Meitene-paraugpuķīte. Saruna ar vijolnieci Darju Smirnovu  (13)

"Es esmu tā gaišmate, kas smuka un pa kreisi no diriģenta," tā par sevi jokojot saka LNSO I vijoļu grupas koncertmeistara vietniece Darja Smirnova. Un viņa patiešām ir simpātiska un patiešām blondīne, un turklāt vēl arī lieliska vijolniece, meitene ar humora izjūtu, teicama sarunbiedrene.

Andrejs Šavrejs: Darja, cik ilgi jūs spēlējat Latvijas galvenajā orķestrī?

Darja Smirnova: Kopš 2007. gada. Domāju, ka man ir lielisks darbs, kurā pat nav nekā grūta, ja vien tas padodas un tev pa īstam patīk. Simfoniskais orķestris devis man daudz iespēju! Nevēlos noniecināt kamerorķestru iespējas, taču mans sapnis bija nospēlēt visu iespējamo no Brāmsa un Čaikovska – un tieši simfoniskajā orķestrī tas izdevās! Sapnis piepildīts, un esmu laimīga.

AŠ: Kā viss sākās? Parasti žanra klasika ir tāda kā Gidonam Krēmeram un vairumam citu izcilu vijolnieku – tu gribi iet pagalmā spēlēties, bet jāspēlē vijole!

DS: Mamma negribēja sūtīt mūzikas skolā, taču mani turp nosūtīja no bērnudārza. Es taču augu kā meitene-paraugpuķīte! Tā nu mans liktenis tika izlemts jau bērnudārza gados. Turklāt mans tētis ir mūziķis – pianists. Bet es pati gan sapņoju kļūt par balerīnu un vēl uz pusslodzi par ķirurgu.

AŠ: Kāpēc par ķirurgu?

DS: Lai viss būtu ar vērienu. Starp citu, bērnībā neviens nemocīja mani ar pārmērīgu vingrināšanos, vecāki mierīgi laida pagalmā ar draugiem spēlēt "kazakus-rasbainiekus", un es izaugu ar pilnīgi normālu psihi. Sāku mācīties mūziku Jelgavas mūzikas skolā Svetlanas Murānes klasē, vienubrīd arī pie Valērija Avramenko. Deviņu gadu vecumā tomēr mēģināju stāties Hoerogrāfijas vidusskolā, taču mani neuzņēma – teica, ka esmu pārāk resna, vēders nemēr liels. Tā sakot, 29 kilogrami – laimei mazliet par daudz. (smejas) Nu, vismaz ritma izjūtu tur parādīju, galu galā mūzikā kaut ko sapratu jau tolaik.

Piecpadsmit gadu vecumā iestājos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Tur sākās brīnišķīga dzīve – nepavisam ne baisa. Mācījos pie Daces Bērzājas. Pēc stundām skolā bija daudz kas interesants – arī balles dejas un diskotēkas līdz pašam rītam.

AŠ: Kāda mūzika skanēja diskotēkās? Taču ne klasiskā...

DS: Skanēja īsta bučošanās mūzika. Itāļu estrāde u. tml. Kā citādi!

Pēc tam stājos konservatorijā. Baidījos, ka netikšu, bet mierīgi iekļuvu. Nekāds brīnums, es taču esmu no Dārziņskolas. Vienu gadu mācījos pie Andra Paula, pēc tam aizgāju no augstskolas, lai padomātu par dzīvi. Gadu privāti mācījos pie Anetes Zvaigznes. Bija daudz brīva laika, iemācījos cept melleņu pīrāgus.

AŠ: Kāpēc šāda pauze?

DS: Jaunības maksimālisms. Gadījās tā, ka konservatorijā dabūju septītnieku, turpretim Dārziņos man vienmēr bija desmit. Tā nu es aizgāju. Pēc tam tomēr, par laimi, atgriezos un ieguvu bakalaura grādu Andra Baumaņa klasē.

Pēc tam mācījos maģistrantūrā pie mūsu izcilā vijolnieka Valda Zariņa, kurš ilgus gadus bija LNSO pirmā vijole. Viņš patiesi bija mans elks mūzikā! Pie viena iemācīja arī daudz ko praktisku, tai skaitā grīdas flīzēšanu. Izlaiduma eksāmenā es spēlēju Elgara Koncertu un Tartīni "Velna trillerus". Labi atceros, kā Tartīni savulaik spēlēja pats Zariņš, un tad man uzreiz ir asaras acīs – šo viņa ierakstu nesen kāds ielika "Youtube".

Pēc augstskolas es vēl kādu laiku biju koncertmeistare JVLMA simfoniskajā orķestrī pie Andra Vecumnieka, mēs braucām vieskoncertos, spēlējām arī Berlīnē. Līdztekus no 2004. līdz 2007. gadam spēlēju kamerorķestrī "Sinfonia concertante", kas joprojām pastāv un nepavisam negrasās izjukt.

AŠ: Kā nokļuvāt LNSO?

DS: Man ļoti veicās, es atnācu, kad galvenais diriģents bija Karels Marks Šišons – tā bija tāda skola! Jā, viņš bija ļoti stingrs, taču diriģentam jābūt stingram – kā citādi? Un, ja tu spēlē labi, tad viss kārtībā. Atceros, atskaņojām Čaikovska Sesto ("Patētisko"), un Šišons pieprasīja būt stingrā saskaņā ar nošurakstu. Vārdu sakot, viss bija burtiski jāiekaļ, citādi gals klāt! (smejas) Pēc koncerta mūs teju vajadzēja nonest no skatuves, tā bija tāda emocionālā slodze.

Vismīļākais koncerts, ko atceros, un arī viens no mīļākajiem skaņdarbiem – Verdi Rekviēms. Spēlējām Šišona vadībā. Tas bija sezonas noslēgums, 2009. gada maijs. Gan mūziķiem, gan klausītājiem asaras acīs. Un tas neaizmirstamais klusums pēc Rekviēma izskanēšanas – tas bija īpašs brīdis mums visiem: koristiem, orķestrantiem un publikai.

AŠ: Šo gadu laikā esat spēlējusi ar daudziem slaveniem diriģentiem. Kuri no viņiem labāk palikuši atmiņā?

DS: Burtiski pirms mēneša mēs sākām sezonu Marisa Jansona vadībā. Tas, protams, bija unikāls koncerts, es to uzreiz sapratu. Bija skaidrs, ka tā ir dzīva vēsture, kad uz skatuves satiekas divas tādas spilgtas personības kā Jansons un Raimonds Pauls. Neticams cilvēcisks pārdzīvojums – kad vēl tā būs, un vai vispār būs?

Labā atmiņā palicis diriģents Žerārs Korstens. Dziļas pēdas mūsu, stīdzinieku, lokā atstāja Jurija Simonova viesošanās. Mēģinājuma laikā viņš teica, ka vijolītes vajagot turēt mazliet augstāk, lūk, tā, lai nošu pultis netraucētu saskatīt diriģentu. Kopš tā laika mēs turam vijoles augstāk un pultis pieregulējam līdz vajadzīgajam līmenim.

Oktobra beigās pirmoreiz spēlēšu Vasilija Sinaiska vadībā, viņš bija LNSO galvenais 70.–80. gados. Ar nepacietību gaidu šos mēģinājumus un koncertus, jo bieži gadās dzirdēt: "Sinaiska laikā bija tā un tā..." Par šiem laikiem runā kā par kaut ko aizvēsturisku, kad vēl dinozauri bija dzīvi. Man ļoti gribas uzzināt un sajust, kā tad bija Sinaiska laikā.

AŠ: Jūsu vaļasprieks?

DS: Hanteles! Varbūt jums būs brīnums, kad teikšu, ka no vijoles var sāpēt rokas, bet no hantelēm – nekad. Labs sports, auksts ūdens, autobraukšana – lūk, šie ir mani labākie antidepresanti!

No krievu valodas tulkoja Orests Silabriedis.

LNSO 90. jubilejas trešā programma skan 28. oktobrī Lielajā ģildē un 29. oktobrī koncertzālē "Cēsis". Programmā – Pētera Vaska "Cantabile" un Hektora Berlioza dramatiskā leģenda ar operas vērienu "Fausta pazudināšana". Atskaņojumā piedalās solisti Oļesja Petrova, Pāvels Černohs, Armands Siliņš, Rihards Mačanovskis un koris "Latvija". Diriģents – Vasilijs Sinaiskis, kas vadīja LNSO no 1975. līdz 1987. gadam.