Pones mīlestība un Mālera traģisms. Saruna ar Andri Pogu un Rihardu Mačanovski  (4)

Anete Ašmane: Gundaris Pone un Gustavs Mālers. Visai intriģējoša kombinācija.

Andris Poga: Ekstravaganta, es teiktu. Mālera Sestā simfonija vispār tiek atskaņota salīdzinoši reti, bet tad, kad tā tiek spēlēta, daudzi diriģenti izvēlas tai veltīt atsevišķu koncertu un ne ar ko nekombinēt, jo Mālera simfoniskie romāni ir pašpietiekami gan muzikālās intensitātes, gan apjoma ziņā. Runājot par Gundari Poni un viņa iespējamo saistību ar Māleru... Plānojot programmu, vienmēr ir divi varianti – iet drošo, konservatīvo ceļu, kombinējot Brāmsu ar Bēthovenu, Brāmsu ar Šūmani, Čaikovski ar kādu citu krievu klasiķi un tā tālāk, vai iet konceptuālo ceļu un kombinēt klasiku ar ko ļoti modernu, piemēram, Mocartu ar Erki Svenu Tīru.

Pone, pirmkārt, tāpēc, ka LNSO ir iesakņojusies tradīcija sezonas galvenajos koncertos piedāvāt kaut ko no latviešu mūzikas. Otrkārt, vokālsimfoniskā mūzika šoreiz tādēļ, ka Mālera Sestā simfonija ir tīri instrumentāls darbs atšķirībā no citām viņa simfonijām. Treškārt, klausoties un pētot Pones "Četrus mīlas temperamentus", es sajutu nepārprotamas sasauces ar to skaņuvalodu, ko izmanto Mālers. Trešā daļa Pones skaņdarbā skan gandrīz kā tiešs citāts no Mālera Ceturtās simfonijas. Viņš spēlējas ar tām pašām krāsām, ar tiem pašiem intervāliem, ar ko Gustavs Mālers. Vēl arī tas, ka Mālera Sestā simfonija ir laminorā, un Pones "Četri mīlas temperamenti" ir balstīti ap noti la. Parasti es izvairos veidot programmas, kur visi skaņdarbi ir vienā tonalitātē, bet šoreiz tas nostrādāja kā papildu apstāklis. Domājot par šo kombināciju, kas izveidojās, man šķiet, ka Pones cikls tikai iegūst, jo mēs viņu pasniegsim kā uz sudraba paplātes – tas absolūti atsevišķi skanēs koncertā pirmajā daļā, kas līdz ar to būs tikai 15 minūtes gara.

Bet līdz galam atbildēt uz šo jautājumu es nevaru, lielā mērā tas tomēr saistās ar intuīciju. Katras programmas izvēle saistās ar intuīciju un ticību, ka šī kombinācija patiešām darbosies. Tāpēc arī klausītājus aicinu ļauties mums un noticēt, ka kombinācija "Pone un Mālers" ir iespējama.

AA: Rihard, vai jums šī ir pirmā sastapšanās ar Gundara Pones mūziku?

Rihards Mačanovskis: Jā! Līdz šim neko no viņa mūzikas nebiju dziedājis, pat dzirdējis biju tikai nedaudz. Piedāvājums dziedāt šo skaņdarbu no LNSO nāca pirms kāda gada. Jāteic, ka tā nav mūzika, ko dziedu ikdienā, jo operas repertuārā mums vairāk ir klasiskā, nevis laikmetīgā mūzika, ja neskaita Artura Maskata un tagad arī Ērika Ēšenvalda jauno operu. Bet es atvēru notis, paklausījos Aleksandra Poļakova ierakstu, padziedāju pats, un mani tā mūzika uzrunāja. Tur ir liels iekšējais dramatisms, dziļums, sāpes. Man šī mūzika likās ļoti tuva.

AA: Klausoties, šķiet, vienīgo pieejamo ierakstu, kur "Četri mīlas temperamenti" izskan Aleksandra Poļakova interpretācijā, dzirdams opermūzikai raksturīgais vēriens un dramatisms.

RM: Tieši tā! Tās it kā ir tikai četras dziesmas, bet katra no tām patiesībā ir kā ārija. Visu laiku jādzied ar pilnskanīgu balsi, vajadzīgs plašs diapazons. Šis noteikti man ir izaicinājums, bet tāpēc jau mēs dzīvojam, lai pieveiktu izaicinājumus, vai ne?

AA: Kāds teksts izmantots šajā ciklā?

RM: Gundaris Pone izmantojis četrus Petrarkas sonetus, kas, protams, ir par mīlestību. Ir grūti to aprakstīt, jo tiek runāts par debesīm, zemi, nāvi, dzīvību, par pretstatiem, kas pārņem iemīlējušos cilvēku un viņa dvēseli. "Ak, kādā idejā un sfērā mīt tas tēls, pēc kura Daba radījusi šo daiļo seju un to nonesusi no debesīm mums lejā atrādīt?" [Leona Brieža atdzejojums] Skaisti, vai ne? Tie vārdi, ko Petrarka atradis, lai raksturotu mīlestību, ir ļoti poētiski. Man visvairāk patīk šī vieta: "Pat akmens bluķis, kas guļ krasta kraujā, no donnas acu skata iejūsminās." Nu, ja pat akmens bluķis iejūsminās, tad kā lai cilvēks neiejūsminās no tās donnas acu skata? Te ir vēl daudz kā tāda, ļoti skaisti mīlestība ir attēlota.

AA: Bet mūzika tomēr nav tik poētiski gaiša, kā jūsu tikko lasītais teksts.

RM: Jā, jo mīlestība ir skarba, un Petrarkas dzejā ir daudz pārdzīvojumu. Nepiepildīta, vienpusēja mīlestība.

AA: Arī Gustava Mālera Sestā simfonija pilna pārdzīvojumu un dramatisma. Tai pat piedēvēts nosaukums "Traģiskā".

AP: Jā, tas nāk no Vīnes pirmatskaņojuma, kur koncerta programmiņā bija rakstīts "Sechste Sinfonie (Tragische)" (Sestā simfonija ("Traģiskā")). Mālers to īsti nav komentējis, tāpat kā Rihards Štrauss nekad nav komentējis savas "Metamorfozes". Tas ir atklāts jautājums. Ir interesanti lasīt dažādu pētnieku pārspriedumus (kas var atbilst, bet var arī neatbilst patiesībai), ka šajā simfonijā vairāk nekā jebkurā citā līdz tam laikam rakstītā simfoniskā skaņdarbā ir jūtamas Pirmā pasaules kara priekšnojautas. Patiesībā visa simfonijas pirmā daļa ir armijas maršs, absolūti agresīvi maršējošas armijas tēlojums. Ja mēs iedomājamies 1903.–1904. gadu, kad Mālers rakstīja šo simfoniju, diezin vai Eiropā tajā laikā bija daudz šādu militāru kustību. Vēl arī tas, ka Mālers šo simfoniju, kas ir viena no viņa vistumšākajām simfonijām, sarakstīja vienā no visgaišākajiem savas dzīves posmiem.

AA: Gustava Mālera simfonijas var saukt par izaicinājumu diriģentam un orķestrim?

AP: Noteikti! Diriģentam tas ir izaicinājums, orķestrim – fizisks pārbaudījums. Ikvienam orķestra mūziķim ir jābūt stratēģiski gudram plānotājam, lai Mālera vidēji pusotru stundu garajās simfonijās spētu veiksmīgi īstenot savus spēles resursus. Jābūt ne tikai ļoti labā fiziskā formā, bet arī tālredzīgi jāplāno snieguma intensitāte, tajā pašā laikā nezaudējot muzikālo izteiksmīgumu. Diriģentam savukārt ļoti jādomā pie kopējā formas veidojuma, jo ir viegli pazaudēties neskaitāmajās kulminācijās. Tas ir lielākais izaicinājums, bet vienlaikus arī prieks.

AA: Sesto simfoniju apvij zināma mistika, jo līdz pat šai dienai nav atrasta viena pareizā atbilde uz jautājumu par Skerco un Andante savstarpējo secību.

AP: Jā, tas ir interesants stāsts, vispārzināma problēma. Jāsaka tā – ja mēs skatāmies ieskaņojumu sarakstu, kur diriģenti ir izvēlējušies likt vispirms Skerco un pēc tam Andante, un ierakstu sarakstu, kur ir otrādi, tas saraksts gan saturiski orķestru un diriģentu nozīmīguma ziņā, gan garuma ziņā sanāk gandrīz vienāds.

Pirmo reizi šo simfoniju dzirdēju ļoti sen, neatceros, kas bija diriģents un orķestris, bet esmu gandrīz pilnīgi drošs, ka tā bija versija, kur otrā daļa ir Skerco. Es to pieņēmu kā pareizo versiju, pat neiedziļinoties. Apmēram pirms pusotra gada saņēmu jaunu izdevniecības "Edition Peters" izdevumu un biju ļoti pārsteigts, ka otrā daļa tur ir Andante un trešā daļa – Skerco. Sākumā biju apmulsis, jo it kā zināju, ka pastāv arī tāda versija, bet nebiju īsti drošs, vai tā ir kārtējā versija par versiju, vai patiesība.

Man bija diezgan skaidrs – kad diriģēšu šo simfoniju, noteikti prasīšu vidējās daļas mainīt vietām. Bet, pētot vēsturiskos materiālus un lasot "Edition Peters" izdevumā esošo ļoti izvērsto priekšvārdu tieši par šo tēmu, mainīju viedokli, un manā interpretācijā otrā daļa būs "Andante".

Priekšvārdā skaidri aprakstīts, ka – jā, oriģinālajā izdevumā pirmajai daļai seko Skerco, bet pirms simfonijas pirmatskaņojuma Esenē Mālers abas vidējās daļas samainījis vietām. Un nav drošu pierādījumu, ka viņš kā diriģents jebkad būtu šo "jauno" secību mainījis. Vienīgais pierādījums ir viņa atraitnes Almas rakstītās vēstules vairākiem diriģentiem, kas uzdevuši šo jautājumu. [Alma Mālere diriģentiem atbildēja, ka īsi pirms nāves komponists tomēr mudinājis atgriezties pie oriģinālizdevumā esošās secības, t. i., Skerco un Andante – A. A.]

Un te, manuprāt, nostrādā Almas Māleres cilvēciskais faktors, jo ir vēl viena ļoti slavena spekulācija par trešās daļas [Skerco] nemitīgajām tempa un rakstura maiņām. Alma raksta, ka Mālers tur centies attēlot abu meitu rotaļas, ķircināšanos, smieklus, kas tad atbalsojas šajās nemitīgajās un pēkšņajās mūzikas tembra un rakstura maiņās. Tomēr ir hronoloģiski pierādīts, ka laikā, kad Mālers rakstīja tieši Skerco, viņa vecākajai meitai bija astoņi mēneši, bet jaunākā vēl nebija dzimusi... Kas to zina, vai šie skaidrojumi bija apzināts Almas lēmums, vai viņu pievīla atmiņa, bet, ņemot vērā šīs faktoloģiskās nesakritības, nolēmu ticēt Mālera pēdējā brīža lēmumam samainīt daļas tādā secībā, ka ir ātrā daļa, lēnā daļa, skerco un fināls, kas ir absolūti konservatīva simfonijas forma jau no Bēthovena laikiem.

Vēl ir jautājums par āmura sitieniem simfonijas finālā, kur Mālers bija iecerējis piecus sitienus, oriģinālizdevumā ierakstījis trīs, bet beigās tomēr vienu izsvītrojis, atstājot divus sitienus. Katrā orķestrī sitaminstrumentālisti ir ļoti radoši, jo tāda instrumenta, kādu paredzējis Mālers, dabā vispār nav, ja nu vienīgi kāds tādu izgatavojis speciāli Mālera Sestajai simfonijai. (smejas) Katrā ziņā lielākajā daļā pasaules orķestru tiek ņemta stipri liela izmēra koka kaste, pa kuru sit ar ļoti lielu āmuru. Bet patiesībā Mālers partitūrā ir precīzi uzrakstījis, kādam jābūt skanējumam – ļoti skaļai, apdullinošai un trulai koka skaņai, kas nav nekādā veidā metāliska. Iekavās ierakstījis – it kā tas būtu cirvis.

Spēlējot Mālera simfonijas, vienmēr ir interesanti lasīt viņa praktiķa piezīmes partitūrā. Pats būdams diriģents, viņš saviem kolēģiem pieraksta tādas tehniskas piezīmes kā "jādiriģē uz divi" vai "jādiriģē uz četri" u. tml. Bet, zinādams un paredzēdams noteiktus mūziķu ieradumus, redzot viena vai cita veida frāzes, viņš ļoti bieži raksta "nevilkt" vai "neskriet". Daži diriģenti to tulko kā tempa maiņu, bet man šķiet, ka tas vienkārši liek pievērst uzmanību un koncentrēties uz temporitmu.

Visproblemātiskākais Sestajā simfonijā ir fināls, jo no formveides viedokļa nav viegli kaut cik jēdzīgi uzbūvēt simfonijas daļu, kas ilgst 30 minūtes. Daudzi diriģenti meklē veidu, kā izpaust savas idejas un redzējumu par šo mūziku, un, pirmajā brīdī klausoties, viņu ietais ceļš pilnīgi pārliecina un liekas loģisks. Bet, dzirdot ieskaņojumu, kur diriģents precīzi sekojis tam, ko partitūrā norādījis Gustavs Mālers, paveras pilnīgi cits apvārsnis. Tas ir interesants jautājums – cik pilnīgi diriģenti uzticas paša komponista uzrakstītajam. Runājot par Mālera mūziku – varbūt dažreiz ir jānoliek malā savs diriģenta ego un jāmēģina sajust mūziku ne tikai caur melodiku un frāzējumu, bet caur viņa paša norādēm.

AA: Šo programmu atskaņojat arī koncertzālē "Lielais dzintars" un Latgales vēstniecībā "Gors". Domājot par Mālera simfoniju, ar nožēlu nākas secināt, ka klausītāji, kas apmeklēs koncertus ārpus Rīgas, gūs lielāku muzikālo baudījumu nekā tie, kas 6. maijā dosies uz Lielo ģildi.

AP: Pilnīgi piekrītu! Sāksim ar to, ka klausītāji, man šķiet, katrā koncertā būs citi, bet orķestra mūziķi būs tie paši, un tieši viņi būs tie īstie novērtētāji, ar ko tad šīs koncertzāles atšķiras. Mēs esam spēlējuši gan Rēzeknes, gan Cēsu koncertzālē, bet nekad neesam vienu programmu atskaņojuši vairāk nekā divas reizes. Mūziķiem šī triju koncertu sērija būs tāds kā lakmusa papīrs, jo Mālers vienmēr pārbauda jebkura orķestra un jebkuras koncertzāles galējās robežas.

Par to, ka klausītāji Rēzeknē un Liepājā būs daudz priviliģētākā stāvoklī, nekā klausītāji Rīgā, mēs jau vairākas reizes esam pārliecinājušies. Pēdējā reize, kad to ļoti skaidri varēja pieredzēt, bija 2014.–2015. gada sezonas atklāšanas programma, kurā atskaņojām Riharda Štrausa "Alpu simfoniju". Toreiz Lielās ģildes kubatūra lika sevi manīt ne tajā labākajā nozīmē... Interesanti, ka Cēsu koncertzāles zāle pēc kubatūras ir mazāka, bet akustiski tā ir daudz piemērotāka šāda tipa orķestra tutti skanējumam. Neesmu akustikas speciālists, nezinu, ar kādām metodēm tas panākts, bet orķestris, spēlējot ar pilnu jaudu, nevienā mirklī tur nelikās par skaļu ne klausītājiem, ne pašiem mūziķiem. Savukārt Lielajā ģildē, pat neizmantojot visu iespējamo jaudu, orķestra skanējums bieži ir pārmērīgs. Mēģinot Sestās simfonijas fināla posmu, kur ir tie divi āmura sitieni, es lūdzu mūziķi mēģinājumos nespēlēt šos sitienus, jo Lielās ģildes zālē tie rada ārkārtīgu diskomfortu pārējiem mūziķiem.

RM: Svarīgi, ka klausītājiem Rīgā, tāpat kā Liepājā un Rēzeknē, būs iespēja sekot līdzi Gundara Pones skaņdarba tekstam, jo tiks nodrošināti titri latviešu valodā. Būs kā operā – visu varēs saprast. Veltījām daudz spēku, lai atrastu atdzejojumu, tāpēc ir prieks, ka tehniski tas būs iespējams. Viens ir klausīties, kā kāds skaisti dzied itāliski, bet saprast, ko viņš dzied, ir vēl uz pusi labāk.

Foto: LNSO koncerts "Lielā dzintarā"