Vijole vai puantes. Mūziķe Nellija Sarkisjana par Sinaiski, baletu un zīda apgleznošanu  (3)

Satiekamies ar LNSO I vijoļu grupas mūziķi Nelliju Sarkisjanu. Viņa spēlē orķestrī kopš 1973. gada agra pavasara un kopš 80. gadu vidus māca vijolspēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Nellijas dēls Georgs Sarkisjans, izstudējis Rīgā un Diseldorfā, kopš 2015. gada augusta ir LNSO koncertmeistars jeb pirmā vijole. Nellijas māsa Lilija Sarkisjana ir viņas uzticama daudzgadīga koncertmeistare Dārziņskolā.

Tā kā piektdien, 28. oktobrī, Rīgā un sestdien Cēsīs LNSO 90. jubilejas trešo koncertu diriģē Vasilijs Sinaiskis – LNSO mākslinieciskais vadītājs no 1975. līdz 1987. gadam – sākam sarunu ar brīdi, kad izcilo Ļeņingradas skolu baudījušais, tobrīd 28 gadus vecais maestro nostājās LNSO priekšā.

Sinaiska laiks LNSO

"Pirmām kārtām, viņam bija fantastiska izglītība. Viņš ieradās Rīgā tādā brīdī, kad orķestra līmenis bija samērā primitīvs. LNSO spēlēja talantīgi, pat izcili mūziķi, bet orķestra kopspēles līmenis kā "pažarnieku" orķestrī. Atnāca Sinaiskis, un sākās darbs. Var teikt, ka viņš mums ielika orķestra spēles kultūras pamatus. Jā, viņam ir grūts raksturs. Bet cilvēki nesaprot, kādas prasības katram jāuzliek visupirms sev pašam. Skaidrs, ka vēlamies, lai mūs visulaik slavētu. Bet tu paskaties vispirms spogulī – vai ir, par ko slavēt? Varbūt Sinaiskis varētu izteikties ne tik asi, taču viņš tāds pēc rakstura. Bet māk uzslavēt, kad ir nopelnīts."

Runājam par LNSO mūziķu sastāvu Vasilija Sinaiska laikā. "Konkursos uz brīvām vietām toreiz vairāk skatījās nevis uz to, vai tas amata kandidāts tehniski trāpīs uz to divpadsmito vai kuru tur pozīciju, bet – kā viņš muzicē, ko viņš dzird aiz tām notīm. Mūslaikos vairāk orientējas uz amatu. Un tiem, kas ir amatnieki, nepatīk, ja aizrāda."

Vasilijs Sinaiskis nostājās LNSO priekšā pēc tam, kad no galvenā diriģenta posteņa otro reizi tika atbrīvots Leonīds Vīgners. Daudziem tā joprojām ir sāpīga tēma, jo mūsu glorificējošā un kritiskus vērtējumus nepieņemošā pareizrunu laikmetā ir gandrīz neiespējami kaut ko iebilst tiem, kas uzstājas par leģendu neaizskaramību. Bet var mēģināt ieklausīties tajā, ko saka Nellija un citi tālaika liecinieki, – Vīgners bija ģeniāls mūziķis, kas neprata diriģēt un strādāt ar orķestri. Dzirdēts par daudzajiem gadījumiem, kad maestro 45 minūtes uzskaņo flautu, kamēr pārējie teju simt mūziķi spēlē šahu, lasa grāmatas, garlaikojas. No vienas puses, liekas šokējošs, bet, no otras puses, saprotams Leonīda Vīgnera atlaišanas pamatojums – "par neprofesionalitāti".

Un tad – 1975. gada 18. septembrī – Lielajā ģildē notiek pirmais koncerts ar Vasiliju Sinaiski galvenā diriģenta postenī. "Sinaiskis ieradās kā baltā zirgā un ļoti daudz ar mums strādāja. Pēc dažiem gadiem LNSO izpelnījās ļoti labu reputāciju visā Padomju Savienībā. Bija Mravinska orķestris, bija Svetlanova orķestris, bet arī mēs bijām labāko orķestru saraksta augšgalā."

LNSO ar Vasiliju Sinaiski izspēlēja faktiski visu simfonisko pamatrepertuāru. "Man tie bija pirmie gadi orķestrī, un es visu šo mūziku kā orķestrante iepazinu no jauna. Atceros, reiz, kad programmā bija Bēthovena Trešā simfonija, mēs ar I vijoļu grupas kolēģiem pēc darba palikām Radionama garderobē un saspēlējāmies. Neviens no mums to neprasīja. Mēs vienkārši gribējām arvien labāku un labāku rezultātu. Mūslaiku jaunajiem jāskrien uz citiem darbiem, viņi tā nevar. Bet mēs nekur neskrējām. Alga bija smieklīga, bet ar to varēja izdzīvot. Nevis dzīvot, bet izdzīvot. Veikalos nekas nebija, braucienu nebija, "šmotku" nebija – naudas pietika, lai samaksātu par dzīvokli, paēstu un pēc koncerta aizietu uz kafejnīcu."

Jaunība un jautrība

LNSO mūziķi tolaik gāja uz "Skapi" vai "Mazo Rīgu". "Zēni frakās kā no skatuves nokāpuši. Mums bija jautra jauniešu komānija, un mēs nevarējām iedomāties, kā tas ir – pēc koncerta uzreiz iet mājās. Sarunas grozījās gandrīz tikai un vienīgi ap mūziku. Mēs tiešām dzīvojām mūzikā."

LNSO koncertmeistars tolaik bija izcilais vijolnieks Valdis Zariņš. Viņam paticis rīkot mājas ballītes, un arī Sinaiskis mēdzis aicināt pie sevis, viņa kundze bijusi viesmīlīga mājasmāte. "Mēs vispār vairāk sazinājāmies viens ar otru. Tagad cilvēki sēž Feisbukā, bet tas ir dabiski, ka dzīve mainās."

Vienojamies, ka pietrūkst savstarpējas saziņas. Dažkārt pat līdz negantam izsalkumam. "Kad manam dēlam ir iespēja parunāties ar kādu tiešām interesantu mūziķi, es redzu tās lielās acis, viņš tādā sajūsmā, arī viņam tā visa trūkst. Un dažkārt liekas, ka mēs esam drusku pašapmierināti, provinciāli, lepni, uzskatām sevi par pasaules kalngalu un nepanesam kritiku. Ja kāds saka – Nellij, tu to un to ne pārāk labi esi izdarījusi, pirmā reakcija ir apvainoties vai apraudāties, bet pēc tam tu aizej mājās un domā – varbūt tiešām tur tas un tas nebija gluži tā, kā vajag."

Nelliju Sarkisjanu redzu kā stipri temperamentīgu un emocionālu dāmu. Tajā pašā laikā ikreiz, kad sarunājamies, apbrīnoju viņas novērotājas un analītiķes spējas. Kā sadzīvo šie aspekti? "Ar laiku iemācās. Jaunībā mani vadīja galvenokārt neierobežotas emocijas. Kad es šajos laikos no saviem vecāko kursu audzēkņiem prasu, lai viņi būtu smalki, interesanti, erudīti, lai būtu izlasījuši to un to grāmatu un noskatījušies to un to filmu, mana māsa Lilija, sēžot pie klavierēm, klusu saka: "Себя вспомни [atceries, kāda tu pati biji]." Jā, dzīve māca. Un, ja cilvēks neprot mācīties no dzīves, tad viņš eksistē kā kaut kāds bioloģisks objekts."

Balets un volejbols

Nellijas Sarkisjanas vijolspēles pedagogs gan Dārziņskolā, gan konservatorijā bija Voldemārs Šeļegovs – viens no mūsu ievērojamākajiem mūzikas skolotājiem. Zināms, ka viņa klases audzēkņiem mācību darbs notika arī 1. janvārī, 8. martā, 1. maijā un citās tālaika svētku dienās. Skola bija slēgta, Šeļegova darbatelpa atradās tādā kā beletāžā, profesors sēdēja tur un kārtējo uz nodarbību ieradušos audzēkni ievilka klasē pa logu. Skolas labierīcības bija ciet, un skolēni skrēja uz stacijas mazmājiņu.

Bērnībā Nellija Sarkisjana bija ļoti kustīgs bērns. Kādā ceturtajā vai piektajā klasē viņa apsvēra balerīnas karjeru. Zināmi dotumi bija, aizgāja, pieteicās un dabūja apliecinājumu, ka viņu varēs uzņemt Horeogrāfijas vidusskolā. "Kad laipni paziņoju Šeļegovam, ka turpmāk mācīšos baletskolā, viņš bļāva tā, ka skanēja pa visu skolu. Tagad skatos uz savām draudzenēm baletdejotājām, kas sen vairs nestrādā profesijā, un saku paldies skolotājam."

Līdzīgi ar volejbolistes karjeru. Šeļegovam reiz gadījies ienākt skolas sporta zālē, kad viņa tābrīža mīļākā skolniece raidījusi sevišķi spēcīgu sitienu pa bumbu. Komentārs bijis spēcīgs un diemžēl nedrukājams. Kopš tā laika – nekāds sports. "Es ļoti cienu cilvēkus, kas skrien un slēpo, bet pati labāk uz dīvāna ar grāmatu. Pietiekami noskrienos pa dienu – orķestris, darbs skolā."

Lasīšana, virtuve un zīds

Lasīšanai Nellijas Sarkisjanas dzīvē milzīga loma. "Man patīk lasīt visu. Georgs jau smejas, ka tad, ja, trolejbusā braucot, ieraudzīšu uzrakstu "Remontdarbi", arī to nolasīšu. Laikam esmu slims cilvēks (smejas) – kad redzu burtus, man tie jāizlasa. Nevaru iedomāties nevienu dienu bez lasīšanas. Man ir daudz laika – es neskatos televizoru un nelasu avīzes. Visu, kas notiek pasaulē, regulāri izstāsta Lilija. Kāda stundiņa vienmēr būs brīva. Vēl viens pluss – es lasu ātri. Man ir gan ļoti laba bibliotēka, gan arī elektroniskā grāmata, ko var palasīt, piemēram, pārbraucienos ar autobusu."

Līdztekus grāmatām – rokdarbi. "Jūtu, ka tūlīt sākies jauns posms – zīda apgleznošana. Man visi radinieki pa tēva līniju ir vai nu gleznotāji, vai keramiķi, vai citādi saistīti ar vizuālajām mākslām. Mūziķa neviena. Mēs ar māsu esam pirmās profesionālās mūziķes savā dzimtā. Var teikt, izlecām. Bet, runājot, par rokdarbiem, tie tādi periodi, kas ilgst divus trīs gadus. Kamēr tas ir aktuāli, es skrienu pa veikaliem, sapērkos visādus agregātus, mani tas aizrauj. Pēc tam pāriet, un tu domā – kas tas vispār bija un kāpēc? Piemēram, vienā dzīves posmā apdāvināju draudzenes ar kastītēm mozaīkas apdarē. Pēc tam pārtraucu un sāku ko citu. Pēkšņi zvana draudzene – Nellij, tu man solīji uzdāvināt paplāti ar mozaīku. Oi... Es vairs nevaru piespiest sevi atgriezties iepriekšējā rokdarbu posmā. Kas beidzies, tas beidzies. Nebeidzas tikai literatūra."

Un virtuve? "Man tagad brīnišķīgs pavārs – Georgs. Nereti ir tā, ka atnāku mājās un sagaida uzklāts vakariņu galds kā restorānā. Mums vispār patīk labi paēst. Es labāk neēdīšu vispār, nekā ņemšu kaut ko negaršīgu." Bet kā ceļojumos? "Maize vienmēr būs garšīga."

Muļķība vai prioritātes

"Dzīve vispār ir interesanta lieta." Jā, tāda mainīga. "Bet tieši ar to viņa ir interesanta. Domāju, ka es vispār esmu diezgan viegls cilvēks. Jaunībā daudz kas likās kā traģēdija, bet tagad es tā vienkārši skatos... Rakstniece Viktorija Tokareva labi pateikusi – dzīvē vajag nošķirt, kas ir galvenais un kas mazāk svarīgs. Muļķim viss būs vai nu vienlīdz svarīgi, vai vienlīdz nesvarīgi. Gudrs cilvēks mācēs salikt prioritātes."

Kas ir Nellijas prioritātes? "Dēls. Visa pārējā ģimene. Audzēkņi. Man ir tādi gadi, kad jāsāk būt filozofam." Un mūzika? "Pāri visam. Es varēju daudz ko darīt – rakstīt, gleznot, modelēt apģērbus... Jaunībā sapņoju kļūt par politisko komentētāju – daudz bija visādu "foršlāgu" galvā. Bet apmēram 40 gadu vecumā, kad dabūju labās rokas traumu un ārsts teica, ka nekad vairs nevarēšu spēlēt vijoli, atnācu mājās, apsēdos un domāju – manā dzīvē vairs nebūs vijoles. Kā?! Nē, tas nav pieņemami – es darīšu visu, lai vijole būtu."

LNSO 90. jubilejas trešā programma skan 28. oktobrī Lielajā ģildē un 29. oktobrī koncertzālē "Cēsis". Programmā – Pētera Vaska Cantabile un Hektora Berlioza dramatiskā leģenda ar operas vērienu "Fausta pazudināšana". Atskaņojumā piedalās solisti Oļesja Petrova, Pāvels Černohs, Armands Siliņš, Rihards Mačanovskis un koris "Latvija". Diriģents – Vasilijs Sinaiskis, kas vadīja LNSO no 1975. līdz 1987. gadam.