Meistarīgais piedzīvojumu meklētājs. Orests Silabriedis sarunā ar Nēmi Jervi

22. martā mēs ar maestro satiekamies Igaunijas Valsts SO mājvietā – Tallinas koncertzālē "Estonia", lai atcerētos pagātni un arīdzan lai aicinātu Latvijas klausītājus uz 31. marta koncertu.

60. un 70. gados Nēme Jervi bija viens no populārākajiem un publikas iemīļotākajiem viesdiriģentiem Lielajā ģildē un Rīgas Domā.

Nēme Jervi: "Labi atceros Edgaru Tonu un Leonīdu Vīgneru. Jūsu koris "Latvija" bija brīnišķīgs. Un kādi solisti! Tobrīd nezināju labāka Baha pasiju Evaņģēlista par jūsu tenoru Izrailu Feigelsonu."

Var redzēt, ka atmiņas par tālaika Rīgu viņam tiešām dārgas.

1980. gada sākumā Nēme Jervi aizbrauca no PSRS un kļuva par pasaules mēroga slavenību. Viņš vadīja Detroitas orķestri, Gēteborgas orķestri, Skotijas Karalisko Nacionālo orķestri, Hāgas Residentie Orkest un nupat beidzamajos gados arī Orchestre de la Suisse Romande. Nēmi Jervi aicina diriģēt pasaules labākie simfoniskie kolektīvi – "Berlīnes filharmoniķi", Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestris, Bavārijas Radio SO, Leipcigas Gewandhaus, Japānas NHK orķestris u. c. Jervi ir ekstravagants, temperamentīgs, tempu ziņā straujš, diriģēšanas tehnikas ziņā izcili prasmīgs – māk ar minimāliem līdzekļiem momentāni panākt orķestra precīzu reakciju. Katrs Nēmes Jervi iznāciens uz diriģenta podesta ir interpretācijas meistarstunda.

Diemžēl pēc neatkarības atjaunošanas Nēme Jervi Rīgā bijis tikai 1999. gada maijā kopā ar paša vadīto Gēteborgas simfonisko orķestri (ja kādam lasītājam citas ziņas, būsim priecīgi kļūdu labot!), savukārt ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestris Jervi satikās ne Rīgā, bet Pērnavā, un tas notika Jervi muzikālās ģimenes apdzīvotajā Pērnavas mūzikas festivālā 2014. gada jūlijā.

NJ: "Nododiet Rīgas orķestrim manus sirsnīgākos sveicienus – ar pusmēģinājumu nospēlēt vienā koncertā gandrīz visus Riharda Štrausa simfoniskos darbus...! Kaut kas tāds nenotiek katru dienu. Fantastiski! Brīnišķīgs orķestris. Man tiešām pietrūkst šī orķestra. Nezinu, varbūt mums izdosies vēl kaut ko kopīgi nospēlēt un ieskaņot".

Pērnavas festivāls ir Latvijai vistuvākā vieta, kur klausīties visaugstākās kvalitātes koncertus pasaulslaveno diriģentu Nēmes Jervi un Pāvo Jervi vadībā. Daudzus gadus Pērnavā un Tallinā notiek Jervi diriģēšanas meistarkursi, ko vada tēvs Nēme, dēls Pāvo un viņa Amerikas skolotājs Leonīds Grīns. Lai cik cieši pieblīvēts būtu izcilo diriģentu koncertu kalendārs, tajā vienmēr būs iezīmētas šīs dažas nedēļas, kas tiek veltītas Igaunijas mūzikas dzīves kuplināšanai un jauno talantu skološanai.

NJ: "Pērnavā 1901. gadā piedzima mana māte. Es te dzīvojos kā mazs puika, pēc tam mani bērni dzīvojās. Katru vasaru braucām šurp un pavadījām visus trīs brīvdienu mēnešus. Netālu no Pērnavas ir mūsu vasaras māja, un šī pilsēta mums sirdij tuva.

Ideja par diriģēšanas meistarkursiem dzima jau sen. Savulaik te vasarās dzīvoja izcilais krievu vijolnieks Dāvids Oistrahs – vismaz divdesmit gadu viņš te vadīja brīvdienas. Pērnavu vispār bija iecienījuši vasarnieki no Krievijas, gluži kā jums, Latvijā, Jūrmalu. Taču Oistrahu piesaucu arī tādēļ, ka mums bija cieša muzikāla sadarbība. Mēs bijām labi paziņas, un es viņam mācīju diriģēšanu. Viņš bija ļoti kārs uzzināt visu iespējamo par diriģenta profesiju – viņam vienmēr bija līdzi partitūras un viss nepieciešamais. Pirmā simfonija, ko mēs abi kopīgi nodiriģējām, klausoties ierakstu, bija Mālera Ceturtā. Faktiski diriģēja Oto Klemperers, un mēs skatījāmies partitūru.

Oistrahs labprāt viesojās mūsu vasarnīcā. Turp brauca arī Genādijs Roždestvenskis, Dmitrijs Šostakovičs, Gustavs Ernesakss – daudzas izcilas personības. Angļu skaņu ierakstu namā "Chandos" man ir Šostakoviča simfoniju ieraksts, un Septītās simfonijas diska albumā ir fotogrāfija, ko uzņēmis Ernesakss, – līdzās Šostakovičam un man arī mazais Pāvo."

Jervi ģimenes pazīstamākais pārstāvis līdzās patriarham Nēmem ir viņa dēls Pāvo Jervi (1962), kurš ir viens no mūslaiku ievērojamākajiem diriģentiem un interpretāciju reformētājiem, liels meistars, kurš mainījis skatu uz Bēthovena un Šūmaņa simfonijām, arī uz Bruknera mūziku, Māleru un citiem simfoniskās mūzikas autoriem. Pāvo Jervi ilgus gadus vada Brēmenes Vācu kamerfilharmoniju, viņš bijis Frankfurtes Radio simfoniskā orķestra un Orchestre de Paris mākslinieciskais vadītājs (līgums beidzas 2016. gada vasarā). Viņa asistents Parīzē, kā zināms, bija LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga.

Jervi ģimenē ir arī Pāvo brālis Kristjans Jervi (1972) – starptautiski atzīts diriģents ar savdabīgu karjeru, māsa Mārika (1964), kas spēlē flautu, Kristjana sieva Heilija (arī flautiste), Nēmes Jervi nelaiķa brāļa Vallo (arī diriģenta) dēls čellists Tēts Jervi un viņa sieva pianiste Mari Jervi, viņiem ir pieci bērni, visi mūziķi, un, lai neapvainojas nenosauktie, visu radurakstu var apskatīt tīmeklī.

Pāvo Jervi žurnāla "Mūzikas Saule" 2012. gada rudens laidienā stāsta: "Mēs esam ļoti draudzīga ģimene. Tas lielā mērā saistīts ar mana tēva personību – ar viņu ir ļoti viegli kontaktēties, viņš ir ļoti sirsnīgs. Nujā, un galu galā viņš ir vienīgais vainīgais pie tā, ka mēs visa ģimene esam mūziķi. Mūzika gluži vienkārši bija mūsu ikdiena. Es neatceros nevienu minūti, kad tēvs būtu mūs spiedis nodarboties ar mūziku. Viņš tikai teica – panāciet šurp, paklausieties to vai šito. Mēs kopā ar viņu klausījāmies ierakstus, bieži gājām uz mēģinājumiem – tēvs vienlaikus vadīja Nacionālo simfonisko orķestri, operu un kamerorķestri. Klausīties mūziku kopā ar viņu bija sevišķi interesanti tad, kad mums priekšā bija partitūra – māsa pie viena sāna, es pie otra, man kādi pieci seši gadi, un tēvs prasa – kurš instruments tagad spēlē, parādi partitūrā, kur tas atrodas. Tā bija kā rotaļa. Instrumentu secību partitūrā mēs zinājām perfekti.

Protams, es gribēju kļūt tikai un vienīgi par diriģentu. Daudzas tehniskas lietas iemācījos jau bērnībā, un atkal tā bija kā rotaļa – tēvs tikai teica: pamēģini tagad šitā, nekustini elkoņus, tikai plaukstas un tamlīdzīgi... Es to visu atceros jau no bērnības."

Vaicāju Nēmem Jervi, vai viņš var mierīgi noskatīties, kā Pāvo diriģē? Vai nav vēlēšanas arvien pamācīt?

NJ: "Es teiktu, ka tā nav kritika, tie ir padomi. Visu mūžu vēroju, ko Pāvo dara, un, ja redzu kaut ko ne tā, iesaku rīkoties citādi. Piemēram – Pāvo palaikam mēdz pārāk bieži stādināt orķestri un rīkoties ap detaļām. Es saku – vajag spēlēt lielākiem gabaliem, tik bieži neapstājoties, citādi mūziķi koncertā nezinās, kas viņiem jādara."

Uzmanības vērts ir paša Nēmes Jervi skološanās laiks Sanktpēterburgā, toreizējā Hruščova laika Ļeņingradā.

NJ: "Mans skolotājs Nikolajs Rabinovičs mācījās no vācu-ebreju tradīcijas. Pēterburgā bieži viesojās vai pat ilgāku laiku strādāja izcili meistari, viņu skaitā Oto Klemperers, Bruno Valters, Fricis Štīdri. Bruno Valters diriģēja Marijas teātra izrādes, kuras skatījās jauniņais Mravinskis, jauniņais Rabinovičs un citi.

Kad es studēju, uz Ļeņingradu brauca Karajans un "Berlīnes filharmoniķi", "Vīnes filharmoniķi" un citi slaveni orķestri. Es redzēju Šarlu Minšu, Leopoldu Stokovski, Džordžu Sellu, Pjēru Montē! Skatījos uz viņiem un kaut ko aizguvu no katra."

Tātad var teikt, ka slavenā krievu diriģēšanas skola faktiski ir vācu-ebreju diriģēšanas skolas mantiniece?

NJ: "Jā. Tāpat arī visi labie krievu vijolnieki mācījās pie Ungārijas ebreja Leopolda Auera. Izcils diriģents bija Nikolajs Maļko. Viņš faktiski izveidoja t. s. Mravinska orķestri – uzcēla līmeni, un tad nāca Mravinskis. Gan pagātnē, gan tagadnē ir dažs labs diriģents, kas muzicē ģeniāli, bet kaut kā tā sanācis, ka viņam nav pasaules mēroga vārda. Un otrādi, protams."

Simfoniskās diriģēšanas skunste ir Nēmes Jervi jājamzirdziņš, par to viņš gatavs runāt stundām. Šo rindu autors maestro ģērbistabā tiek pie nelielas meistarklases – kā rīkoties ar plaukstām, kādai jābūt manuālajai tehnikai, ko nozīmē elkoņa sajūta, kā "jāved mūzika", kā tai jāelpo, kā paredzēt grūtās vietas, kā laikus sagatavot orķestri pārvarēt šīs vietas u. tml.

Nēme Jervi saka skaidri – mūsdienās saradies pārāk daudz diriģentu, kas faktiski ir nevis diriģenti, bet taktētāji. Jā, ārējās pazīmes ir apmierinošas – orķestra mūziķi vienlaicīgi sāk skaņdarbu un vienlaicīgi beidz, žesti ir efektīgi, taču tā nav diriģēšana. Nēme Jervi saka – diriģents kā semafors. Taču iespaids uz publiku ir nenoliedzams. Skaidrs, ka uz ārišķīgo viegli uzķerties, bet tā jau ir visa mūsu laikmeta nelaime, un tad būtu jāsāk pilnīgi cita saruna, tāpēc mēs Tallinas "Estonia" ģērbistabā atkal pievēršamies mūzikai.

7. jūnijā dzimušais maestro Jervi ir mūžīgais meklētājs – viņš peldas mūzikā un arvien meklē jaunus apvāršņus, izrok nedzirdētus komponistus un atrod nespēlētas partitūras, par viņu pat joko tāpat kā par angļu leģendu Tomasu Bīčemu, sak, Jervi ir otršķirīgas mūzikas pirmšķirīgs diriģents. Skan asprātīgi, taču netaisnīgi, jo Nēmes Jervi neiedomājami lielajā ierakstu katalogā (vairāk nekā 500 CD) citstarp ir Čaikovska, Grīga, Prokofjeva, Sibēliusa, Šostakoviča, R. Štrausa klasisko simfonisko darbu etalonieskaņojumi. Bet jā – ir arī mazāk dzirdēti vai pavisam nedzirdēti komponisti, kuru partitūras Nēme Jervi gandrīz vai ar greizsirdīgu kaisli velk ārā no vēstures putekļiem, lai tās pārtaptu tvartos.

Mūsu sarunas noslēgumā Nēme Jervi paņem no savas ģērbistabas klavierpults Žaka Ibēra simfonisko darbu CD (skaņu ierakstu nams Chandos) un saka – lūk, dāvana, aizvediet uz Latvijas Radio. Ar to Ziemassvētki nebeidzas. Mēs noejam orķestra birojā, un šo rindu autora mugursomas saturs tiek papildināts ar Bohuslava Martinū "Špalīčeka" svītu ("Paņemiet, šī ir ļoti laba mūzika"), Kurta Aterberga mūzikas tvartu ("Jūs taču zināt Aterbergu, vai ne?"), Eugena Suhoņa opusiem ("Kā, jūs nezināt Suhoņu?!") un Šarvenkas klavierkoncertiem ("Šitā ir brīnišķīga romantisma klaviermūzika"). Diski datēti ar 2015. gadu un 2016. gadu.

Paši igauņi ievietojuši Nēmi Jervi "Gadsimta mūziķu" saraksta augšgalā. Kulles Raigas grāmatā "Sāremā valsis" (2009. gadā izdeva "Latvijas Avīze", tulkoja Maima Grīnberga) Nēmes Jervi kolēģis, Rīgas publikai labi pazīstamais diriģents Pēters Sauls saka: "Nēme [Jervi] un Arvo [Perts] izlauzās [pasaulē], kaut gan Nēme pats domā, ka pārāk vēlu. Un tas taču ir brīnums, ka viņš joprojām pilnveidojas. [..] Katram ir sava izpratne par gadsimta mūziķiem. Viņi arī sarindoti: pirmajā vietā Nēme Jervi, tālāk Gustavs Ernesakss, Arvo Perts un ceturtais Georgs Otss. Es šo secību mainītu: talantīgākais un labākais nenoliedzami ir Nēme, tālāk es liktu Georgu un tad Pertu."

Nēme Jervi (1937) un Arvo Perts (1935) ir vienaudži. Draugi un domubiedri. Nēme Jervi ir gandrīz visu Arvo Perta jaunības gadu simfonisko un vokālsimfonisko darbu pirmatskaņotājs. Skandalozo Credo (1968) ar refleksiju par Jēzus Kalna runas norādi uz Vecās Derības tekstu "lai tam tiek darīts, kā viņš pats darīja" Nēme Jervi sauc par vienu no pamatiemesliem aizbraukšanai no Padomju Savienības, kaut gan pēc Credo pirmatskaņojuma paiet vēl 12 gadu, iekams Jervi ģimene un dažas dienas vēlāk Pertu ģimene aizbrauc uz dzīvi citā pasaulē (Perti apmetas Vīnē un drīz pēc tam Berlīnē, par Jervi ģimenes dzīvesvietu kļūst ASV).

Rīgas koncertā klausīsimies Arvo Perta veltījumu Bendžaminam Britenam "Cantus in memoriam Benjamin Britten" (1977). Britens nomirst 1976. gadā, un tas ir laiks, kad Perts akurāt nāk klajā ar savu jaunizgudroto komponēšanas paņēmienu tintinnabuli jeb "zvaniņu stilu". Šis stils galvenokārt radies, padziļināti studējot viduslaiku un renesanses mūziku, taču ir arī jaunāku laiku ietekmes, un viena no spēcīgākajām ir Britena daiļrade, sevišķi viņa minimālistiskās, filigrāni izstrādātās baznīcas operas. Perts sapņo satikties ar Britenu, taču nav lemts, un atliek vien rakstīt piemiņas veltījumu.

NJ: "Tā ir viltīgi un ļoti meistarīgi uzrakstīta mūzika. Skan visā pasaulē. Vai Britena 100. jubilejas gadā (2013) bija kāds, kas nespēlēja šo gabalu? Jūs varbūt zināt daudz dažādu veltījumu Britenam? Iedomājieties, cik labi komponists var nopelnīt, bet ne jau tāpēc Perts rakstīja šo skaņdarbu. Faktiski tur ir viena vienīga lejupejoša gamma. Perts ir matemātiķis. Lejupejoša gamma izrakstīta dažāda ilguma notīs, un izveidojas melodija. Klāt pielikti zvaniņi, un viss. Vienkārši."

Runājot par Rīgas programmā iekļauto Bēthovena Ceturto klavierkoncertu, Nēme Jervi piekrīt, ka tieši šajā skaņdarbā diriģentam un pianistam jo īpaši jābūt uz viena viļņa.

NJ: "Mīlestība uz Bēthovena mūziku dzimst lēnām – jo vairāk jūs viņu iestudējat, jo vairāk iemīlat. Bēthovens vienkārši nevar būt garlaicīgs – nekad! Un Kalle Randalu ir pianists, kuram ļoti piestāv Bēthovens."

Igaunijas Valsts simfoniskā orķestra koncerts Nēmes Jervi vadībā notiks 31. martā Lielajā ģildē. Biļetes uz koncertu nopērkamas "Biļešu paradīzes" kasēs.