Arī uz saules ir plankumi. Sergejs Brīnums par kontrabasu, majonēzi, žiguli un badošanos  (4)

Šoreiz pievēršam uzmanību orķestra mūziķim, kuram ievērojama darba pieredze LNSO. Padomju laikos bija ierasts uz jubilāriem veltītām koncertafišām atzīmēt darba gadus. Tātad – sveicam Sergeju Brīnumu ar 42 darba gadiem LNSO!

Sarunas beigās tomēr pārjautāju viņam: "Ja jau tik ilgi esat LNSO, tad jau patīk orķestrī spēlēt?" Kāda gan te varētu būt atbilde!

Kontrabasists Sergejs Brīnums ir pierādījis, ka Latvijā spēlēt kontrabasu vairs nebūs tas pats, kas "stumdīt skapi"! Līdztekus orķestra mēģinājumiem un koncertiem viņš ir izaudzinājis fantastisku kontrabasistu paaudzi – daži vēl aug un jau papildinās citviet, citi jau spēlē, piemēram, "Berlīnes filharmoniķos". Pašam, protams, ir liels lepnums par audzēkņiem. Sergejs labprāt runā par viņiem, atceras spilgtus atskaņojumus, bet vienmēr atgādina: "Es nelielos, bet lepojos". Arī viņa studentiem būtu daudz ko stāstīt un visdaudzkrāsaināko Sergeja Brīnuma personības raksturojumu droši vien varētu uzburt tieši viņi! Tāpēc vispirms runās divi Brīnuma audzēkņi, abi patlaban studē Brno.

Oskars Bokanovs: No sava skolotāja pedagoģiskā darba esmu paņēmis sev pūrā viņa nenormālo pacietību, strādājot un izstrādājot visu burtiski pa notīm un taktīm. Protams, arī skaņas un toņa kultūru. Viņš pats noteikti atcerēsies frāzi, ko vienreiz teicu: "Skolotāj, man patīk ka jūs tā piekasāties..." Pacietība, neatlaidība un pat spītība vārda labākajā nozīmē ir īpašības, kas man nāk prātā, kad dzirdu Sergeja Brīnuma vārdu.

Matīss Eisaks: Mans mīļākais Brīnuma izteikums – skaņa nekad neatspoguļo to, ko cilvēks nejūt. Runājot par profesora cilvēciskajām īpašībām, vienmēr esmu apbrīnojis viņa rūpes par katru audzēkni, un tiešām, atklātības līmeni, kādā norisinās visa viņa pedagoģiskā darbība. Viņš spēj radīt to sajūtu, ka nav vienalga, un, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi kā darbā tā dzīvē. Vēl kas, viņam piemīt spēja pareizajos brīžos dot arī dažādus sadzīviskus padomus. Runājot par profesionālo dzīvi, nevar nepieminēt, cik rūpīgi prof. Brīnums attiecas pret skaņas un toņa kvalitāti. Un, protams, viņam vienmēr kabatā pa kādai anekdotei."

Secinājums: saruntematu loks ar Sergeju Brīnumu var būt visplašākais. Par to arī pārliecinos. Sākam ar medicīnu un bērnu vannošanu, bet turpinām par diētām un badošanos.

Badošanās

90. gados viņš izlasīja Pola Brega "Badošanās burvestības", un sekoja vienpadsmit dienu ilga badošanās. Tiesa gan – tas viss nav tik vienkārši, ir jāievēro neskaitāmi priekš- un pēcnoteikumi, lai šī badošanās kādu burvestību tiešām veiktu. Brīnumam tas izdevās.

Sergejs Brīnums: Svēru 54 kilogramus Sievasmāte teica, ka esmu nāvei parādā. Orķestrī sievai [LNSO altu grupas koncertmeistarei Inārai Brīnumai – red. piez.] jautāja – kas ar Sergeju noticis? Toreiz orķestrī nevienam neko neteicu, studentiem gan. Tikai pirmās divas trīs dienas bija grūti. Badošanās laikā galvenais bija daudz kustēties, staigāt. Vēlāk piecus gadus biju veģetārietis.

Mani vienmēr interesējusi medicīna, mana mamma bija medmāsa. Piemēram, mazam bērnam vajag atļaut staigāt pa māju basām kājām, jo pēdās ir visi svarīgākie punkti. Un vannot nevajag karstā ūdenī, bet 35–37 grādu siltā ūdenī, lai ķermenis pierod strādāt, nevis atrofējas.

SL: Kāds jums tagad dzīvesveids?

SB: Tagad jau es grēkoju. Visu laiku gribu atkal pamazām pāriet uz veģetārismu. Bet kāpēc tie kārdinājumi? Tāpēc, ka veikalos viss ir, un pēc garas darbadienas gribas nopirkt to karbonādes šķēlīti. Tāda ir tā dzīve. Man garšo arī majonēze. Dēls aizrāda, kad to ēdu. Bet, ko darīt, ja garšo? Ir tāds teiciens: "Kur dievs kaut ko labu izdara, velns izdara nedarbus. Dievs radīja pārtiku, bet velns – kulināru."

Raibā jaunība – žigulis, klarnete, džezs

Sergejs Brīnums kontrabasa spēli sāka mācīties tikai tad, kad bija sapratis, ka kordiriģents nevēlas būt, klarneti spēlēt nevar absolūtās dzirdes dēļ, bet altu spēlēt mamma neļāva. Izmēģināja dzīvot bez mūzikas – izturēja konkursu Jūras tirdzniecības ostā uz celtņiem, gadu nostrādāja pie svirām, tolaik tur kolēģi no Kubas cukuru veda, turklāt varēja ļoti labi nopelnīt. Sekoja karadienesta gadi, un armijā Brīnums sāka spēlēt klarneti. Tomēr jautājums te viens – kāpēc tomēr izvēlēties mūziķa profesiju?

SB: Es klasē biju labākais matemātiķis un skolotāja teica – tev vajag kļūt par inženieri, tie mūziķi tādi nenopietni cilvēki. Bet es savā naivumā spriedu, ka, ja būšu inženieris, tad visu savu mūžu sēdēšu fabrikā. Es to nevarēju iedomāties, tāpēc pārsvaru ņēma mīlestība uz mūziku.

Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pabeidzu kordiriģentus. Ļoti patika dziedāt, bet tā kora nodaļa ne sevišķi patika. Nesapratu, kas tas ir – kora diriģents. Mammai bija kristāla sapnis, viņa man teica – tu būsi diriģents. Bet man patika instrumenti, gribēju klarneti vai oboju spēlēt. Toreiz mums bija obligātā vijolspēles apmācība, un tas man patika. Vēlāk piedāvāja pāriet uz altu, taču pārāk populārs bija izteikums par to, ka altists – tas ir vijolnieks ar kriminālu pagātni. Un, protams, mamma bija kategoriski pret to, ka es spēlēju altu. Tā tur nekas nesanāca, bet jau toreiz man teica, ka es varētu būt ļoti labs stīdzinieks.

Mani interesēja opermūzika, tā tas ir arī tagad. Mamma konservatorijā mācījās dziedāšanu, viņa gan nekļuva par operdziedātāju, bet mums mājās bija daudz skaņuplašu. Operām zināju no galvas ne tikai melodijas, bet arī vārdus. Mans tēvs bija fagotists, viņš strādāja operā, un es varēju tur tikt par velti. Toreiz operā Ļenski dziedāja Edgars Plūksna un Oņeginu – Pēteris Grāvelis. Viņi bija elki manās acīs.

SL: Par operdziedātāju nevēlējāties kļūt?

SB: Iedomājos par to, bet vairāk tomēr saistīja instrumenti.

SL: Un pēc tam dibinājāt Jauniešu estrādes orķestri!

SB: Ar dvīņubrāli spēlējām džezu. Radio bigbendu vadīja Alnis Zaķis, bija tāds Raimonda Paula instrumentālais trio – arī viņi savulaik bija mani elki. Ar Jauniešu estrādes orķestri mums bija izbraucieni, labi veicās skatēs. Elga Igenberga atzinīgi novērtēja mūs. Pats rakstīju aranžējumus. Raiba tā jaunība bija.

Šis jau ir apmēram tas laiks, kad Sergejs Brīnums kontrabasu atklāja, vai varbūt otrādi... Pabeidza Ļeņingradas konservatoriju un tika pie 9000 rubļu vērta žiguļa. Varam vien iedomāties, kas raisās orķestra mūziķu prātos, kad jaunais kontrabasists ierodas ar tādu mašīnu. Neba jau viņš ar brāli, kāzas spēlējot, nopelnīja tādu naudu. Mamma rūpīgi krāja kapeiku pie kapeikas un nopirka dēlam auto. Fantastika!

SB: Drausmīgi kopu to mašīnu. Katru dienu garāžā mazgāju ar siltu ūdeni, bet tas bija nepareizi. Pēc tam žigulis sarūsēja, un to nācās pārdot. Tagad man jautā – Seri, ko tu mašīnu nepērc? Bet mūslaikos tik dārga degviela, visur maksas stāvvietas. Man patīk lasīt, interesē politika. Iekāpju vilcienā – braucu un lasu.

Kontrabasi, orķestris, diriģenti

LNSO Sergejs Brīnums spēlē jau no 1974. gada, kontrabass vienmēr atrodas orķestra sānā, parasti uz paaugstinājuma un diriģenta labās rokas pusē. Šķiet, no šīs pozīcijas labi var pārredzēt visu orķestri un, protams, diriģentus. Turpinājumā par to kā pats nonāca īstajā vietā un par dažiem LNSO diriģentiem.

SB: Ja Filharmonijas kamerorķestra diriģents Tovijs Lifšics mani savulaik nebūtu pierunājis braukt studēt uz Ļeņingradu, nebūtu ne Gunāra Upatnieka, ne Eināra Upatnieka un neviena cita. Beidzu Mediņskolu, un Lifšics teica: "Tu ļoti korekti nospēlēji, vienīgi tev varētu būt izteiksmīgāka skaņa." Toreiz atbildēju: "Bet es taču kontrabasu spēlēju!"

Ļeņingradā pārliecinājos, ka kontrabasu var tik izteiksmīgi spēlēt, pavisam citā līmenī. Nolaidos tur kā balta vārna. Salīdzinot ar turieni, Latvijā toreiz bija laba līmeņa pašdarbība. [Čelliste] Eleonora Testeļeca man reiz teica: "Kad biju jauna pasniedzēja un kontrabasisti nāca uz eksāmenu, mēs, visi stīdzinieki, pieklājīgi gājām prom, un katedras vadītājs palika skatīties, kā viņi tos "skapjus bīda"."

Ļeņingradā redzēju, kā vajag vibrēt, kā skaņu veidot. Un otrs faktors – tā kā man ļoti interesēja opermūzika – kā pedagogs kļuvu nepielūdzams attiecībā uz skaņas kvalitāti, melodiskumu, skaņas piepildījumu, vibrāciju, lociņa maiņu. Tur man bija tādi paši kritēriji kā vokālajā mūzikā.

SL: Kā gājis ar LNSO diriģentiem?

SB: Bez šaubām Leonīds Vīgners bija izcils, ģeniāls mūziķis, bet viņam bija ļoti smags raksturs. Viņš rupji izturējās pret mūziķiem. Pēc tam nāca Vasilijs Sinaiskis – un tas bija kaut kas vienreizējs, pēkšņi cilvēki vienkārši varēja strādāt! Pie Vīgnera bija tā, ka uzņēmām laiku – cik ilgi viņš lamājas un cik ilgi mēģina.

Vienreiz ar Vīgneru braucām uz Maskavu un spēlējām Rahmaņinova Otro simfoniju. Mani ielika par koncertmeistaru, un mēģinājumā es tur vienu picikato skaļāk paņēmu. Kā viņš sāka kliegt: "Tu laikam ar džezu nodarbojies?!" Kā es nosarku... Protams, Vīgners man bija autoritāte, bet – kā var tā pazemot cilvēkus? Visur Vīgneru idealizē, tas man nepatīk. Ir tāds teiciens: viegli ir pateikt kaut ko patīkamu, grūtāk pateikt ko patiesu! Bet jā, Sinaiskis visu sakārtoja. Tas bija spilgts periods mūsu orķestra dzīvē. Bet te vēl viens teiciens – arī uz saules ir plankumi!

SL: Vai gaidāt Sinaiska atkalviesošanos?

SB: Jā, jā, protams, gaidām!

Vēl viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem un gandarījumiem bija spēlēt ar Marisu Jansonu. Jansons pienāca pie orķestra un bija ļoti kulturāls. Berlioza "Fantastiskajā simfonijā" tur viena tāda tempa maiņa, kur kontrabasiem picikato. Viņš neparādīja, bet mēs jau kaut kā nospēlējām, jo bijām ļoti gatavojušies. Bet kas bija pārsteidzošākais – Jansons pagriezās pret mums un teica: "Atvainojiet, es neparādīju." Cits būtu nolamājis!

Izcils diriģents bija Karels Marks Šišons – kulturāls, estētisks, šarmants. Šišonam visi koncerti bija ar uzrāvienu, tas vienmēr bija triumfs. Viņš pacēla mūsu orķestra līmeni. Viņam nebija neaizskaramie cilvēki, kā Sinaiskim. Un tad es atklāju, ka organizēts mazākums izrādās spēcīgāks par neorganizētu vairākumu. Var kritizēt diriģentu, bet nedrīkst gānīt diriģentu.

SL: Kā ar disciplīnu orķestrī? Vienmēr esat staltā stājā?

SB: Ja ir švaks diriģents, tad iet uz orķestri ir pienākums. Kaut gan es uzskatu, ka arī pie slikta diriģenta vajag būt disciplīnai. Bet man jau patīk pasprēgāt un kaut ko pateikt. Esmu dzīvs cilvēks.

Dažreiz stīgas nesaprot, kāpēc jāklausās, kā tur diriģents strādā ar pūtējiem. Bet tas taču ir tik interesanti, viss ir savā starpā saistīts. Lai cik ģeniāls aktieris būtu, bet, ja viņš nedzirdēs, ko teātrī citi saka, nekas nesanāks.

Par mūziķi dažreiz kļūst vecāku dēļ. Un tad rodas tādi mūziķi, kuriem mūzika faktiski neinteresē. Kad vēl strādāju Mediņskolā, reiz bija tāda situācija – atnāca uz skolu viena puiša māte, un es viņai teicu, ka varbūt dēlam vajag skatīties uz citu profesiju, dotību īsti nav, bet jaunība ātri paiet. Uz ko viņa māte atbildēja: "Varbūt slikts mūziķis viņš var kļūt?" Bet dzīve taču ir stipri skarba, īpaši pret sliktiem mūziķiem.

SL: Kontrabasi parasti dublē čellus. Daži instrumentācijas ģēniji pat apgalvo, ka nedrīkst kontrabasus atstāt vienus, tomēr mūzikas vēsturē ir ļoti spilgti kontrabasa soloposmi.

SB: Verdi "Otello" ir liels kontrabasa solo. Ar Šišonu spēlējām. Toreiz visa kontrabasu grupa mācījās – vispirms katrs atsevišķi, pēc tam kopā pa pultīm, lai nesanāktu kaķu koris. Drausmīgi gatavojāmies, jo mēs tur esam absolūti vieni. Un kad mēģinājumā nospēlējām to vietu, viss orķestris mums aplaudēja.

Kāds bieži ir trūkums, kad kontrabasiem kaut kas jānospēlē vieniem pašiem? Basi spēlē stīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka visu laiku orķestris skan apkārt, un paši sevi īsti nedzird. Mājas atsevišķi vajag izspēlēt savas partijas. Mēs nedrīkstam spēlēt pēc čelliem, jo čelliem ir garāks lociņš, savukārt mums ir resnākas stīgas. Un kontrabasistam pateikt vai it kā uzslavēt kontrabasistu, ka viņš skan kā čells, ir tāpat, kā, piemēram, basam pateikt, ka viņš dzied kā tenors vai soprāns!

Kas ir labāks – anekdote vai stāsts?

Rezumējot, Sergeja Brīnuma interešu loks ļoti plašs – no operas līdz medicīnai un automašīnām. Lasa dzeju, labi atceras spilgtus teicienus. Ir laimīgs, ka ir internets, kur visu var noklausīties un noskatīties! Patīk humora šovi un Maikls Džeksons. Bet – Sergejs atgādina, ka anekdote, stāsts un romāns nav viens un tas pats, un katrs no tiem var būt ģeniāls.

SB: Maiklu Džeksonu dēls parādīja internetā. Kādreiz tā skeptiski uz viņu skatījos. Agrāk it kā zināju, bet arī nezināju. Tas ir cits lauciņš. Ja kāds saka, ka viņš tur āksts, tad te atkal ir teiciens – objekts, ko uztver, ir tik bagāts, cik tas subjekts, kas viņu uztver. Tagad Džeksonu es pat lieku skatīties saviem studentiem. Pat nezinu – ja nebūtu interneta... Nesaprotu tos, kas neizmanto internetu. Negribu apvainot, bet saku, ka viņi ir tumsoņas!

LNSO 90. jubilejas trešā programma skan 28. oktobrī Lielajā ģildē un 29. oktobrī koncertzālē "Cēsis". Programmā – Pētera Vaska "Cantabile" un Hektora Berlioza dramatiskā leģenda ar operas vērienu "Fausta pazudināšana". Atskaņojumā piedalās solisti Oļesja Petrova, Pāvels Černohs, Armands Siliņš, Rihards Mačanovskis un koris "Latvija". Diriģents – Vasilijs Sinaiskis, kas vadīja LNSO no 1975. līdz 1987. gadam.