Mocarts un 'hausiņš'. Saruna ar mūziķi Rihardu Zaļupi

Šī ir nākamā saruna sērijā "Viens no 90", kas top portālam "Delfi" sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.

Par komponēšanu

Dāvis Enģelis: Rihard, vai tu esi aizņemts cilvēks?

Rihards Zaļupe: (Smejas) Kā tu domā? Kurš mūziķis Latvijā nav aizņemts? Visi ir aizņemti. Bet, ja nejokojam, ir ļoti daudz darba. Personīgajā dzīvē visādi notikumi, arī mūzikā nekas nav apstājies, daudz jaundarbu jāraksta, un arī ārpus tiem daudz ko gribas izdarīt kompozīcijā. Koncerti, soloprogrammas. Ļoti noslogots grafiks.

DE: Lūdzu, mazliet par jaundarbiem?

RZ: No diviem lielākajiem, kas tuvojas, viens ir Rīgas saksofonu kvartetam, orķestrim un elektronikai. Jāraksta arī soloskaņdarbs – miniatūra pianistei Agnesei Egliņai; prieks, ka beidzot varēšu kaut ko uzrakstīt solo klavierēm. Šiem koncertiem datumi jau zināmi. Tūlīt Amerikā būs pirmatskaņojums kora skaņdarbam, ir pāris filmiņu un pāris citu projektu, kurus gribu turpināt – piemēram, savu gadalaiku atmosfēru ciklu. Tā ka grafiks ir nopietns.

DE: Ļoti patika tavs kordarbs "Sauciens vējā" kora "Latvija" projektā "Latvijas komponisti Latvijas simtgadei".

RZ: Man bija ļoti personiskas izjūtas, šo skaņdarbu rakstot. Un vispār – nav nekāds noslēpums, ka jo īpaši pēdējā laikā kompozīcijā strādāju ar datoru, ar elektroniku. Grūti atrast šī mūzikas virziena nosaukumu. Tur ir kaut kas no eksperimenta, popmūzikas, dabstepa u. tml. Tas viss man ļoti patīk.

DE: Vai tev ir mentors elektroniskajā mūzikā?

RZ: Pēdējā laikā daudz klausos elektronikas "saundtrekus". Arī šī mūzikas joma palēnām iet elektronikas virzienā. Neteiktu, ka bieži klausos akadēmiskās vides elektroniķus, ja tā viņus var nosaukt, – visavangardiskākos novirzienus. Šī mūzika mani vienkārši neuzrunā.

Bērnībā bija pāris ansambļu, kas mani ļoti aizrāva tieši elektroniskajā mūzikā, piemēram, britu "Hybrid", kur bija gan stīgas, gan elektronika, sevišķi viņu pirmais albums "Wide Angle" (1999). Ir tāds Stīvens Praiss (Price), "Oskara" ieguvējs. Jau teicu intervijā žurnālam "Mūzikas Saule" – viņš man ir elektroniskās mūzikas Arvo Perts. Praisa mūzika ļoti uzrunā, piemēram, filmā "Gravity".

Bet vispār es neesmu no tiem, kas pieķeras kādam konkrētam cilvēkam un viņa stilam. Ja vajadzētu darīt zināmu manu Top 5, es nevarētu neko nosaukt, jo neatceros komponistu vārdus. Toties varu nodziedāt tēmas. Tas jau kopš mūzikas vidusskolas laikiem.

DE: Tu paņem impulsus un ar tiem eksperimentē?

RZ: Zini, pat nē. Esmu ņēmis, piemēram, dabstepu, kas ir pilnīgi crazy, un mēģinājis nokopēt, lai saprastu, kā tas tiek būvēts. Bet es neteiktu, ka mēģinu no tā kaut ko izvilināt laukā.

DE: Tātad tavi eksperimenti ir vairāk intuitīvi?

RZ: Jā, noteikti. Es pats esmu atradis to, kas man ļoti patīk. Piemēram, kora darbā "Sauciens vējā" daudz kas tika veidots ar delay efektu. Datorā sastrukturēto pārliku uz balsīm. Ir daudz ritmisko variantu – cik plaši tu ko vēlies veidot, kā izmanto telpu.

Arī kordarbā, kas skanēs Amerikā, diezgan pamatīgi izmantoju šādus efektus. Diriģents teica, ka tas būs īsts "show piece". Ir daudz ritmisku pasāžu. Ja tās izpilda precīzi, skan lieliski. Ja nē, tad ne pēc kā neskan. Ar to es vienmēr riskēju. Varētu uzrakstīt lēnu mūziku, kas ritma ziņā salīdzinoši viegli nodziedama – daudziem koriem tas būs pa ķērienam, bet man tas neliekas interesanti. Es tomēr mēģinu atrast ko jaunu. Ritms, dabiski, nepārtraukti dzīvo man līdzi.

Par spēlēšanu

DE: Vai atceries, kā sāki strādāt LNSO?

RZ: Ļoti labi atceros savu pirmo braucienu ar LNSO. Orķestris devās turnejā uz Spāniju, un man vajadzēja aizvietot [LNSO sitaminstrumentu grupas koncertmeistaru un Riharda skolotāju JVLMA] Edgaru Saksonu. Ar to viss sākās. Tas bija arī mans pirmais lidojums ar lidmašīnu, bet man ir bailes no augstuma. Nezināju, kā būs. Tomēr viss izvērtās par brīnišķīgu braucienu. LNSO toreiz diriģēja [LNSO mākslinieciskais vadītājs no 1997. līdz 2001. gadam] Terje Mikelsens.

Man uzticētās vibrofona partijas gan bija grūtas, tomēr nevar teikt, ka ļoti satraucos, jo man jau bija samērā liela prakse ar Talsu diksilendu un Talsu pūtēju orķestri, ne tikai bungu komplektu spēlējot. Pēc Talsiem vairākus gadus nostrādāju orķestrī "Rīga".

Domāju, ka pūtēju orķestris sitaminstrumentālistam iedod baigo grūdienu. Simfoniskajā orķestrī jāskaita daudzas pauzes un pēc ilgas klusēšanas jāiesit, piemēram, tieši viens sitiens – protams, tas ir ļoti grūti, cilvēkam no malas to grūti saprast. Turpretim pūtēju orķestrī arī sitējam ir daudz, ko spēlēt. Ksilofona un marimbas partijas faktiski jāmācās no galvas, jo nospēlēt no notīm tās gandrīz vai nav iespējams.

DE: Kāds tolaik bija orķestris?

RZ: Kopš tā laika LNSO ir ļoti mainījies sastāva ziņā. Patlaban ir daudz vairāk manas paaudzes mūziķu. Bet bija forši arī tas, ka nosacīti "vecākā paaudze" deva īpašu auru, ko vēl paspēju notvert. Mans laiks orķestrī sākās 2006. gadā, un spēles kvalitāte pa šo laiku stipri cēlusies. Lielā mērā tas ir (LNSO mākslinieciskā vadītāja no 2009. līdz 2012. gadam) Karela Marka Šišona nopelns.

Atceros vienu no koncertiem, kad ļoti aizdomājos par kvalitāti. Spēlējām Šišona vadībā Operā. Pēc tam viens aiz otra man nāca klāt Ojārs Rubenis, Romāns Vanags un citi, kas teica – veči, jums tā skan orķestris! Esmu priecīgs, ka pieredzēju to laiku, kad orķestris pāris gadu laikā pacēlās ļoti augstu.

Citi diriģenti savukārt atbrauc un pasaka – vecais orķestris tomēr bija labāks. Esot daudz jaunu mūziķu, kas neko nesaprot. Domāju, ka tā gan nav taisnība. Tāpēc ļoti gaidu koncertu ar Vasiliju Sinaiski, jo daudzi teikuši, ka tieši ar viņu orķestris piedzīvojis ziedu laikus.

DE: Vai ir kāds īpašs koncerts, ko visspilgtāk atceries?

RZ: Jā, viennozīmīgi! Tie ir trīs Ravela "Bolero" ar Karelu Marku Šišonu, es toreiz spēlēju mazās bundziņas. Viens no tiem bija televīzijas tiešraidē.

Atceros to tāpēc, ka pirms tam Andra Nelsona vadībā man bija jāspēlē mazās bundziņas Šostakoviča Septītajā simfonijā. Tur ir tas efekts, ka it kā no tālienes nāk armija (vismaz tā to var iztēloties), un atskan mazo bundziņu solo. Toreiz biju nenormāli uztraucies. Ģenerālmēģinājumā rokas gāja pa labi, pa kreisi. Par laimi, blakussētā kāds skaļi darbināja urbi, un manus centienus neviens īsti nedzirdēja. Muzikāli ļoti sarežģīta vieta. Koncerts bija tāds, ka bezmaz tabletes jādzer, lai varētu to labi izdarīt. Atceros gan, ka Nelsons bija ļoti cilvēcīgs, viņš pievēra acis uz tehniskām nepilnībām, galvenais, lai muzikālā ziņā būtu interesanti.

Lūk, tāpēc "Bolero" man bija īsts izaicinājums – iespēja parādīt, cik augstas klases mūziķis tu esi. Mani turklāt vēl nostādināja priekšā iepretim diriģentam. Tad nu meklējām visādus variantus, kā, atvainojos, apčakarēt nervu sistēmu. Tas tiešām ir īstais vārds. Vai nu tu to dari, vai arī tiešām jādzer zāles.

Toreiz biju ļoti jauns, orķestrī nostrādāti pieci gadi, vēl tikai pats sākums. Orķestra līmenis aug. Tu nedrīksti nevienu noti nepareizi iespēlēt. Un beigu beigās tās trīs reizes bija perfektas. Nospēlēju trešo koncertu, Šišons paskatījās uz mani un parādīja, ka bijis labi. Tā bija liela atzinība!

Kopš tās reizes, redz, dīvaina tā nervu sistēma – sākās jauns posms ar orķestri. Sitējus orķestrī ļoti labi var dzirdēt, tāpēc iestāšanās punktam jābūt absolūti precīzam. Ir baigi svarīgi iegūt šādu pieredzi, kā man ar "Bolero", un es par to biju ļoti priecīgs.

Par kalniem un akvalangu

RZ: Man ik pa brīdim gribas aizbraukt prom no Latvijas, lai atpūstos. Esmu mēģinājis atvilkt elpu Latvijā, bet nesanāk. Kad aizbrauc, piemēram, ziemā uz Ēģipti vai Itāliju – liekas, ka daudz darba, bet visu to nedēļu tu darbus vienkārši aizmirsti. Latvijā visi redzi, ka esi "uz līnijas", teiksim, feisbukā. Ja esi izbraucis, neviens netraucē.

Esmu sācis nodarboties ar niršanu. Tas ir sapnis kopš bērnības. Liels notikums bija, kad pirmo reizi ieniru 10 metru dziļumā! Mans itāļu instruktors, kurš ir arī ģitārists, jautā – vai tu pirmo reizi nirsti? Jā. Bet tev ir tik laba elpošana! Jā, es esmu profesionāls mūziķis, mana ikdiena ir darbs ar nerviem. Gan spēlēšana, gan niršana saistīta ar pareizu elpošanu. Starp citu, mums orķestrī pāris kolēģi ar harpūnām zem ūdens ķer zivis. Traki tie mūziķi.

Par kalnos kāpšanu – neteikšu, ka esmu profs, bet āķis ir lūpā. Nebraucu uz Himalajiem, kur sniegi. Pēdējais spilgtākais brīdis bija Itālijā, Amalfi piekrastē. Kalni tur apmēram divus kilometrus augsti. Kalnos kāpšana man ir arī baiļu pārvarēšana no augstuma. Vienkārši velk pie dabas – tā varu vislabāk atpūsties.

Par dejošanu

DE: Internetā atradu 2014. gadā publicētu ziņu, kur teikts, ka tu kopā ar DJ Monsta klubā liksi mūziku.

RZ: Mums pāris reižu bija gan sadarbība, ļoti patika spēlēt kopā ar viņu. Esmu tāds cilvēks, kurš var darīt trakas lietas, ko citi neuzdrošinātos. "Koijotos" kādas trīs reizes esmu spēlējis. Savulaik daudz braukāju apkārt ar dīdžejiem. Man tiešām patīk arī tāda mūzika. House, varbūt pat smagāki virzieni.

Esmu ļoti priecīgs par mūzikas dažādību. Dažreiz ir bijis tā, ka tu orķestra koncertā sit trijstūri Mocarta gabalā, pēc tam ej uz "Koijotiem" ar veselu sitaminstrumentu komplektu un spēlē hausiņu. Pēdējoreiz taisījām šovu, kur uz bungām lēju krāsu. Kāpēc to nedarīt, ja patīk? Šad tad ielieku ko tādu arī pats savā mūzikā. Klubos iemācījos daudz tehnisku paņēmienu, uztrenēju izturību, kad, piemēram, plikām rokām jāspēlē trīs četri seti no vietas. Savulaik tā bija sava veida relaksācija. Bet klubos mani vairs nevar sastapt.

LNSO 90. jubilejas otrais koncerts notiek 7. oktobrī Lielajā ģildē. Programmā – Volfganga Dārziņa Otrais klavierkoncerts ar Reiņa Zariņa solo un Riharda Štrausa "Varoņa dzīve" ar LNSO koncertmeistara Georga Sarkisjana solo. Diriģents Andris Poga.