Nedomā par rozā ziloni. Saruna ar grupu 'The Pink Elephant'  (6)

Ansambli veido četri jauni mūziķi - ģitāristi Edvards Broders un Rūdolfs Ozols, bundzinieks Kalvis Sležis un basģitārists Alberts Levics, kas pēdējā laikā grupā darbojas neklātienē, jo šobrīd dzīvo Dubaijā, kur pelna naudu ar spēlēšanu klubos.

Visi četri grupas dalībnieki ir ieguvuši zināmu rūdījumu ar citiem mūzikas projektiem un bez uzpūtības, bet ar patiesu entuziasmu stāsta par to, kā grupa radusies, kā rakstīts albums un to, kas, viņuprāt, mūzikā ir svarīgs.

Grupas debijas albumu "Mellowing" noklausīties un iegādāties iespējams internetā. 

Sākumā izstāstiet, lūdzu, īsu grupas biogrāfiju!

Rūdolfs: Viss sākās kādā ballītē. Kopā ar Albertu stāvējām uz balkona un runājām, ka varētu uztaisīt grupu...

Edvards: Es ar Albertu iepazinos Saldū. Tad viņš aizgāja mācīties uz Domeni (Rīgas Doma kora skolu), tur satika pārējos puišus. Tad bija tā ballīte kādā dzīvoklī, sākām runāt, un tā arī viss pamazām izauga. Pirmais nopietnais koncerts gan bija 2013. gada rudenī. Līdz tam spēlējām diezgan daudz kaverversiju, bet uz koncertu jau bijām sagatavojuši dziesmas, kas sastāda arī daļu no mūsu debijas albuma. Liela daļa dziesmu radās džemojot...

Kopš tā laika esat nospēlējuši vairākus koncertus, bet albuma parādīšanās nāca visai negaidīti. Cik ilgs bija ieraksta process?

Edvards: Divi mēneši.

Rūdolfs: Lai gan sākām pamazām jau rudenī.

Pilnīgi viss ieraksts ir veikts jūsu pašu mājas studijās?

Rūdolfs: Jā. Alberts basa partijas, protams, rakstīja Dubaijā, savā istabā. Nesen ar viņu skaipā sazvanījāmies - viņš rādīja savu vokāla būdu, ko ir uztaisījis, uzceļot vertikāli savu dīvānu, aplicis apkārt segas.

Albuma māsterings gan ir veikts uz lentēm Ingus Baušķenieka studijā. Kā veicās ar šo procesu?

Edvards: Domājām par to, kur albumu māsterēt. Naudas un laika nebija daudz. Baušķenieks bija diezgan brīvs tajā laikā. Sazinājāmies, viņš teica - jā, okei, tad aizgājām pie viņa... Man bija sagatavoti dziesmu miksi - cik nu varēju paspēt.

Rūdolfs: Interesants dzīvoklis viņam. Katrā istabā pa vecam sintezatoram.

Edvards: Pašā procesā mēs pārāk nejaucāmies. Dziesmas tika izlaistas caur lentēm, saregulēta skaņa. Bija gan smieklīgs stāsts - pēc tam, kad mūzika bija izlaista caur lentēm, viņš sākotnēji digitāli bija netīšām ierakstījis visu mono. Es aizeju mājās, klausos, domāju - drausmīgi slikts man tas mikss sanācis. Jau tā bija škrobe, ka nav laika visu pārdomāti darīt. Un skan tik slikti, mēģināju kaut ko glābt. Nākamajā dienā sazvanāmies, lai sarunātu nākamo tikšanās reizi, šis saka - man palika tā mono poga ieslēgta, es jums gadījuma pēc to neaizsūtīju?

Ko Baušķenieks teica par pašu mūziku?

Edvards: Sākumā neko neteica, pēc tam: "foršas jums tās dziesmiņas..." Vienā vakarā atsūtīja īsziņu: "Klausāmies jūsu albumu lentēs. Endžojojam." Laikam viņam patika.

Jūsu mūzika pati par sevi, albuma māsters uz lentēm... Varētu teikt, ka jūs mēģināt spēlēt tā, kā to darīja pirms 40, 50 gadiem. Tas ir apzināti un mērķtiecīgi vai tā vienkārši sanācis?

Edvards: Par muzikālo materiālu - tā tas vienkārši laika gaitā ir sanācis. Par lentēm - ideja bija jau sen, tas bija tāds eksperiments drīzāk.

Rūdolfs: Par mūziku - jā, mēs sākumā nespriedām par to, ko mēs gribam. Dabiski tas tā notika.

Kalvis: Mēs tiešām daudz džemojam...

Edvards: Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc mums nav bijis daudz koncertu - mēs vairāk gribējām saspēlēties savā starpā.

Tajā pat laikā jums ir ļoti kvalitatīvas dziesmu aranžijas, kas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, ka jūs vairāk spēlējat brīvi, daudz improvizējat.

Kalvis: Ja tu gribi spēlēt koncertu vai veikt ierakstu, tev ir jābūt konkrētai vīzijai. Visiem jāzina visas partijas... Tajā brīdī tu vairs nevari izbēgt no aranžijas.

Rūdolfs: Pirms rakstījām albumu, dziesmas bija daudz savādākas. Rakstot albumu pamazām domājām - šeit varētu pielikt akusteni, šeit varētu perkusijas. Ierakstīt ir interesanti.

Edvards: Tās aranžijas tādas ir arī tāpēc, ka gan es, gan Rūdolfs - mēs neesam ritma ģitāristi. Mums nepietiek ar garlaicīgiem akordiem, vienmēr domājam - es te varētu, piemēram, ielikt kādu rifiņu...

Rūdolfs: Abi arī dalām solo daļas.

Kurš ir grupas līderis?

Rūdolfs: Kā nu kurā brīdī. Mēģinājumos tas ir Alberts, dziesmu rakstīšanā Edvards. Ja kādam ir ideja, tad viņš par to ir atbildīgs un to arī iznes līdz galam.

Edvards: Tās ir tādas džeza kombo attiecības vairāk. Kāds nāk klajā ar dziesmu, aptuveni pasaka, ko grib dzirdēt no pārējiem, un tad katrs domā savas partijas.

Pēdējo gadu laikā indī mūzikas grupas arvien biežāk atsakās no sastāva, kurā būtu līderis, kas dominē. "Grizzly Bear" ir labs piemērs - katrs dalībnieks ir vienlīdz nozīmīgs. Agrāk daudz biežāk grupām bija uzskatāmi līderi.

Rūdolfs: Mums toties ir zilonis...

Ideja par rozā ziloni nāca nejauši?

Edvards: Mums vajadzēja nosaukumu, jo bija jāspēlē koncerts. Negribējās neko tizlu.

Rūdolfs: Negribējās, bet sanāca...

Edvards: Kaut kā nonācām pie šī varianta. Vēlāk vēl sapratām, ka ir tas teiciens - ja tev saka, lai tu nedomā par rozā ziloni, tu par viņu sāksi domāt.

Ņemot vērā to, ka jūs visi esat spēlējuši un joprojām spēlējat arī citos sastāvos, kā jūs jūtaties Latvijas mūzikas vidē?

Edvards: Jocīgi, ka tieši Lietuvā un Igaunijā vairāk ir attīstījies tieši tas žanrs, kurā mēs iekļaujamies. "Garbanotas Bosistas", "Galvanic Elephants", "Golden Parazyth", "Ministry Of Echology". Viņiem ir ļoti daudz kvalitatīvu grupu. Latvijas scēnai šajā žanrā klājas nedaudz bēdīgāk.

Kalvis: Bet tā iemesla dēļ mums Latvijā ir diezgan plašas iespējas. Tiklīdz tu kaut ko nopietnu izdari, tu uzreiz tiec pamanīts. Ja mēs spēlētu Anglijā... Tur ir daudz lielāka konkurence.

Jūsu mūzikā ir ne mazums džeza elementu, īpaši ritmā. Tas ir saistīts ar jūsu muzikālo izglītību?

Rūdolfs: Jā - mēs galu galā satikāmies, mācoties džezu.

Edvards: Un tas vienkārši ir arī ļoti interesanti.

Rūdolfs: Jo vairāk tu mācies mūziku, mūzikas teoriju, jo vairāk ir līdzekļu, ar ko izteikt to, kas skan galvā. Muzikāli tā mums ir kā valoda, ko saprotam mēs visi, un mums ir viegli komunicēt spēlējot.

Edvards: Bet arī tas nav bijis kā uzstādījums, mums vienkārši ir interesanti to darīt. Izmantot teorijas zināšanas. Kādreiz, rakstot dziesmas, man likās, ka jāspēlē tas, ko es jau zinu un protu, jo tad spēšu nospēlēt labi. Kļuva garlaicīgi. Vienā brīdī sapratu, ka, ja tā turpināšu spēlēt tikai blūzu un pentatoniku, nekur tālāk netikšu. Sapratu, ka jāspēlē dziesmas, kas mani izaicina. Vienai no albuma dziesmām tēmu izdomāju, saviem skolniekiem [Edvards pasniedz ģitārspēli] gatavojot vingrinājumu.

Cik liela nozīme jūsu mūzikā ir dziesmas tekstam?

Edvards: Man ļoti patīk labi dziesmu teksti, bet mums tas ir otrajā plānā. Cenšos rakstīt koncentrētus tekstus, izdomāt ideju un tad to apspēlēt.

Jums gan vokāla partijas ir apstrādātas ar efektiem un dziedāšanas maniere ir vairāk tendēta uz melodiju, nevis pašu tekstu.

Edvards: Tā tas arī ir iecerēts - vokālu izmantot kā instrumentu. Albuma dziesmu teksti gan kopā ir tāds kā stāsts, kur katra dziesma ir maza sastāvdaļa. Cenšos izdomāt kādas trāpīgas frāzes, bet tas nav uzmanības centrā.

Kas ir sliktākā lieta, kas var notikt koncertā?

Rūdolfs: Tu noģībsti?

Edvards: Pārplīst trešā stīga...

Kalvis: Sarežģītā partijā izkrīt vālīte no rokām...

Rūdolfs: Man bieži ir bijuši murgi, ka es noģībstu vai pirms koncerta esmu pārāk piedzēries un nevaru nospēlēt.

Edvards: Svarīgi, lai nav ļenganas rokas. Dažos koncertus, kad tu esi noguris vai kaut kas ir jāatspēlē, var just, ka nav tās uzmanības. Rokas nestrādā. No tā es baidos - gribu, lai katrā koncertā ir enerģija.

Vai jūs gribat ar mūziku arī nodarboties? Braukt apkārt tūrēs, rakstīt albumu pēc albuma.

Rūdolfs: Jā, noteikti.

Kalvis: Jā.

Edvards: Man ir tāds mazais sapnītis. Es gan nezinu, vai dzīvē tā ir, bet man ir ilūzija, ka "Instrumentiem" ir tāda vieta, dzīvoklis vai māja, kur ir vairākas telpas - vienā sēž menedžments, citā ir studija, kaut kur ir atpūtas telpa... Un tā viņi tur nāk kā uz darbu - katru dienu, un strādā ar savu grupu. Es gribētu tādu variantu.

Rūdolf, tu paralēli spēlē "Pyro Trees", agrāk spēlēji kopā ar Ivaru Pētersonu. Kalvi, tev vēl ir grupa "Bunch of Gentlemen", arī Edvards ir spēlējis citur. Kas ir būtiskākā atšķirība, spēlējot "The Pink Elephant"?

Rūdolfs: Tas, cik daudz mēs džemojam.

Kalvis: Brīvība.

Edvards: Jā, tas, ka nav jāuztraucas par to, kā spēlē pārējie - tu zini, ka viņi visu izdarīs, visu pamanīs. Es esmu spēlējis ar cilvēkiem, kas nav mācījušies mūziku, un es nesaku, ka tas ir slikti, bet var just to atšķirību - nav tās brīvības.

Ko jūs visvairāk sagaidāt no mūzikas šogad? Kādus albumus?

Edvards: "Tame Impala" jauno albumu, "Unknown Mortal Orchestra"...

Rūdolfs: "Mac DeMarco" arī kaut ko raksta.

Ņemot vērā to, ka jūs tik ļoti mīlat mūziku no pagājušā gadsimta - kas ir sliktākā lieta mūsdienu mūzikā?

Edvards: Rudaks [žurnālists Uldis Rudaks] kaut kad bija labi pateicis, ka mūsdienās pārāk daudz domā par kvalitāti, bet mazāk par sajūtu. Trūkst tās sajūtas - ir ļoti daudz labu ierakstu, kas ir perfekti noproducēti, bet tu klausies un tas neaizķeras.

Kalvis: Trūkst dvēseles.

Edvards: Jā, es, piemēram, klausos "The Velvet Underground" un Niko ierakstus, kas tehniskas kvalitātes ziņā nav labi ierakstīti, bet es pie tā visu laiku atgriežos. Mūsdienās bieži trūkst eksperimentu. Rakstot mūsu albumu, es zināju, ka nespēšu visu izdarīt perfekti, tāpēc mēģināju panākt, lai ir interesanti.