Klasiskā mūzika uzvarēs vienmēr. Saruna ar talantīgo pianistu Georgiju Osokinu  (8)

Videokrātuvē "Youtube" viņa uzstāšanos ierakstus vērojuši vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, portālā "Facebook" Osokinam izveidota fanu lapa, kurā cilvēki no visas pasaules aktīvi apspriež talantīgā pianista darbību.

Georgijs nāk no mūziķu ģimenes – šobrīd viņš studē Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur strādā viņa tēvs Sergejs Osokins, arī viņa brālis Andrejs ir pazīstams kā pianists, klavieres spēlē arī māte.

Pirmoreiz viņš uz skatuves parādījās desmit gadu vecumā, uz Lielās Ģildes skatuves kāpjot kopā ar Raimondu Paulu. Tagad – pēc uzvarām vairākos prestižos konkursos visā pasaulē – viņa karjera ir uzņēmusi apgriezienus. Īpašs nopelns tajā ir viņa interpretācijām par Šopēna skaņdarbiem, kuru ierakstus komentējot cilvēki Osokinu sauc par ģēniju. Viņa spēles maniere ir teju ekscentriska, ļoti izjusta un neparasta. Klausītāji baudījuši viņa priekšnesumus daudzviet Eiropā, Krievijā, ASV, Japānā un citur.

Taču viss iepriekšminētais jauno mūziķi nav padarījis iedomīgu vai augstprātīgu. Sarunā Georgijs atstāj erudīta, pieauguša un aizrautīga profesionāļa iespaidu.

Pirms dažām dienām Lielajā ģildē izskanēja tavs solo koncerts. Kā veicās?

Gāja ļoti labi, bija pilna zāle, sirsnīga un silta publika. Šeit spēlēt ir specifiski, jo es pazīstu daudzus cilvēkus auditorijā, kuru viedokļi man ir svarīgi. Tāpēc kaut kādā ziņā tas ir pat atbildīgāk [nekā spēlējot ārzemēs – red.]. Bet gāja ļoti labi, spēlēju jaunu, svaigu programmu, koncerts bija diezgan ilgs. Ar šo programmu vēlāk spēlēšu arī ASV, Polijā un citur.

Koncertā tu spēlēji vairāku komponistu mūziku – tostarp Pētera Vaska, Kloda Debisī, Bēthovena. Kā tu veidoji šo programmu?

Kāpēc Pēteris Vasks – tas ir diezgan skaidrs. Es ļoti mīlu šo komponistu un, godinot viņa jubileju, es spēlēšu viņa skaņdarbus arī citās valstīs. Man šķiet, ka Vasks ir, ja mēs vērtējam tagadējo pasaules gleznu, ļoti liels mūziķis, ļoti nopietns komponists. Man nav mērķa popularizēt konkrētu komponistu vai nacionālo mūziku, nē – tas, kas man ir tuvs sirdij, to arī spēlēju.

Vēl es vienmēr [ar programmu] būvēju stāstu. Man nav – viens komponists, pārtraukums, otrs komponists... Kaut kā intelektuāli un psiholoģiski man tas ir vesels stāsts. Kaut arī tie ir pilnīgi atšķirīgi komponisti no dažādiem laikmetiem – Bahs, Bēthovens, Debesī, Skrjabins – kopā tiek veidota dramaturģija, man tas vienmēr ir ļoti svarīgi – lai būtu koncepcija. Lai cilvēki saprastu, ka tur ir vesels vēstījums, kas iet cauri visam koncertam. Otrajā daļā, protams, Šopēns, ko es ļoti daudz spēlēju un spēlēšu arī turpmāk. Es zinu, ka pēc konkursa [Frederika Šopēna pianistu konkurss Polijā, kurā Osokins piedalījās ar ievērojamiem panākumiem – red.] gaidīja, ka es spēlēšu šo komponistu, un es to arī darīju ar prieku. Koncertā bija lieliska atmosfēra.

Nākamais koncerts Latvijā, šķiet, būs Cēsu koncertzālē, augustā, kad notiks mana gaidāmā albuma prezentācija. Tas iznāks aprīlī, taču tiks prezentēts vasarā.

Kas šobrīd ir tavā darba kārtībā – vai tie vairāk ir koncerti vai ieraksti?

Vairāki ieraksti ir veikti, tagad jāgaida, kad tie tiks izdoti. Albums, kas iznāks aprīlī, būs mans debijas solo albums, kurā būs tikai vēlīnie Šopēna darbi. Novembrī tiks prezentēts albums kopā ar poļu orķestri – tajā būs dzirdami vairāki koncertieraksti. Iespējams, varētu iznākt vēl kāds ieraksts, ja izdosies. Es esmu ļoti zaļš – es vēl īsti nepazīstu industriju tik labi.

Protams, arī vairāki koncerti – ASV, Eiropā, gada beigās atkal braukšu uz Japānu. Slodze būs – un tas ir ļoti labi. Lai gan nav arī tā, ka koncertu būtu ļoti, ļoti daudz – tas būtu slikti. Ja jaunam cilvēkam atveras durvis, viņš spēlē visur... Tas var būt diezgan bīstami, tad nav laika jaunām idejām, laika, lai atpūstos un pārdomātu visu. Vairāki cilvēki izdeg. Ceru, ka man tā nebūs, mēģinu domāt stratēģiski – cik daudz spēlēt, ko spēlēt, cik bieži.

Bet viss gads tomēr ir saplānots?

Saplānots ir arī viss nākamais gads. Zinu, kur spēlēšu nākamā gada rudenī. Tas ir ļoti labi – zinu savus mērķus, zinu, kam gatavoties. Man ir paveicies.

Citās intervijās esi teicis, ka ļoti mīli eksperimentēt, ne tikai muzikāli. Vai tik strikts plāns tuvākajiem gadiem neatņem daļu brīvības?

Es mēģinu ar to cīnīties. Nav tā, ka koncerts Polijā, zālē, kurā ir 2000 cilvēku, ir svarīgāks par koncertu, piemēram, kādā Latvijas skolā. Katru uzstāšanos uztveru kā ļoti nopietnu procesu. Man ir ļoti svarīga spontanitāte uzstājoties, improvizācijas moments, kad cilvēki jūt – kaut kas rodas tieši tagad, šajā momentā. Labākā improvizācija notiek tad, kad ir stingrs scenārijs – tu zini, kurā vietā vari brīvāk izpaust savas domas. Bet, lai būtu šāds scenārijs, jāiegulda daudz darba.

Interesanti – improvizācija vairāk tomēr ir radniecīga, piemēram, džezam, nevis akadēmiskajai mūzikai. Vai tā ir kļuvusi par tādu kā tavu firmas zīmi?

Iespējams. Vārds improvizācija gan nepasaka to visu – svarīgāka ir brīvība. Ja cilvēkiem rodas iespaids, ka izpildītājs ir brīvs, viņam ir iespējas izpausties dažādos slāņos, rodas spontanitātes iespaids. Dzirdot improvizāciju, pazīstama mūzika kļūst nepazīstama, kļūst svaiga. Tas ir viens no maniem mērķiem, es pie tā ļoti daudz strādāju.

Atgriežoties nedaudz atpakaļ laikā – vai vari atcerēties brīdi, kurā saprati, ka mūzika ir tas, ar ko vēlies nodarboties?

Es nevaru pateikt, kurā brīdī notika tāda izvēle. Izvēles nebija – vislabākajā nozīmē. Flīģelis, kas bija mūsu dzīvoklī, kad es uzaugu, mums bija kā piektais ģimenes loceklis. Kad iestājos Emīla Dārziņa skolā, man pat nebija citu domu. Uzreiz jutos komfortabli, arī uz skatuves, viss notika dabiski.

Bet oktobrī, piedaloties Šopēna konkursā, pirmajā kārtā, iznākot uz skatuves... Tu zini, ka žūrijā ir leģendāri pianisti, tu zini, ka skatuve pati par sevi ir leģendāra, tu zini, ka tevi klausās aptuveni 30 miljoni cilvēku – tam izejot cauri, sapratu – jā, tas tiešām ir mans, es to varu. Domāju, ka šo brīdi nekad neaizmirsīšu.

Vai vari atcerēties brīdi, kurā tev "sākās attiecības" ar Šopēnu?

Tas varētu būt pirms apmēram pieciem vai sešiem gadiem. Visiem pianistiem Šopēna etīdes ir repertuārā, arī manai mammai, tētim un brālim. Viņa darbi vienmēr skanēja mājās.

Pusaudža gados vienmēr šķiet, ka pasaule ir traģiska. Interesanti, ka pat statistiski 14 gadu vecumā jaunajiem mūziķiem patīk spēlēt Šopēna "Sēru maršu". Man arī tā bija, tas periods bija ilgs. Pat tagad es Šopēnu uztveru kā ļoti drūmu, traģisku komponistu. Viņa mūzika uzrunā cilvēkus jebkurā sabiedrības slānī. Nevaru teikt, ka viņš ir mans mīļākais komponists, bet viņam ir tik daudz skaņdarbu, kurus es patiesi mīlu, un viņš vienmēr būs tuvumā.

Vai vari pastāstīt par citiem komponistiem, kas tevi interesē?

Šobrīd tas ir Arvo Perts. Uzskatu, ka mums ir ļoti paveicies, jo dzīvojam vienā laikā ar šo komponistu, viņš ir absolūts ģēnijs. Vēsture viņu neaizmirsīs. Interesanti, ka Perta mūzika – vokālā un instrumentālā – lai arī nav saistīta ar klavierēm, labi palīdz saprast Šopēnu, palīdz atrast kaut ko jaunu citos komponistos. Pirms diviem gadiem atklāju viņa skaņdarbu "Lamentate" – tas ir vienīgais viņa darbs, kur ir gan klavieres, gan orķestris – un ļoti gribu to kādā brīdī nospēlēt. Tā ir unikāla pasaule.

No otra gala skatoties – Bahs, ļoti tuvs man ir arī Rahmaņinovs, kura mūziku šogad spēlēšu diezgan daudz.

Pašam nav radusies vēlme komponēt?

Es skolas laikā šo to komponēju, neliela pieredze man ir, bet nekad nepietiek laika. Varbūt šajā ziņā es esmu perfekcionists, man gribas, lai uzreiz viss būtu tā, kā es gribu. Ja es jūtu, ka tīri no kompozīcijas viedokļa man nepietiek līdzekļu, ka es kaut ko nezinu, tad man negribas to pasniegt cilvēkiem. Pagaidām komponēju tikai sev, bet trenējos arī aranžijā, transkripcijā, esmu rakstījis mūziku divām filmām – tas it kā ir hobijs, bet tas palīdz attīstīt manu komponista arsenālu.

Tā ir mūsu laikmeta problēma – ja cilvēks ir mūziķis, viņš tikai spēlē mūziku. Pianists spēlē tikai klavieres. Diriģents tikai diriģē. Pirms simts gadiem bija citādi – piemēram, Rahmaņinovs bija diriģents, aranžiju meistars, komponists un ģeniāls pianists. Mūsdienās tas ir retums. Viņš ir mans piemērs, es gribu līdzināties viņam. Es nodarbojos arī ar diriģēšanu, cerams, ka arī ar komponēšanu kaut kas sanāks.

Pastāv uzskats, ka akadēmiskās mūzikas vide ir visai šaura, noslēgta, distancēta. Kā tu izjūti savu piederību šai videi?

Man kaut kā nepatīk atdalīt šādā veidā. Kāpēc klasiskā mūzika vienmēr eksistēs, atšķirībā no popmūzikas? Tāpēc, ka to skaņdarbu, kas paliek, līmenis lielākoties ir ļoti augsts. Ja mēs runājam par Bahu, kuru mēs jau sen zinām, bet kas joprojām ir aktuāls, un salīdzinām viņa darbus ar kaut kādiem populāriem skaņdarbiem no popmūzikas, tie vienmēr "zaudēs", jo tie ir vieglāki, cilvēki tos ātrāk aizmirsīs. Klasiskā mūzika vienmēr paliks, tāpat kā klasiskā literatūra. Tur ir tas pats – arī klasiskā literatūra ir "elitāra", ne visiem saprotama, bet katrs cilvēks to tomēr zina, katram to vajag zināt. Bet man tiešām nepatīk to visu atdalīt.

Arī vārds "elitārs" ir diezgan subjektīvs – kas tad ir šī elite? Cilvēki, kas iet uz koncertiem, tie, kas to klausās? Varbūt mūziķi? Grūti pateikt, kas tieši ir tā elite.

Vai tu seko līdzi arī kaut kam no populārās mūzikas – džezam, rokmūzikai?

Džezs man nekad nav paticis – dīvaini, jo mans starts bija desmit gadu vecumā kopā ar Raimondu Paulu. Ar popkultūru tas pats. Tā zaudē klasiskajai mūzikai, jo tā ir vieglāka, šaurāka. Tur nav vairāku slāņu. Bet es negribu teikt, ka man tas viss galīgi nepatīk, es neesmu noslēgts cilvēks, kas klausās tikai klasisko mūziku. Man patīk tādas savdabīgas grupas, piemēram "Sigur Ros", kuriem katrā dziesmā ir sava individuāla pasaule, atmosfēra. Arī Demians Raiss, piemēram.

Man šķiet, ka arī koncertējošam pianistam ir svarīgi saprast – cilvēkiem zālē nav svarīgi, ko viņi klausās, svarīgi ir tas, kā viņi jūtas, par ko viņi domā.

Bet ir taču arī tādi saskares punkti. Nesen nomira Kīts Emersons, kas progrokā iekļāva arī akadēmiskās mūzikas darbus. Ja papēta, piemēram, Bītlu dziesmu aranžijas, gluži par vieglu mūziku to, manuprāt, nosaukt nevar.

Es piekrītu, Bītli ir fenomens šādā ziņā. Ir izņēmumi!

Kā tu izjūti Latvijas klausītājus? Vai akadēmiskā mūzika ieinteresē arī jaunākās paaudzes?

Es domāju, ka jā, pateicoties izpildītājiem. Ja mēs skatāmies uz attiecību starp to, cik Latvijā dzīvo cilvēku un to, cik daudzus latviešu izpildītājus pazīst pasaulē, tas ir apbrīnojami. Mūsu dziedātājas, diriģenti, tas kaut kā iespaido jauniešus. To es redzu arī savos koncertos – jauniešus, kurus tas interesē. Es gan negribu propagandēt tagad klasisko mūziku, tas arī nav vajadzīgs.

Bet, ja mēs runājam jau par publikas izglītotību, tādā ziņā Latvija vēl ir diezgan jauna. Šajā ziņā var daudz eksperimentēt, šī jaunība pieļauj brīvāku attieksmi pret materiālu.

Ja uz Latviju atbrauc kāds mūziķis un spēlē tiešām slikti, pie mums nekad nemetīs tomātus uz skatuves. Otra situācija – ja atbrauc liels mūziķis, visi aplaudē un ceļas kājās, tāpēc, ka publika zina – viņš ir zvaigzne un tā vajag. Šajā ziņā mūsu publikai vēl nepietiek individuālās domāšanas. Bet tas nav mīnuss, tas nāks ar laiku.

Vai ir kādi jauno latviešu komponistu darbi, kurus tu novērtē?

Es esmu kaprīzs cilvēks, ļoti izvēlīgs, man maz kas patīk. Bet tomēr – un man šķiet, ka tas ir Pētera Vaska nopelns – mums ir izaugusi tāda diezgan liberāla komponistu paaudze, kuriem patīk meklēt, uzdot jautājumus, meklēt stilu. Es uzskatu, ka mēs dzīvojam neoromantisma laikmetā. Domāju, ka pēc vairākiem gadiem mums būs tāda paša mēroga komponisti kā Vasks. Katrā ziņā ir iespējas, līdzekļi un vairāki talantīgi cilvēki.

No malas vērojot, šķiet, ka pēdējo gadu laikā Latvijas akadēmiskajā mūzikā ir aktualizējies avangards.

Avangards vienmēr ir bijis. Mainās balanss – vai tā ir vairāk vai mazāk. Uzskatu, ka šobrīd atkal, runājot par pasaules, cilvēces, vēstures procesiem, atkal centrā ir cilvēks, viņa izjūtas. Pats svarīgākais ir emocijas. Tas nevar neiespaidot arī mākslu kopumā. Aktuālās tendences atkārtojas. Avangards saistīts ar brīvību, meklējumiem. Tāpēc tagad ir daudz dīvainas mūzikas – tādas, kurai nav jēgas, kas man nepatīk, bet tur tai jēgai arī nemaz nevajag būt. Vērtība ir skaņām, bet man patīk tieši stāsts, vēstījums. Man patīk romantisms, bet nepatīk impresionisms – tajā ir iespaidi, gleznas, bet nav stāsta.

Vai ir kāda konkrēta koncertzāle pasaulē, kurā tu visvairāk gribētu spēlēt?

Atbildēšu savdabīgi – tā būtu tāda zāle, kurā būtu vislabākā akustika un vislabākais instruments tieši man. Parasti, kad cilvēks iepazīst vairākas vietas, viņš atrod savu zāli.

Tu tādu vēl neesi atradis?

Vēl nē. Tur vajag būt tāda līmeņa mūziķim kā Andris Nelsons, kurš ir spēlējis ļoti daudzās vietās, ar dažādiem mūziķiem. Man pagaidām vēl jāstrādā un jāattīstās līdz tādam līmenim.

Ir vairākas ļoti prestižas koncertzāles, bet es uzticos savām ausīm. Tā ir ļoti specifiska sajūta, kad tu spēlē, kad visi akustiskie procesi strādā. Jāatrod vieta, kur tev ir ļoti ērti spēlēt, palīdz instruments un akustika zālē – un viss ir atkarīgs tikai no tevis.

Tu jau esi spēlējis daudzās dažādās vietās – kā ir gājis šajos izbraukumos?

Nopietnos koncertos, protams, gribas parādīt sevi, savu mākslu, brīnišķīgo komponistu mūziku. Man gan reiz gadījās no koncerta atteikties, kas bija sāpīgi. Katram koncertam gatavojos ilgu laiku, tas ir vesels process. Februārī bija iecerēts koncerts Maskavā – lielā koncertzālē. Nerunājot vispār par politiku, bet runājot par tīri pieklājības aspektu – man nācās atteikties no koncerta, lai gan biju tur jau aizbraucis. Negribu ieslīgt detaļās, bet tīri no cilvēcības, pieklājības aspekta... Nācās atteikties. Tā nebija mūziķu vaina, bija sagatavojies orķestris, cilvēki gatavojās koncertam, es par to izjūtu atbildību. Man ļoti nepatīk, ka kaut kas traucē mākslai, bet, ja tā ir, tad es nevaru tādu ceļu iet.

Tu esi spēlējis arī ASV, Japānā. Kādas ir būtiskākās atšķirības?

Atšķirības ir milzīgas. ASV, pat ja mūziķis nemaz nebūs tik spilgts, cilvēki celsies kājās, kliegs "Bravo" – tāda ir viņu kultūra. Japānā, pat ja spēlē ģeniāli mūziķi, dzīvās leģendas, neviens nekad necelsies kājās, tikai aplaudē. Viņi visi pārdzīvo sevī, reakcija ir intraverta. Tur nav svarīgi, cik skaļi viņi kliedz, bet cik ilgi aplaudē. Japāna ir vieta, kur es pat šodien gribētu atgriezties. Akadēmiskajai mūzikai un jo īpaši Šopēna mūzikai tā ir Meka.

Biju sajūsmā, ka uz maniem koncertiem Šveicē un operā cilvēki bija speciāli braukuši no Japānas. Man Japānā bija turneja, cilvēki uz kartītēm pie ziediem bija pat mēģinājuši rakstīt latviešu valodā, attieksme ir fantastiska, arī koncerta laikā. Man nevajag, lai cilvēki stāv kājās. Interesantāks ir pats koncerta process.

Ko tu gribētu darīt pēc desmit gadiem?

Es gribētu joprojām nodarboties ar mūziku, spēlēt atšķirīgi un citādāk. Tas ir ļoti svarīgi – pat vairākas reizes dienā vienu skaņdarbu spēlēt atšķirīgi. Nevaru, protams, pateikt – ko es darīšu, kā es spēlēšu, un tā ir brīnišķīga lieta. To nevar aprēķināt. Ko es varu pateikt – mums [pianistiem – red.] ir jābūt ļoti pateicīgiem, ka mūsu sfērā briedums nāk pēc 50 gadu vecuma. Es tā uzskatu. Mēs varam savā jomā strādāt visu mūžu, atšķirībā no, piemēram, baletdejotājiem. Daži lieli pianisti 80 gadu vecumā spēlē vislabāk. Man ir dzīves mērķis – attīstīties līdz mūža beigām. Reizēm mūziķis sasniedz noteiktu līmeni un apstājās. Vairs negrib mācīties. Tā nevar – vajag mācīties vienmēr un es ceru, ka man būs iespēja to darīt. Nedrīkst apstāties.