Pirms gada parādījās ziņa par jaunu notikumu Latvijas mūzikas dzīvē – pirmo alternatīvo kamermūzikas festivālu "Sansusī". Nevienam nebija skaidrs, ko tas īsti nozīmē. Festivāla idejas autors, mākslinieciskais vadītājs un galvenais organizators Armands Siliņš skaidroja, ka apvieno rokfestivālu ar akadēmisko mūziku. Vēl aizvien nebija saprotams, kā var apvienot brīvību, dabas klātbūtni, nakšņošanu teltīs un ballīti ar vairāk vai mazāk eleganti tērptām dāmām un kungiem, kas sasēduši precīzi kārtotās krēslu rindās un rāmi klausās kādu muzikāli sarežģīta opusa atskaņojumu, savu patiku aplausu veidā izrādot vien "atļautajās" pauzēs.
Tomēr "Sansusī" apmeklēšanu, šķiet, nenožēloja neviens, jo festivāls ne tikai pārsteidza, bet sniedza arī atmiņā paliekošu sajūtu piedzīvojumu ar īpaši izvēlētu klasisko un laikmetīgo mūziku Latvijas vadošo mūziķu atskaņojumā. Kā publikas atzinību "Sansusī" saņēma arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio kultūras gada balvu "Kilograms kultūras" kategorijā "Gada pārsteigums". Un šogad daudziem jau ir skaidrs, kas ir "Sansusī", un man zināmo mūziķu vidē jau jūtama gan gatavošanās tam, gan vēlme ātrāk tur nokļūt un ļauties piedzīvojumam un brīvībai mūzikā un dabā.
Sarunājoties ar Armandu Siliņu pāris nedēļas pirms otrā "Sansusī" festivāla, ko rīko biedrība "Sansusī" sadarbībā ar SIA "LDz Cargo" un Valsts Kultūrkapitāla fondu, gribas teikt, ka jebkuri festivālu paskaidrojošie epiteti un salīdzinājumi nav pilnīgi, jo "Sansusī" nemaz nevar līdz galam paskaidrot. Tā, tāpat kā Sansusī pils Potsdamā, ir kā maza pasaule, ko tās karalis un sulainis vienā personā Armands Siliņš iekārtojis pēc savas gaumes, vēlmēm un pasaules uzskatiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
