Melna zvaigzne debesīs. Atskats uz slaveno izstādi 'David Bowie Is'

Apjomīgā izstāde laika gaitā izrādītā vairākās pasaules vietās – tā atklāta Londonā, bet pēcāk apmeklētājus uzņēmusi Parīzē, Toronto, Berlīnē, Čikāgā un citur. Nākamais tās pieturas punkts plānots Japānā, 2017. gadā.

Leģendārā mūziķa nāve 10. janvārī ir uzjundījusi pastiprinātu interesi par viņu visā pasaulē. Groningenā, kur aizvadītajā nedēļā bija pulcējušies mūzikas industrijas darboņi no visas pasaules, valdošā noskaņa uzskatāmi to apliecināja.

Bovija daiļrade, 8. janvārī izdotais albums "Blackstar" un jebkas cits, kas saistīts ar ekscentrisko dziedātāju, joprojām ir viens no karstākajiem sarunu tematiem. Arī minētās konferences ietvaros notiekušās EBBA balvas pasniegšanas ceremonijā tika godināts Bovijs. Likumsakarīgi, ka "David Bowie Is" izstāde notikušā iespaidā ieguva pastiprinātu uzmanību, un biļetes uz to tika izķertas ar steigu.

Laimīgie, kas tikuši pie biļetēm, muzejā veido iespaidīgas rindas, kas uz priekšu virzās palēnām. Pirms ieejas pašā izstādē katram cilvēkam tiek piešķirtas austiņas un uztvērējs, kas automātiski sāk atskaņot dziesmu un interviju fragmentus, kā arī citus audio failus, kas saistīti ar tieši to stendu vai ekrānu, kura tuvumā tobrīd atrodas apmeklētājs.

Deivids Bovijs ir...

Izstādes nosaukums, kas veidots kā nepabeigta frāze, kalpo par vadlīniju dažādām izstādes daļām. "Deivids Bovijs ir vēlme tikt pamanītam", "Deivids Bovijs ir uz skatuves", "Deivids Bovijs valkā to, ko grib" – katra telpa, kas veido kopējo izstādes labirintu, veltīta kādam konkrētam viņa darbības aspektam. Pamatoti – Bovijs nebija "tikai mūziķis", bet arī modes ikona, aktieris, mākslinieks, pārdroša personība, kas nekautrējās jaukt stereotipus, robežas un paradumus.

Kopējo ekspozīciju veido vairāk kā 300 dažādi priekšmeti – krāšņie skatuves tērpi, kas vienmēr bijusi svarīga Bovija šovu sastāvdaļa, mūzikas instrumenti, ierakstu pirmie izdevumi, neskaitāmas lapas ar dziesmu tekstu un mūzikas partiju pierakstiem rokrakstā, albumu noformējumu skices, gleznas, maketi, kuros redzamas sagataves skatuves noformējumam koncertturnejās, kā arī citi objekti, kas ļauj "vienkāršajam" cilvēkam ielūkoties superzvaigznes un ģēnija radošās dzīves ikdienā.

Taču izstādi neveido eksponāti vien. Katrs tās posms veidots ar asprātīgiem papildinājumiem un dažādiem efektiem. Tā piemēram optisku ilūziju veidojošas, izgaismotas spoguļu vitrīnas vidū redzams "Ziggy Stardust" posma skatuves tērps, bet aiz tā – video, kurā redzams Bovijs ar to mugurā.

Citviet līdzās Bovija pirmo panākumu avotam – "Space Oddity" singla oriģinālajam izdevumam mazajā, 45 apgriezienu vinila platē – novietoti ne tikai dziesmas akordu pieraksti, bet arī preses izdevumi, kuru vākus rotā pirmie foto uzņēmumi no Mēness. Kā izrādās, britu televīzijā tolaik kadri no zemes pavadoņa tika translēti, "Space Oddity" skanot kā fona dziesmai. Vienā no vētraino septiņdesmito gadu vidum veltītajām vitrīnām līdzās dziesmu tekstu uzmetumiem mirdz maza, ķēdītē ievērta kokaīna karotīte, ko Bovijs tolaik nēsājis līdzi žaketes kabatā.

Pie eksponātiem lasāmi detalizēti apraksti ne tikai par konkrēto priekšmetu, bet arī par Bovija daiļrades posmu, kura laikā tas bijis aktuāls, kā arī emocionāli trāpīgas piezīmes par viņa darbu nozīmi.

Drosme un eksperimenti

Izstādes pamatu neveido vēsturiska hronoloģija – rodas iespaids, ka tās veidotāji par galveno mērķi izvirzījuši tieši Bovija radošā darba atspoguļošanu, mēģinot skatītājam skaidrot viņa domāšanu un idejas, nepiesaistot uzmanību konkrētai laika līnijai.

Bovijs mīlēja eksperimentus un inovācijas, bet nicināja atkārtošanos un atražošanu. Septiņdesmito gadu sākumā iekarojis pasaules slavu ar Zigija Zvaigžņuputekļa (Ziggy Stardust) tēlu, viņš uzreiz no tā atteicās, lai turpinātu savu karjeru jau citā veidolā. Viscaur savai teju 50 gadus ilgajai darbībai viņš ne brīdi neļāvās stagnācijai, bieži šokējot ar savu nepieradināmību – gan mākslas ietvaros, gan sociālpolitiskā ziņā.

Muzejā iekārtotā ekspozīcija visvairāk pārsteidz ar meistarīgi uzburtu "tuvplāna" sajūtu. Sekojot līdzi Bovija daiļradei, pētot neskaitāmus rakstus, intervijas, video un jebko citu, ko iespējams atrast, manī vienmēr saglabājies "nesatricināma ģēnija" iespaids. Taču aptuveni stundu ilgā pastaiga caur vairākām izstāžu zālēm ļauj pamanīt arī pārdomas un šaubas, kas vienmēr ir klātesošas radošā procesā. Piemēram, vienā no telpām atskaņotā intervijā dzirdams, kā Bovijs atzīst: "Lielu daļa laika es nemaz nesaprotu, ko daru". Pievēršoties tik eksperimentālām, nekad nepieredzētām formām mūzikā un mākslā, Bovijs riskēja ar publikas atsaucību, taču vienlaikus izstādes veidotāji uzsver: "Bovijs nekad neklanās ierakstu kompāniju priekšā". Arī Bovija diskogrāfijā atrodami vājāki posmi (par astoņdesmito gadu albumiem, kas iznākuši pēc "Let's Dance", pats Bovijs reiz izteicies: "Tas bija mans Fila Kolinsa periods"), taču neviens no tiem nav izgāšanās. Viņa intuīcija vienmēr strādājusi pārsteidzoši precīzi, lielākajā daļā gadījuma aizvedot viņa darbus lielu soli priekšā tālaika aktualitātēm.

Laba ilustrācija Bovija pārdrošībai – grūti iedomāties vēl kādu mūziķi, kas popkultūrā vistīrākajā veidā ienesis dadaismu. Proti, grupas "Tin Machine" laikā tās dziesmu teksti tika veidoti ar "Verbasizer" programmu, kas ģenerē nejauši izvēlētu frāžu kompilācijas. Šī sistēma ir apskatāma arī izstādē.

Hameleons

Spēja transformēties un mainīties ir viena no Bovija spilgtākajām personības šķautnēm. Tam par pamatu kalpo arī viņa nerimstošā interese, ziņkārība. Jau sešdesmitajos gados viņš līdztekus mūzikai nododas darbībai eksperimentālos teātros un rāda etīdes kā mīms, vēlāk viņa interešu loks paplašinās ar katru gadu. Laika gaitā viņš paspēj uzsūkt ietekmes no japāņu teātra formām, zinātniskās fantastikas, vācu ekspresionistiem, minimālisma un neskaitāmām citām mākslas izpausmēm un laikmetiem.

Taču šīs ietekmes nekad netiek kopētas, tās viņa darbībā neatspoguļojas tieši. Viņš ir piemērs un pionieris – it īpaši modes pasaulē, ko lieliski atspoguļo izstādē apskatāmie tērpi. Karjeras gaitā Bovijs sadarbojies ar dažnedažādiem dizaineriem (no Kansaja Jamamoto līdz Aleksandram Makkvīnam) un uzstājīgi lauzis pieņemtās izskata normas, popularizējot androgīnu estētiku – vai jebko citu, kas viņam tobrīd šķitis interesants.

Izstaigājot "David Bowie is" izstādi, uzzinot arvien vairāk jaunu faktu, arvien sarežģītāka un vienlaikus aizkustinošāka sāk šķist Bovija leģendārā personība. Viņš ir pedants, bieži ierodoties studijā neticami agri no rīta un strādājot ar maziem atpūtas brīžiem, viņš ir novators, kas uzsūc visu apkārtējo un transformē to jaunos, neatkārtojamos darbos, bet pamatā viņš ir jūtīgs, atjautīgs, asprātīgs un vērīgs mākslinieks, kas uz visiem laikiem atstājis savas pēdas rietumu kultūras vēsturē.

Izstādes noslēgums apmeklētājus ieved apjomīgā telpā, kurā uz vairākiem milzu ekrāniem tiek rādīti dažādu koncertierakstu fragmenti. Pēc "Heroes" izskan "Rock'n'Roll Suicide", cilvēki aizrautīgi skatās klipus, saspiedušies uz dīvāniem un sēdēdami uz grīdas. Lai cik laba arī nebūtu izstāde – un tā tik tiešām ir lieliska – nekas nespēj pārsteigt, satraukt un aizkustināt tik ļoti, kā viņa neatkārtojamā, nepārspējamā mūzika.

Pēc Bovija nāves šīs izstādes nozīme ir kļuvuši vēl satriecošāka. Kā savu pēdējo dāvanu klausītājiem Bovijs atstājis jaunāko albumu "Blackstar" – kritiķu atzītu, cilvēku iemīļotu, apbrīnojami drosmīgu atvadu vēstuli.

Ejot ārā, pie muzeja izejas atrodas piemiņas vieta, kur nolikti ziedi, fotogrāfijas un cilvēki stāv rindā, lai ierakstītu uz galda esošajā "atmiņu grāmatā" savus novēlējumus vai atmiņas. Sirma dāma, kas pie tās pieiet pirms manis, uzskricelē īsu teikumu: "Gaidīsim tavu atdzimšanas dienu!"