'Sansusī' karalis. 'Arterritory' saruna ar Armandu Siliņu

Tomēr "Sansusī" apmeklēšanu, šķiet, nenožēloja neviens, jo festivāls ne tikai pārsteidza, bet sniedza arī atmiņā paliekošu sajūtu piedzīvojumu ar īpaši izvēlētu klasisko un laikmetīgo mūziku Latvijas vadošo mūziķu atskaņojumā. Kā publikas atzinību "Sansusī" saņēma arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio kultūras gada balvu "Kilograms kultūras" kategorijā "Gada pārsteigums". Un šogad daudziem jau ir skaidrs, kas ir "Sansusī", un man zināmo mūziķu vidē jau jūtama gan gatavošanās tam, gan vēlme ātrāk tur nokļūt un ļauties piedzīvojumam un brīvībai mūzikā un dabā.

Sarunājoties ar Armandu Siliņu pāris nedēļas pirms otrā "Sansusī" festivāla, ko rīko biedrība "Sansusī" sadarbībā ar SIA "LDz Cargo" un Valsts Kultūrkapitāla fondu, gribas teikt, ka jebkuri festivālu paskaidrojošie epiteti un salīdzinājumi nav pilnīgi, jo "Sansusī" nemaz nevar līdz galam paskaidrot. Tā, tāpat kā Sansusī pils Potsdamā, ir kā maza pasaule, ko tās karalis un sulainis vienā personā Armands Siliņš iekārtojis pēc savas gaumes, vēlmēm un pasaules uzskatiem.

Festivāla rīkošana, saprotams, paņem daudz laika, enerģijas un izdomas, tomēr Armanda ikdienā tam nākas sadzīvot ar ko pavisam pretēju organizatoriskai kārtībai un vadītāja vērienam, jo viņš jau gandrīz desmit gadus ir Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) solists. Viņa te dramatiski, te ironiski, te pavisam dziedoši skanīgais baritons dzirdams tādās operās kā "Bohēma", "Mīla uz trim apelsīniem", "Valentīna", "Mihails un Mihails spēlē šahu" un daudzās citās. Aizvadītajā sezonā Armanda vārds bija lasāms arī pie galveno lomu atveidotājiem Dž. Verdi operā "Rigoleto" un Dž. Pučīni viencēlienā "Džanni Skiki".

"Tas ir neiespējami!" viņš teiks, kad jautāšu, kā iespējams visu apvienot. Bet tas tomēr ir pavisam iespējami, jo sirdslietām taču nežēlo ne laiku, ne jebkurus citus līdzekļus. Redzēt, dzirdēt un sajust, ar ko Armands Siliņš pārsteigs šogad, varēs no 7. līdz 9. augustam Aknīstes novada brīvdienu mājā "Susēja", plašāka informācija par festivāla programmu: www.sansusi.lv.

Kā tev īsti radās doma par "Sansusī" - redzēji ko līdzīgu ārzemēs vai varbūt vienkārši nosapņoji?

Nē, nē. Pats festivāla formāts jau pasaka, kā radās doma par to - tiek apvienots rokfestivāla formāts un akadēmiskā mūzika. Bija laiks, kad es padzīvojos pa rokfestivāliem ar grupu "Suņa stunda", un vispār alternatīvā vide man jau kopš skolas laikiem bijusi tuva. Tā laikam arī ir mana būtība, esmu akadēmisks cilvēks ar alternatīvu piesitienu, un "Sansusī" bija vienīgais veids, kā saredzēju iespēju salikt to visu kopā. 

Cik ilgs bija laiks no idejas pirmsākumiem līdz pirmajam festivālam? Uzreiz bija skaidrs, kas jādara?

Nē, vēl aizvien nav skaidrs! (Smejas.) Domājot pagāja kādi četri pieci gadi. Tas gāja pakāpeniski - bieži biju "Susējā" (savā viesu namā Aknīstes novadā, kur tagad notiek "Sansusī" festivāls - A. A.), tur ar draugiem ik pa laikam savācamies uz kādu ballīti. Patiesībā pats idejiskais domu grauds iešāvās prātā, kad reiz sēdējām mājas aizmugurē, kur ir akmens ieloks. Zvanīja telefons, es aizgāju parunāt kādus 30-40 metrus prom no viņiem. Beidzot sarunu, sapratu, ka dzirdu visu, par ko draugi runā, tātad tur ir laba akustika. Domāju arī par to, kā lai attīstu "Susēju", jo plika zāle ar 70 vietām vajadzīga piecreiz gadā, kur vietējiem nosvinēt dzimšanas dienas un kāzas. Tas nav rentabli, bet pats svarīgākais - tas man nav interesanti. Radās ideja, un tā es ballītēs četros no rīta ar glāzīti rokās sāku visus vadāt pa teritoriju un rādīt, kur man kas būs. Pagāja daži gadi, un tad jau visi prasīja, kad tad tas festivāls būs. 

Kad stāstīji par savām idejām, neviens neizteica neticīgus komentārus un nelika noprast, ka nekas neizdosies? 

Tie bija draugi, un draugi nesaka, ka esmu kukū! Viss jau rodas uz fantāziju bāzes, kas nav materiāli un fiziski izkalkulēta, apdomāta. Bija ideja, kas par katru cenu ir jāpiepilda, un tad meklējām līdzekļus tās īstenošanai. Pirmais, ko tur uztaisījām, bija ziemas koncerts. Atnāca aptuveni 40 vietējie iedzīvotāji, atbrauca kādi 30 draugi, zāle bija pilna. Tas bija mans koncerts, jo visvieglāk pierunāt uzstāties, protams, bija pašam sevi. Pēc kāda laika uztaisījām vienu koncertu ārā, jo vajadzēja pārbaudīt, vai tas tiešām strādā. Tas bija pārbaudījumiem ļoti bagāts koncerts - tieši tajā datumā reģionā plosījās vētra. Mēs bijām sagatavojušies pat ne paviegli, bet vienkārši pavirši - vietai, kur bija flīģelis un pārējie mūziķi ar instrumentiem, tikai pārvilkām pāri plēvi un ar striķiem nostiprinājām. Koncerts sākās, vējš plēvi purināja, purināja, līdz vienā brīdī sāka gāzt lietus, kam sekoja atrakcija ar flīģeļa pārnešanu iekštelpās. Izdomājām, ka iekšā turpināsim koncertu, bet zālē nevarējām dabūt flīģeli, jo tad tam būtu jāskrūvē nost kājas un tas aizņemtu pārāk daudz laika. Zālē bija pianīns, bet es visā koncerta organizēšanas stresā nebiju iedomājies palūgt skaņotājam, kurš skaņoja flīģeli, noskaņot arī to. Tā nu mēs pabeidzām koncertu uz nenoskaņota pianīna, kas, kā tu saproti, skanēja ļoti amizanti.

Atskaņojies pianīns noteikti būtu problēma kādā citā koncertā, bet "Sansusī" gaisotnē tas, manuprāt, pat iederas un pilnīgi noteikti netraucē.

Tur jau tā lieta! Es ļoti priecājos par to, kā skanēja. Pianiste satraucās, ka kaut kas nebija tā, kā vajag, bet galvenais jau ir skanējuma sajūta un garša. Lūk, visi sanākušie priecīgi sita plaukstas, bet es teicu, ka nekad vairs neko nerīkošu. Protams, bija skaidrs, ka pēc gada mēs taisīsim pilnu festivālu. Pateicoties piedzīvotajai vētrai, pirmais, par ko domājām, bija visu skatuvju aizsardzība pret jebkādiem laika apstākļiem. Šogad būs otrais festivāls, un paliek jau vieglāk visu saplānot un organizēt, bet... Varētu jau uz pagājušā gada bāzes visu uztaisīt viens pret vienu - tas prasītu daudz mazāk ieguldījumu un būtu pietiekami augstā kvalitātē. Bet mana ideju latiņa paliek aizvien augstāka, līdz ar to ir nevis vieglāk, bet grūtāk. 

Pats sev atrodi grūtības.

Jā, bet es nevaru citādi. Dažkārt mani pat biedē neziņa, līdz kam tas var aizvest, ko vēl es izdomāšu. Šogad, piemēram, man vajadzēja kupoltelti 14 metru diametrā, un tas man pašlaik atņem ļoti, ļoti daudz visa kā. Tajā tiks rādītas multfilmas bērniem, bet nevis Disnejs vai kas tāds, bet par šūpuļdziesmu tēmu. Mani kaitina, ka bērniem cenšas iebarot traļi-vaļi mūziku, uzskatot, ka neko nopietnāku viņi nesaprot. Tā nav - bieži vien viņi ir daudz advancētāki, nekā pieaugušie. Uz nākamo festivālu vienai no jaunajām komponistēm esmu pasūtījis dziesmu ciklu bērniem, bet ar piebildi - contemporary (laikmetīgās mūzikas stilistikā - A. A.). Protams, vienmēr pastāv risks, bet man patīk riskēt. Tāpat arī šogad esmu izvēlējies pilnīgi netradicionālu savienojumu koncertam "Rīta Bahs", kurā spēlēs klarnetists Guntis Kuzma un saksofonists Arvīds Kazlausks. Viņiem klāt pieliku Tomu Auniņu, kas darbojas ar elektroniku, bet tādā ļoti underground stilā. Pastāv risks, ka viņi nesastrādāsies, bet es ticu, ka būs labi. Man šķiet, jo prātam nesavienojamāks salikums, jo tas izvēršas par ko īpašāku. Nevienam jau nelikās savienojams arī rokfestivāls ar akadēmisko mūziku, bet tagad cilvēki ir ne tikai pārsteigti, bet arī izbauda šo formātu. Visas lietas kaut kad tiek radītas, kaut gan patiesībā jau tas nav nekas jauns - akadēmiskā mūzika brīvā dabā taču ir spēlēta vienmēr, atšķiras tikai tas, ar kādu gaumes sajūtu tu to dari. Neslavēšu savu gaumi, bet, kā mani draugi mēdz teikt, man ir īpatnēja gaume. Tad nu tāds īpatnējs tas festivāls arī ir.

Kā tu izvēlies māksliniekus, kas piedalās festivālā? 

Pamatkritērijs laikam ir tā mana īpatnējā gaume. Man patīk apmeklēt dažāda veida pasākumus, un to laikā man rodas idejas. Es savācu tādu kā mozaīku no tā, kas man mākslinieciskajā vidē ir apkārt. Liela loma ir arī maniem kontaktiem un cilvēkiem, ar ko iepazīstos. No mākslinieku puses atsaucība ir ļoti liela, man nekad neviens nav bijis jāpierunā piedalīties. Protams, ir cilvēki, kurus es vienkārši neaicinu, jo mani viņu mākslinieciskā darbība neuzrunā. Man nepatīk falšs spožums, virspusējība. Tas gan ir atkarīgs no katra klausītāja muzikālās gaumes attīstības līmeņa un pieredzes, jo par vienu mākslinieku var būt diametrāli pretēji viedokļi. Tomēr es uz festivālu aicinu tos, kas atbilst principiem, pēc kā vados.

Programmai ir izkristalizējies tāds kā skelets, kura galvenie skriemeļi ir 21. gadsimta mūzika, bērnu koncerts, viens koncerts džezīgākās noskaņās, kā arī obligāti jābūt kādam pirmatskaņojumam. Pēc intensīvas klausīšanās visas dienas garumā katru vakaru paredzēta arī ballīte. Viens no festivāla pamatprincipiem ir arī tas, lai klausītājs, ja vēlas, var apmeklēt visus pasākumus. Mūsu brīvā gaisotne izvērš nedaudz citādu laika izjūtu, līdz ar to nav nekāda katastrofa, ja kāds koncerts sākas 15 minūtes vai pusstundu vēlāk, jo cilvēki mazliet ilgāk pavāļājas.

Vai tu kā vokālists neesi par vienu no galvenajiem skriemeļiem izvēlējies arī vokālo mūziku?

Jā, tas arī. Pat daudz specifiskāk - sestdienas vakara koncertā uzstājas kāds ārvalstu dziedātājs ar savas valsts kamermūziku. Pamatdoma ir iepazīt citu valstu emīlus dārziņus. Tas gan ir tikai tāds vispārējs šī koncerta raksturojums, jo pagājušajā gadā, piemēram, Murats Karahans dziedāja turku tautasdziesmu apdares un ārijas. Šogad man bija ļoti jādomā par to, kādu mākslinieku šim koncertam uzaicināt, un nostrādāja personīgie kontakti. Rudenī, iestudējot "Rigoleto", sanāca daudz strādāt un mēģināt ar Olgu Pudovu, bet uz skatuves tā arī nesanāca dziedāt kopā. Tad nu festivālā beidzot būs mūsu kopīgā pirmizrāde, jo uzstāsimies ar duetu programmu. Nedaudz sanāk atkāpties no principa par citvalstu kamermūziku, bet man jau festivālā tas ir vienkārši - nav nevienam jāatskaitās, formāts pieļauj izmaiņas, es varu darīt visu, ko gribu, jo par visām kļūdām maksāju es pats. 

"Sansusī" nav tikai mūzika - būs arī teātris, vingrošana, bērnu pasākumi.

Viss apkārt mūzikai ir atslodzei. Tas arī nav nekāds jaunums, ka festivālos līdzās mūzikai ir teātra izrādes, izstādes un citi notikumi. Šogad mums būs arī gaismu instalācijas.

Apkārt jau eksistē viss, un tam visam ir sava publika. Arī "Sansusī", manuprāt, ir savs cilvēks loks, kam ir līdzīgs emocionālais stāvoklis un izpratne par lietām. Mani, piemēram, vienmēr noskaņu līmenī ir uzrunājusi gan "Laba daba", gan "Positivus" savos pirmsākumos, kad tas vēl bija pavisam mazs festivāls. Es biju aizrauts par "Ezera skaņu" ideju - visi piecos no rīta sabrauc, kāpj laivās un klausās mūziku no peldošas skatuves. Visur, kur es ierodos, es iedomājos, kā es to darītu. Tad tas viss sasummējas un kļūst par "Sansusī". 

Sanāk, ka "Sansusī" ir tāds kā tavas gaumes un dzīves izpratnes spogulis.

Jā, būtībā tā arī ir. 

Cik viegli ir būt operas solistam un organizēt festivālu?

Ja tu prasi, cik tas ir vienkārši, es teikšu, ka tas ir neiespējami! Ja pagājušajā gadā par pirmo festivālu biju tādā eiforijā, ka nepaspēju neko piefiksēt, tad šogad jau nonāku pie atziņas, ka festivāls zog laiku dziedāšanai un otrādi. Es negribu atteikties no kaut kā, bet doma, ka to var nākties darīt, ir biedējoša. Saprotu, ka ar laiku man nāksies kalkulēt, cik ļoti kam sevi veltīt, bet intuitīvi ceru, ka festivāla rīkošana iegulsies sliedēs un man pašam vairs tik daudz nebūs jādara. Jau šogad ir daudz labāk, nekā pirms gada, jo ir profesionāla komanda, kas paplašinās. Katrs strādā un iedziļinās savā lietā, man tikai viņi visi jāpārrauga un jāved vienā virzienā. 

Neskatoties uz enerģiju un laiku, ko velti "Sansusī", aizvadītā sezona tev bijusi veiksmīga arī LNOB - galvenā loma "Rigoleto" un "Džanni Skiki" iestudējumos, svarīga loma arī "Valentīnā".

Jā, bija ļoti labs gads, liela attīstība gan vokāli, gan iekšēji. Man operā sāka uzticēties. Varbūt vadība riskēja, nezinu, kā viņi to izlēma. "Rigoleto" gadījumā lielu lomu nospēlēja Margo [Zālīte, iestudējuma režisore], pasakot, ka viņa tajā [Rigoleto] lomā grib redzēt mani. Tā bija ļoti augsta latiņa, jo tu vari būt uz skatuves piecdesmit gadus, bet Rigoleto tā arī nenodziedāt. To lomu gan parasti dzied vēlāk, nekā es, bet tas saistīts arī ar tēlu kā tādu. Mēs gan izrēķinājām - Džildai ir 18 gadi, man 36, viss sanāk. (Smejas.) Skiki arī ir papucītis, bet pavisam citāds. Un rudenī man būs papucītis arī "Vīlās", ko izrāda diptihā ar "Džanni Skiki". Baritoni jau pārsvarā dzied tēvus. Man nebija variantu, vienkārši bija jāmācās. Visvairāk man šādos gadījumos palīdz uzticēšanās - pat ja šobrīd nesanāk, zinām, ka vajadzīgajā reizē sanāks. Protams, mana pirmizrāde nebija pasaules hrestomātijās minams Rigoleto atveidojums. Tas bija mans sākums, mana Rigoleto sākums.

Uzskati to arī par savu sākumu? Tev taču jau bija galvenā loma Andra Dzenīša operā "Dauka", nozīmīga partija arī Kristapa Pētersona "Mihails un Mihails spēlē šahu".

Jā, bet ar Rigoleto bija visgrūtāk. Ja tu izpildi tagad rakstītu mūziku, ko tu pirmatskaņo, vari iet pie komponista, runāt, varbūt kaut ko pamainīt partijā. Tu esi pirmais interprets, nav vēl nekāda standarta, iespējas salīdzināt. Man vispār tā sanācis, ka mūsdienu komponisti mani mīl, es esmu diezgan atvērts jaunajai mūzikai. Ir dzirdēts - ja atskaņo 21. gadsimta vokālo mūziku, skaidrs, ka dziedās Parša un Siliņš. Man gan šķiet, ka mūsdienu opermūzika tiek nepamatoti zemu vērtēta un pārāk maz uzvesta. Iemesli jau ir skaidri, vieglāk nopelnīt ar Verdi un Pučīni, ar klasiku, bet es teiktu, ka pārāk maz uzmanības tiek pievērsts nākotnes klasikai. 

Bieži vien operā var redzēt, ka dziedātājs nejūtas ērti uz skatuves, jo grūti atrast sevi režisora uzburtajā vidē, izprast tēlu. Kā tu pie tā strādā? 

Es vienmēr esmu uzskatījis - ir ļoti slikti, ka operas iestudēšanas procesā iztrūkst tie sākumposmi, kas ir teātra izrādes iestudēšanā. Aktieri sākumā vienkārši lasa tekstu, tad daudz runā par lomām, tēliem, un tikai tad ķeras klāt skatuviskajai darbībai. Operā tā gandrīz nekad nav. Kaut kas līdzīgs mūsu operā esot bijis "Figaro kāzu" iestudēšanas laikā, kur režisors bija izbijis dziedātājs (Marselo Lombardero - A. A.). Pusi no iestudēšanas laika dziedātāji sēdēja ap galdu un runāja rečitatīvu tekstu. Jā, operas vadība vai režisors var pateikt, ka tas ir dziedātāja mājasdarbs. Es uzskatu, ka ir ļoti daudz jāstrādā ar režisoru, jārunā par lomu, bet tas operas pasaulē bieži nenotiek. Uz skatuves mēs varam redzēt, kurš dziedātājs tēlam pieiet dziļi, kurš virspusēji. Operai gan ir otra medaļas puse - ja tu debešķīgi dziedi, tev piedod aktiermeistarības trūkumu.

Veidojot Rigoleto, es ļoti daudz runāju ar Margo [Zālīti], kas man arī radīja iekšēju vajadzību domāt, meklēt sevī sajūtas un veidus, kā tās izpaust. Es arī iepriekš par to domāju, bet līdz šim maniem tēliem parasti uz skatuves bija jābūt neilgi, tāpēc nevarēju paspēt uzbūvēt tēlu.

Rigoleto noteikti ir viena no baritonu sapņu lomām, ko tev jau izdevies nodziedāt. Kādus pagriezienus turpmāk vēlies redzēt savā karjeras ceļa kartē?

Nedomāju, ka Rigoleto bija mana labākā loma - tā bija labākā no esošajām. Katra izrāde ir labākā no esošajām, tāpēc mana labākā izrāde vēl ir priekšā. Mums katram ir sapņi, bet tie piepildās tikai dažiem. Dažreiz piezogas doma, ko darīšu, ja mani sapņi nepiepildīsies. Problēma sākas tad, ja tu iestrēgsti vienā sapnī un jūties to nepiepildījis, kaut gan tad, kad tu attīsties, sapņi transformējas tev līdzi. Tāpēc man nav konkrētu sapņu lomu, kā tas bija pirms desmit piecpadsmit gadiem. Es vienkārši vēlos strādāt ar kvalitatīvu materiālu, kvalitatīviem partneriem, diriģentiem un režisoriem. Un pats būt kvalitatīvs.

Un kādu attīstību redzi "Sansusī"? 

Ceru, ka nenonākšu līdz tam, ka mans galvenais mērķis ir pelnīt un strādāt lielām cilvēku masām. Man jau kādreiz teica, ka visu daru otrādi, jo pareizā secība būtu dziedāt, sapelnīt lielu naudu un tad taisīt festivālu. Man ir citādi, man visi šķēršļi, kas ir, liek domāt, rakt dziļāk un meklēt risinājumus, līdz ar to nauda, slava un popularitāte nav galvenais. Visiem draugiem saku - ja sāku runāt par festivāla ietilpību desmit tūkstoši, piesieniet mani pie koka un atstājiet uz trīs dienām. Jo viens no "Sansusī" pamatiem ir mazais formāts, kas arī veido to īpašo atmosfēru. Cilvēki atbrauc un jūtas laimīgi. Ja tas pārvērtīsies masu pasākumā, šie cilvēki vairs nebūs laimīgi un nebrauks. Es pat esmu izdomājis, ko darīt, ja interese paliek tiešām liela un grib braukt ļoti daudz cilvēku. Variants, kā es to redzu, ir vienkārši nākamajā nedēļas nogalē rīkot visu vēlreiz. Un arī tas, kā izrādās, nav nekas jauns - Amerikā kāds neliels rokfestivāls tieši tā jau esot darījis.

Vai akadēmiskā mūzika rokfestivāla gaisotnē kļūst saprotama ikvienam?

Viens no festivāla mērķiem ir ļaut iepazīt akadēmisko mūziku arī cilvēkiem, kas ar to vēl nav saskārušies. Rīgā ir ļoti plašs piedāvājums, un, ja tu neko nesaproti, tad tev ir pārāk grūti izvēlēties, kur doties. Tas biedē cilvēkus. Biedē arī apstākļi - sēdi rindas vidū, tev varbūt nepatīk, bet tu nevari iet prom, nevari tikt ārā, tāpēc sēdi un gaidi beigas. "Sansusī" vari pastaigāties vai pagulēt zālītē, ja tev īsti nepatīk, viss ir brīvi. Tāpat cilvēkiem šķiet, ka viņi nesaprot akadēmisko mūziku, tā ir pārāk sarežģīta vai garlaicīga, bet, ja viņiem to parāda, izrādās, viņi saprot. Tā ka festivāls var kļūt interesants ikvienam. Un arī mums pašiem ir interesanti, jo, satiekot arvien jaunus cilvēkus, mums rodas jauni iespaidi un idejas turpmākajiem gadiem. Jau tagad, pirms otrā festivāla sākšanās, man ir idejas gan trešajam, gan ceturtajam "Sansusī". Ir skaidri arī daži mākslinieki, kas piedalīsies nākamajos festivālos, tā kā tas plānošanas process nekad neapstājas. 

Atklāsi kādu mākslinieku, kas piedalīsies trešajā "Sansusī" 2016. gadā? 

Atpazīstamākais laikam būs Asmikas Grigorjanas vārds. Ja vien nekas globāli nenobruks, Asmika ir devusi piekrišanu iepazīstināt mūs ar armēņu mūziku. Galvenais, lai sakrīt visi datumu dievi!