Šovasar augusta vidū es pieredzēju savu otro "Sansusī" festivālu, kas savukārt bija trešais tiem, kuri nevienu "Sansusī" līdz šim nebija izlaiduši. Susējā, apmēram četrus kilometrus aiz Aknīstes, zem koku vainagiem uzbūvētās meža skatuvēs, izpļautā zālienā uzslietos vigvamos skanēja kamermūzika, tika rādīts teātris un notika vēl visādas izdarības. Visu nedzirdēju un neredzēju, turpmākais ir viena klausītāja subjektīvie iespaidi. Biju nolēmis šogad vēl pilnasinīgāk tos tvert, esot brīvprātīgo palīgu skaitā. Tika pavadītas divas dienas, pirms festivāla sākuma zāģējot, urbjot, skrūvējot, nesot, stiepjot, gatavojoties.
Sākums un dubļi
Dienu pirms festivāla sākuma no tuvējās Gārsenes muižas vajadzēja savest krēslus. Tos, kas savāžami un sastiprināti rindās un atsauc atmiņā laiku, kad gāju skatīties kino uz vietējo kultūras namu. Pirmajā tūrē mūs, trīs palīgus, aizvizināja līdz Gārsenei mašīnā. Sakrāmējām krēslus platā traktora piekabē ar apdriskātiem dēļu bortiem, izkaltušiem dubļiem apskritušu metāla apakšu un atpakaļ Susējā izkrāvām zālītē. Bija jādodas otrajā tūrē, mašīna jau bija citos, nezināmos ceļos, un mēs ātri nolēmām aizbraukt pēc atlikušajiem krēsliem, sēžot proletāriešu kabrioletā jeb traktora piekabē. Nepilni septiņi kilometri pa lauku ceļu caur mežu, caur bezgalīgām pļavām, caur aptuveni atmiņā atsauktām padomju laika filmām, latviešu seriāliem un no jaunas perspektīvas tvertu, no jauna novērtētu Latvijas dabas ainavu. Turpceļā turoties pie bortiem un ļaujot sevi apšļakstīt mazām, no traktora riteņiem lidojošām dubļu pilītēm, atpakaļceļā veroties uz jau nobraukto ceļu, sēžot atmuguriski uz pēdējās krēslu rindas, kājas pārliekot pār aizmugurējo bortu.
Ieradās aizvien jauni cilvēki, iesāņus viesu mājai vēl nesen tukšā pļavā slējās aizvien vairāk teltis. Iepretim divstāvīgas guļbaļķu mājas otrajā stāvā nakšņoja daļa palīgu, aktieru trupa, mūziķi. Tur neveicās tiem, kuri devās gulēt laicīgi, jo sarunas, mūzika, šujmašīnas un ģitāras darbināšana parasti pieklusa ap rīta pusi.
Kā smaržo un garšo "Sansusī"?
Kā lai apraksta "Sansusī" gaisotni? Ēdam pusdienu vistiņu ar rīsiem, spēlējam šahu, kamēr turpat zem vigvamiem atklāšanas koncertam pirkstus iesilda pianists Reinis Zariņš. Tūlīt viss sāksies.
Spēlē vijolniece Eva Bindere un čelliste Kristīne Blaumane. Tai pat vakarā koncertu sniedz klavieru kvartets "RIX" (pianists Jānis Maļeckis, vijolnieks Sandis Šteinbergs, altiste Ilze Kļava, čellists Reinis Birznieks) un soprāns Inga Kalna. Viņas balss ieskanas caur kokiem. Eju mazliet paklausīties, un ne vairāk par mazliet arī sanāk, jo ap skatuves pusapli cieši sapulcējušies, šķiet, visi pirmā vakara viesi. Daži kokoskāpēji uzrāpušies uz klausītāju sēžamajām koka sastatnēm, atrodot kādu brīvu, improvizētu stāvvietu. Cilvēku rekordskaits un skatuvju miniatūriskums arī izrādās lielākā festivāla problēma, kuru daži atrisinās, nākamajās dienās pulcējoties pie skatuves jau pusstundu pirms koncerta vai draudzīgi sasēžoties visapkārt apļveida skatuvei, veroties mūziķu mugurās un uzvalku profilos. Kad viss jau būs beidzies, daži teiks, ka festivāla koncepts viņiem nav pats tuvākais, bet uz šejieni brauc tieši gaisotnes dēļ.
Annas Ķirses "Koku opera" naktī
Kad satumst, par vienu no galvenajiem pulcēšanās punktiem kļūst no meža melnuma plūstošu gaismu signālu ievilinošs placis, uz kuru ved caur kokiem izvīta taciņa. Uz turieni vilina arī divi bāri (festivāla dzertuve), divi ugunskuri (festivāla sildvieta) un divi pianīni (festivāla pianistu izkaušanās rings). Viss iepriekšminētais palīdzēja sasildīties jo sevišķi pirmajā, ne tai siltākajā naktī, kad vajadzēja pulcēties divos pulkos un iet uz netālo izcirtumu klausīties komponistes Annas Ķirses un iespaidīgas komandas veidoto opusu "Koku opera".
Tikmēr starp pianistu dueļiem skanēja dzeja. Pirmajā naktī ar Riharda Plešanova klavierimprovizācijām savus tekstus sakausēja Sergejs Timofejevs. Otrajā starp kokiem tumsā atskanēja Jāņa Rokpeļņa balss.
Un tā, dzejas un klaviermūzikas sapurināti, visi devāmies uz izcirtumu, opermūzikas izsalkušie. Virs mums skaidra debess, krīt zvaigznes, pa izcirtumu izkārtoti gaismas staru kūļi, kas vēlāk būtiski papildinās operas dramaturģiju. Apkārt iekš krūmājiem iestādītas trīs koka platformas dažādos augstumos, uz tām trīs sitaminstrumentu komplekti, pie tiem nostājušies (un, kā vēlāk izrādīsies, mazliet drebinās no aukstuma) Aleksandrs Jalaņeckis, Juris Āzers un Elvijs Endelis; trīs kokos augstu virs zemes uz savām platformām stāv dziedātāji Dināra Rudāne, Zigmārs Grasis (kuram tur vēl būs jāuzrāpjas skaņdarba laikā) un Laima Lediņa. Bet tas viss vēl vīts tumsā, un neviens, kurš nav bijis ģenerālmēģinājumā, neko nenojauš.
No nezināmos punktos izvietotām skandām, no visiem virzieniem sāk skanēt balss. Neņemšos aprakstīt redzēto un dzirdēto. Opera bija zieds, kas uzzied divreiz vienā naktī. Idejas vēriens un grandiozitāte lika noskumt, pēc aplausiem ejot palīdzēt salikt tomus, gongus un šķīvjus atpakaļ busiņos. Tādā ziņā veiksmīgāks, bet arī mazākus resursus prasošs risinājums bija Kristapa Pētersona akusmātiskā "Nakts taka ar trīs Pola Selāna dzejoļiem" iepriekšējā "Sansusī", kuru katrs varēja izstaigāt un noklausīties vairākkārt, divas naktis pēc kārtas.
Otrā diena
Otrās dienas rītā bija neiespējami uzraut sevi augšā, lai desmitos noskatītos Vladislava Nastavševa izrādi "Melnā sperma" (mierinu sevi ar domu, ka tas vēl izdarāms Rīgā). Dienas muzikālā puse sākās pusvienos ar kontrabasu koncertu (Oskars Bokanovs, Matīsss Eisaks, Einārs Everss, Dainius Rudvalis). Lielo un nesteidzīgo skarabeju procesiju (Hulio Kortāsars tā aprakstīja čellistus) nomainīja Andra Klučnieka flautu kvartets "112" (tajā arī Daina Treimane, Anna Petraškeviča un Mareks Romanovskis), bet dienas kulminācija, manuprāt, bija koncerts "XXI gadsimts", kurā izskanēja klausītājiem mazāk zināmā Raivja Misjuna kompozīcija kontrabasam, viena no galvenajām intrigām, Oskara Herliņa jaundarbs, ļoti skaistais Stīgu kvartets.
Festivāla saimnieks, baritons Armands Siliņš un pianists Aldis Liepiņš otrreiz atskaņoja visu Andra Dzenīša Otro Vīriešu dziesmu burtnīcu. Un kā saldēdiens – festivālā iepazītā komponista Antona Safronova "Rācenis" (Herliņa kvartetu un "Rāceni" latviskā versijā nospēlēja vijolnieki Arvīds Zvagulis, Konstantīns Paturskis, altists Pēteris Trasuns un čellists Kārlis Klotiņš).
No attāluma starp kokiem izlīda atbalsis no asprātīgi veidotās, Olesjas Kozlovskas un Jēkaba Nīmaņa muzikāli apdarinātās bērnu izrādes "Kukainis" un skaļas ovācijas izrādes beigās. Kāds cits zinās pastāstīt par gaisa akrobātes Grētas Grosas performanci, kāds, kurš izturīgāks, atsauks atmiņā lietaino rītausmas koncertu, kur muzicēja ērģelniece Ilze Reine un trompetists Jānis Porietis.
Vēl eksperimentālāks, vēl izaicinošāks "Sansusī"
Vēlos atzīmēt, ka festivāls man iesākās ar Lauras Feldbergas, Vikas Ekstas un Ievas Tihovskas veidoto skaņu taku "Soļi vienam solistam", kas, aizsietām acīm, uzticoties vien taustei un liekot talkā dzirdi, aicināja aizdomāties par skaņām, kuras neapzināti radām, pārvietojoties pa mežu vai pilsētu, piedaloties skaņu ainavas radīšanā. Lielākajai daļai klausītāju "Sansusī" 2016 beidzās ar klavieru kvartetu "Quadra" un Olivjē Mesiāna kvartetu "Laika galam" noslēguma koncertā. Pirms tam ar marimbai sarakstīto repertuāru (lielākoties japāņu garā) iepazīstināja Juris Āzers un Guntars Freibergs. Vispēdējiem aizbraucējiem tika meksikāņu veģetārā virtuve brīvā dabā.
"Sansusī" atkal izrādījās maģisku un neaizmirstamu, vasarīgi muzikālu mirkļu sniegšanas meistarstiķis. Pievienojos tiem, kuri no nākamā "Sansusī" vēlas sagaidīt mākslas valodā vēl eksperimentālākus, izaicinošākus, neikdienišķākus projektus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
