Šausmas koncertzālē. Jēkabs Nīmanis par bailēm un baidīšanos mūzikā

Koncertuzvedums būs kā atsauce mūsdienu cilvēku bailēm, atraktīvā veidā pētot cēloņsakarības. Šausminošais kā psiholoģiski terapeitisks materiāls ir klātesošs jebkurā kultūrā. Tas palīdz mums pašiem iepazīt savu baiļu dabu. Koncertā tiks pirmatskaņoti Jēkaba Nīmaņa īpaši šim projektam radīti instrumentāli un vokāli skaņdarbi, kā arī Kristapa Pētersona un klasiķu Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Jāņa Zālīša, Emila Melngaiļa radītais. Koncertuzveduma programma veidota, izvēloties darbus, kas saturiski raksturo mistisko, baiļu pilno, kas sastopami mūsu kultūrā un reflektē ar rudens laiku latviešu kultūrā.

Viņš ir pārliecināts – latviešu mūzikas klasika arī ir bagāta ar baiso. Koncertā skanēs Jāzepa Vītola skaņdarbs "Karalis un bērzlapīte", kura pamatā ir Friča Bārdas dzejolis. Tā finālā krauklis karalim izknābj abas acis. Tāpat arī Jāņa Zālīša "Biķeris miroņu salā" ar Jāņa Poruka tekstu. "Nosaukums jau vien ir ko vērts," smejas Jēkabs. "Tajā ietvertas ilgas un pasaules ciešanas ļoti poētiskā valodā. Bailes latviskā mentalitātē, ne tik ārišķīgas, vairāk poētiskas, kā emocionālā katarse, dziļākas nekā sākumā liekas un protams arī humors."

Tomēr par skaņdarbiem, kas izraisa bailes, vai ir skaisti savā šausmīgumā komponistam ir grūti atbildēt. Viņš saka: "Bailes ir ļoti spēcīga sajūta. Tas ir kaut kas mistisks, maģisks, neparedzams. Taču mūzikas man nav bijis nekad bail."

Tomēr, ja jāsauc konkrēti skaņdarbi, Jēkabs Nīmanis min sava kolēģa, komponista Kristapa Pētersona skaņdarbu "Ligeija", kurā izmantots Edgara Alana Po teksts: "Tas šausmās var iedzīt ne vienu vien. Un nevis Po teksti, bet tieši muzikālais risinājums var gan fascinēt gan nobaidīt." Arī šo skaņdarbu varēs dzirdēt "Četru latvju spoku stāstu" koncertā.

Te līdzās jāmin daudz klausītāju nepatika pret laikmetīgo mūziku, kas, kā uzskata komponists, ir tieši bailes no nezināmā, nepazīstamā. "Taču tiem, kuri par to interesējas, ir pieņemami spēles noteikumi. Svarīgi, lai ir atvērta apziņa. Tad ar dzīvu interesi var baudīt jebkuru mūziku un dzīve ir ļoti interesanta," saka Nīmanis.

"Didaktisks piemērs, bet viens no spēcīgākajiem šausmu gabaliem ir ievērojamā 20. gadsimta komponista Ģērga Ligeti (1923.-2006.) Rekviēms. Ligeti bija atzīts komponists, tomēr slavenu viņu padarīja Stenlija Kubrika filma "2001: A Space Odyssey" (1968), kurā izmantots šis skaņdarbs, turklāt bez paša Ligeti atļaujas."

"Tā uzreiz bija milzīga auditorija, katrā ziņā daudz lielāka, nekā avangarda mūzikas cienītāji vien. Kopā ar filmu šis īpašajā autora radītajā tīkla kompozīcijas tehnikā veidotais skaņdarbs rada diezgan baisu efektu. Tu esi fascinēts un nobijies," stāsta Jēkabs. Starp citu, pie šādiem darbiem noteikti jāmin arī viņa apokaliptiskā opera "Le Grand Macabre".

"Bailes ir subjektīva padarīšana. Tas, kas man šķiet skaisti, citam izraisa bailes. Bet kopumā mūzika un baidīšanās man neiet kopā, tikai tādā izteiksmē, ka ir bijis baisi iespaidīgi. Šausmas man uzdzen trulums mūzikā, kas nepiepilda ieceri, nabadzīgi izteiksmes līdzekļi, vai to neveikls un banāls izmantojums. Baisāka par jebkuru akadēmisko skaņdarbu ir popmūzika – tā krīt uz nerviem, ir ārpus konteksta. Mūzika tomēr ir kaut kas aizraujošs, nevis kluss fons ēšanai un laika aizpildīšanai."

Koncertuzvedumu "Četri latvju spoku stāsti", ko radījuši diriģents Kaspars Putniņš, komponists Jēkabs Nīmanis, scenogrāfe un video māksliniece Austra Hauks un režisors Reinis Suhanovs. Bet to izpilda Latvijas Radio koris kopā ar pianisti Agnesi Egliņi un Jēkabu Nīmani. Koncertu varēs noklausīties mūzikas namā "Daile", 30. un 31. oktobrī, kā arī 1. novembrī plkst. 19.00.

Biļetes uz koncertiem nopērkamas visās "Biļešu paradīzes" kasēs.