiet, ka esam diezgan kritiski pret sevi.

Roberts: Jā, bet par atzinību - mēs jau nenosakām to, kā cilvēki mūs uztver. To, ko mēs esam radījuši, cilvēki paši ir uztvēruši un atzinuši.

Emīls: Un par to mēs esam pateicīgi. Esam laimīgi, ka tas tā ir noticis.

Roberts: Tā ir bijusi arī apstākļu sakritība. Šobrīd Latvijā esam tikuši visai tālu, bet šeit ir samērā viegli tikt pamanītam.

Kas, jūsuprāt, ir jūsu auditorija?

Roberts: Tie varētu būt cilvēki, kuri nav skeptiski. Tie, kuri tik ļoti neiedziļinās detaļās, bet vairāk bauda un izjūt. Tajā pat laikā, kritika arī, protams, ir svarīga.

Emīls: Protams, ka ļoti patīkami ir dzirdēt atzinīgus vārdus no tiem, kas ir labi pazīstami ar mūziku un spēj novērtēt visādas detaļas. Tajā pat laikā koncertos visvairāk priecē cilvēki, kas ļaujas mūzikai, izbauda,
dejo.

Nenoliedzami gan ir arī tas, ka jūs Latvijā esat kļuvuši par tādu kā kulta grupu meitenēm. Jūs intervē pusaudžu žurnāli un tamlīdzīgi. Vai tas statuss netraucē nopietni pievērsties mūzikai?

Roberts: Varbūt sākumā tāda doma iezogas prātā, bet ar laiku tu saproti, ka tā nav. Cilvēkus, kuri mūs iepazīst mazākā vecumā, izaugs ar mums, tādejādi mēs varam mēģināt pievērst viņus ne tikai mūsu, iespējams, nopietnākajai darbībai nākotnē, bet mūzikai un kultūrai vispār. Rollinga izdarīja lielisku darbu, ieinteresēja bērnus lasīt, un daļa no viņiem vēlāk sāka lasīt arī nopietnākas grāmatas. Katrā ziņā ir vērts censties ko tādu darīt.

Aleksis: Tā īsti traucēt jau tas arī netraucē. Tas nav nepieciešams, bet tas netraucē.

Kas ir jūsu muzikālā bāze – ko esat klausījušies paši uzaugot?

Aleksis: Jau no agra vecuma tie bija "Red Hot Chili Peppers" un citas tobrīd aktuālās grupas, vēlāk pie apvāršņa parādījās stoner roks, nopietnāka mūzika. Pirmais disks, ko nopirku par savu naudu, bija Džona Fruščiantes "The Emperian", domāju woow, kā tā var.

Roberts: Pirmā mūzika, ar ko saskāros bija tā, ko klausījās tēvs. "Pink Floyd" un citas klasiskās rokgrupas, kas tā arī nav zaudējušas savu aktualitāti. Bet vēlāk, esot skolā, nonācu pie "Radiohead", tā paša Fruščiantes un tā tālāk. Tas viss sakritības pēc ir novedis pie tā, ka mums patīk tā saucamais indīroks, kas šobrīd ir aktuāls.

Aleksis: Ļoti būtiski ir tas, ko vecāki klausījās.

Emīls: Jā, man arī tā sākotnēji bija mūzika, ko vecāki parādīja. Tie paši "Red Hot Chili Peppers", "Gorillaz", "The Raconteurs". Skolas gados bija posms, kad par dažādām dziesmiņām sanāca uzzināt no dažādiem skeita un snovborda video, bet svarīgs ir tas brīdis, kurā tu pats saproti, kas tev patīk, sāc kaut ko meklēt.

Roberts: Tas brīdis, kad tu sāc apzināties, kas vispār ir mūzika, ko tieši tu tajā gribi sameklēt.