Muzikologs: 'Makbets' ir dziļa, interesanta un pārsteidzošu portretu piepildīta opera  (5)

„Verdi bija cilvēks, kurš izcili juta teātri, tādēļ viņu interesēja autori, kas ir ģēniji teātra mākslā. Šekspīrs, protams, ir pirmais, kas nāk prātā. Tad, kad Florences teātris viņam pasūtināja operu, Verdi, protams, vareja izvelieties starp Šillera „Laupītājiem” kā libreta pamatu, vai Šekspīra „Makbetu”,” operas tapšanas vēsturi ieskicē muzikologs.

Verdi izvēlējies „Makbetu” un sākusies sadarbība ar libretistu Frančesko Pjāvi (Francesco Maria Piave), kurš ne visos aspektos Verdi apmierinājis.

„Viņš pat izsvītroja Pjāves vārdu no partitūras. Verdi neapmierināja tas, kā Pjāve rakstīja. Viņš bija izcils sava laika libretists, kas 19. gadsimtā lielā mērā nozīmēja ņemt vērā publikas gaidas un Pjāve precīzi zināja, ko itāļu publika grib dzirdēt, kas tai ir pieņemams un kas nē. Verdi, kurš gribēja ar šo operu sasniegt kaut ko ārpus ikdienišķā, itāļu romantiskās operas klišejas neinteresēja. Pjāve šajā ziņā viņam bija par izplūdušu un garu, tāpēc viņš visu laiku atgādināja, ka svarīgi ir būt īsam, stilā precīzam un cēlam – to Verdi arī beigu beigās panāca,” stāsta Mikus Čeže.

Operas tālākais ceļš bija straujš, tā tika iestudēta vairākās valstīs. Taču arī pie mums – Latvijas Nacionālajā operā – tiek iestudēta nevis šī 1847. gada versija, ko Verdi rakstīja Florences operai, bet jau pārveidotā, padziļinātā versija, kuru viņš veidoja Parīzei 1865. gadā.

„Toreiz, neraugoties uz visiem Verdi pūliņiem, un to, ka viss tika uzlabots – uzskaistināta instrumentācija, ieliktas baleta ainas un gandrīz pilnībā pārveidots ceturtais cēliens, franču publika „Makbetu” nepieņēma. Atkal bija cits laiks.”

„Šajā operā nav šī mīlestība un lirika klasiskajā izpratnē. Protams, Verdi ģēnijs izpaužas arī tajā, ka, lai gan tekstā nav runas par mīlestību, ja uzmanīgi klausāmies mūziku, tad parādās kaut kas tāds, ko varam nosaukt par savdabīgu sirsnību. Var just, kāpēc Makbets ir atkarīgs no savas sievas, kāpēc viņi ir kopā. Tā nav elle zemes virsū, tā ir viņu ģimenes šūniņa, kuras ietvaros viss funkcionē brīnišķīgi. Viņi viens otru saprot. Problēma ir tajā, ka mēs no ārpuses skatoties, šo lēdijas Makbetas dzīves ceļu, plānus un vēlmi, caur sava vīra rīcību un darbiem kāpt pa karjeras un ietekmes kāpnēm uz augšu, nepieņemam no morāli ētiskā viedokļa. Bet dziļai operai ne vienmēr ir jābūt atbilstošai ētiskajiem un morālajiem principiem, tā var rādīt ne tikai to kā jādzīvo, bet arī ko nedrīkstam darīt,” uzsver muzikologs.

„Jautājums, kāds būtu Makbets, ja viņš, piemēram, būtu precējies ar latviešu Laimdotu, nevis ar lēdiju Makbetu, nevar tikt atbildēts. Jā, viņš ir atkarīgs no šīs sievietes, jo Makbets viņu sava veidā mīl. Šī mīlestība nav klasiska. Diez vai viņš sūtītu viņai šokolādes sirdis, ja tāda Sv. Valentīna diena būtu 11. gadsimta Skotijā. Viņš savu novērtējumu un mīlestību parāda citādāk – darot to, ko viņa vēlas, tad, kad viņš pats to nevēlas.”

Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumā titullomā būs baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis vai LNO solisti Samsons Izjumovs un Armands Siliņš. Lēdijas Makbetas lomā – uzlecošā ukraiņu operzvaigzne Tatjana Melņičenko vai LNO soliste Julianna Bavarska.

Jauniestudējumu veido režisors Viesturs Meikšāns, teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš un diriģents Aigars Meri. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki MAREUNROL'S, gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, horeogrāfe Linda Mīļā un videomākslinieks -8.