Šovasar augusta vidū es pieredzēju savu otro "Sansusī" festivālu, kas savukārt bija trešais tiem, kuri nevienu "Sansusī" līdz šim nebija izlaiduši. Susējā, apmēram četrus kilometrus aiz Aknīstes, zem koku vainagiem uzbūvētās meža skatuvēs, izpļautā zālienā uzslietos vigvamos skanēja kamermūzika, tika rādīts teātris un notika vēl visādas izdarības. Visu nedzirdēju un neredzēju, turpmākais ir viena klausītāja subjektīvie iespaidi. Biju nolēmis šogad vēl pilnasinīgāk tos tvert, esot brīvprātīgo palīgu skaitā. Tika pavadītas divas dienas, pirms festivāla sākuma zāģējot, urbjot, skrūvējot, nesot, stiepjot, gatavojoties.
Sākums un dubļi
Dienu pirms festivāla sākuma no tuvējās Gārsenes muižas vajadzēja savest krēslus. Tos, kas savāžami un sastiprināti rindās un atsauc atmiņā laiku, kad gāju skatīties kino uz vietējo kultūras namu. Pirmajā tūrē mūs, trīs palīgus, aizvizināja līdz Gārsenei mašīnā. Sakrāmējām krēslus platā traktora piekabē ar apdriskātiem dēļu bortiem, izkaltušiem dubļiem apskritušu metāla apakšu un atpakaļ Susējā izkrāvām zālītē. Bija jādodas otrajā tūrē, mašīna jau bija citos, nezināmos ceļos, un mēs ātri nolēmām aizbraukt pēc atlikušajiem krēsliem, sēžot proletāriešu kabrioletā jeb traktora piekabē. Nepilni septiņi kilometri pa lauku ceļu caur mežu, caur bezgalīgām pļavām, caur aptuveni atmiņā atsauktām padomju laika filmām, latviešu seriāliem un no jaunas perspektīvas tvertu, no jauna novērtētu Latvijas dabas ainavu. Turpceļā turoties pie bortiem un ļaujot sevi apšļakstīt mazām, no traktora riteņiem lidojošām dubļu pilītēm, atpakaļceļā veroties uz jau nobraukto ceļu, sēžot atmuguriski uz pēdējās krēslu rindas, kājas pārliekot pār aizmugurējo bortu.
Ieradās aizvien jauni cilvēki, iesāņus viesu mājai vēl nesen tukšā pļavā slējās aizvien vairāk teltis. Iepretim divstāvīgas guļbaļķu mājas otrajā stāvā nakšņoja daļa palīgu, aktieru trupa, mūziķi. Tur neveicās tiem, kuri devās gulēt laicīgi, jo sarunas, mūzika, šujmašīnas un ģitāras darbināšana parasti pieklusa ap rīta pusi.