1985. gada 3. oktobrī mūžībā devās mūziķis, ģitārists, grupas "Līvi" dibinātājs Ēriks Ķiģelis. Pieminot viņa nāves trīdesmito gadadienu, Igo, Ainars Virga un Klāss Vāvere atceras savu biedru.
"Viņš bija pirmais čalis ciemā. Mums bija liela gadu starpība, kad iepazināmies, viņam bija 20 gadi, bet man - 12. Tas diezgan daudz ko izsaka. Viņš manīs acīs bija ikona. Un arī daudzu citu acīs," atmiņās gremdējās Virga.
"Vērienīgs. Savam laikam - laikam, kurā mums bija jādzīvo - viņš bija arī ļoti drosmīgs. Zināja, kā vajag rīkoties brīdī, kad jāpanāk savs - un tajos laikos jau tas nebija tik viegli, nevarēja realizēt visu, ko gribēja," Ķiģeli raksturo Igo.
"Viņa doma un fantāzija plūda pāri tam laikam. Tāpēc arī viņš ir trāpījis daudz augstāk kā tie, kas tolaik staigāja pavadā. Viņš smēlās labākajos mūzikas paraugos un pats bija ļoti spēcīgs mūziķis, spēcīgs cilvēks, kas iedvesmoja arī citus," atceroties pagātni, piebilst Igo.
"Es domāju, ka Ērika nāve patiesībā ir nenovērtējams zaudējums. Laiks, kas pavadīts ar Ēriku kopā grupās "Corpus" un "Līvos" man ir neatsverama bagāža. Es Ērika radīto uzskatu par savu muzikālo pamatu. Arī tagad kopā ar viņa dēlu Fēliksu spēlējam Ērika dziesmas - un spēlējam tās ar patiesu prieku un baudu. Tas nav kaut kas pievilkts aiz matiem, tas ir reāli eksistējošs latviešu rokmūzikas pamats," Ķiģeļa muzikālo mantojumu vērtē Igo.
Savukārt mūzikas kritiķis Klāss Vāvere pauž: "Tas tēls, kas ceļo atmiņu stāstos ir diezgan precīzs – skaļš, spītīgs, ārēji ļoti pašapzinīgs un neiecietīgs, arī sirsnīgs un aizrautīgs, bērnišķīgs. Īstenībā arī diezgan kompleksains un nebūt ne tik pašpārliecināts, kā izskatījās. Tādēļ arī ļoti jutīgs pret jebkādu kritiku. Viena lieta, kas šķiet būtiska un šodien varbūt vairs nav tik viegli saprotama – man liekas, viņam piemita izteikta misijas apziņa. Viņš jutās kā roka misionārs, kam jānes šī vēsts Latvijā. Bez īpaša patosa, vienkārši tāda pārliecība."
"Pieļauju, tas arī izskaidro daudzos aizguvumus viņa senākajās dziesmās – iespējams, tā ne tik daudz bija svešu nopelnu piesavināšanās, bet vēlme operēt ar šīs kultūras labākajiem standartiem, parādīt, kas šajā kontekstā ir iespējams. Bērnišķīgi un naivi, bet man liekas ticami un tālaika situācijā arī dabiski un saprotami.
Latviešu roks bija ļoti jauns, tāds, kam ir svarīgi apliecināties, tam patika nepakļāvības un dumpīguma oreols, bet ļoti gribējās arī respektu un atzinību… Un arī Ēriks bija jauns, viņš nodzīvoja tikai 30 gadus…" stāsta Vāvere.
"Vēl svarīga liekas straujā pāreja no visai skarbas opozīcijas, kādā viņš bija Pavītola Līvos, uz līdera pozīciju, kurā nokļuva pēc Jura aiziešanas, (kas lielā mēra bija Ērika izprovocēta). Un šajā statusā viņam nācās saskarties ar vēl niknāku opozīciju no Līvu jaunā spārna - īpaši no Igo un Krieviņš, kurus viņš turklāt uzskatīja par saviem skolniekiem. Iespējams, viņš bija no cilvēkiem, kam tāda rīvēšanās un konfliktstāvokļi ir dabiska nepieciešamība, varbūt citādi nemaz nemācēja. Varbūt vēl būtu iemācījies.
Esmu pārliecināts – ja toreiz, pēc Krieviņa, Igo un Šterna aiziešanas viņš nebūtu ar tādu stūrgalvību savācis jaunu sastāvu, ar ko pats paguva nospēlēt tikai vienu koncertu, Līvu stāsts būtu beidzies jau toreiz – 85. gadā. Dzirkstele Līvu līķim bija piešķilta un Kurzemes cikls, kas kļuva par atdzimšanas kodolu, sacerēts. Ja viņš savos pēdējos brīžos to nebūtu paguvis, visa tā putra, ko mēs tagad pazīstam kā latviešu rokmūziku, būtu citāda," rezumē muzikologs.
Ēriks Ķiģelis dzimis 1955. gada 11. maijā un mūžībā devās trīsdesmit gadu vecumā. Kopā ar Juri Pavītolu 1976. gadā abi nodibināja grupu, kurai deva iepriekšējās Pavītola grupas nosaukumu "Līvi".
Laika gaitā starp abiem gan radušies konflikti, 1978. gadā Ķiģelis no ansambļa atdalījās un nodibināja grupu "Corpus", kuras darbības laikā sarakstījis arī vairākas populāras "Līvu" dziesmas, tostarp arī "Zīlīti".
1980. gadā Ķiģelis tomēr atgriežas apvienībā, tai pievienojas arī Rodrigo Fomins jeb Igo. Tajā pašā gadā grupai pievienojas arī bundzinieks Vilnis Krieviņš. Togad grupai ir aizliegts piedalīties "Mikrofona aptaujas" konkursā, tāpēc dziesmu "Ziņģe par bailēm" izpilda ansamblis "Credo", kas iegūst uzvaru. Ķiģelim bija plašs muzikālais vēriens, viņš veidojis skaņdarbus ar Māra Čaklā un Olafa Gūtmaņa dzeju.
1985. oktobra naktī Ēriks Ķiģelis iet bojā autoavārijā. Viņa dēls Fēlikss Ķiģelis rīko festivālu "Saldus saule", kas veltīts tēva piemiņai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
