Intelektuālais sportists. Mūziķis Raivis Māgurs par mūziku, ģimeni un savu profesiju  (2)

Šī ir nākamā saruna sērijā "Viens no 90", kas LNSO 90. dzimšanas dienas rudenī top, portālam "Delfi" sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.

Dažādi diriģenti un mūzika

Anete Ašmane: Cik ilgi tu spēlē LNSO?

Raivis Māgurs: Nezinu, kādi seši gadi varētu būt. Nemelošu, man tas viss ir sajucis, bet bija Karela Marka Šišona laiks, kad sāku.

AA: Tātad esi strādājis divu galveno diriģentu vadībā, ik pa laikam ar orķestri strādā arī viesdiriģenti – nupat bija LNSO atkalsatikšanās ar Vasiliju Sinaiski, sezona tika atklāta ar Marisu Jansonu, un drīz jūsu priekšā stāsies Olari Eltss.

RM: Jā, pozitīvi, ka brauc viesdiriģenti, nav ikdienas rutīnas. Es domāju, ka Sinaiskis ir labs diriģents, bet viņš nav Jansons, tas ir skaidrs. Jansons mani aizķēra vairāk, viņš ir harismātiskāks. Šišons arī nebija slikts diriģents, sasniedza savu mērķi. Var patikt, var nepatikt, taču cilvēki nāca, un mēs spēlējām pietiekami kvalitatīvi.

Andrim Pogam arī ir skaidrs, ko viņš grib. Jaunam diriģentam jānāk ar jaunām lietām. Arī repertuāra ziņā – Šišona laikā mēs vairāk spēlējām itāļu, spāņu mūziku, tagad vairāk Štrausu, Māleru, franču mūziku, kas ir neērtāka orķestrim, daudz jāmācās – tā ir kā kamermūzika. Nevaru teikt, ka Šišona izvēlētā mūzika bija slikta un šī ir laba, vai otrādi, vienkārši ir citādi. Man šķiet, ka galvenais diriģents, vadot vienu orķestri, divu triju gadu laikā izsmeļ sevi.

AA: Bet ir arī orķestri, kur galvenais diriģents ir desmit un vairāk gadu.

RM: Jā, piemēram, Jansons, bet cik ir tādu diriģentu kā viņš? Protams, augšējais gals nevar sevi izsmelt tik ātri, bet vidējā slāņa diriģenti un orķestri mainās, gribas kaut ko jaunu.

AA: Kura mūzika tev pašam tuvāka?

RM: Teikšu godīgi, man patīk krievu mūzika – Čaikovskis, Šostakovičs. Tā mūzika ir tāda spēcīga, tāpat kā Mālera, Bruknera, Štrausa darbi. Operā tagad ir "Pērs Gints", ko biju nedaudz piemirsis, bet tā mūzika man arī patīk. Franču mūzika gan īpaši neuzrunā.

Izvēles, izgudrojumi un ģimene

Reiz Raivis stāstīja man, kā izvēlējies spēlēt tubu (piekritīsiet, nav pats populārākais un zināmākais instruments, ko mazi puikas rautos spēlēt). Dzīvoja viņš Kolkā, bija tur neliels pūtēju orķestris, Raivja tēvs tajā spēlēja trompeti un dēlu ņēma līdzi uz mēģinājumiem. Zāles stūrī sēdēja Vilis un Fricis, spēlēja lielo, spožo tubu, un Raivis domāja, ka tas nu gan ir cool instruments.

Tad nu sāka spēlēt – uzreiz īstā izmēra tubu (lai gan bija augumā krietni īsāks par to), nevis niekojās ar eifoniju. Spēlēt patika, bet padevās arī matemātika. Sapnis? Jā, bija – spēlēt orķestrī "Rīga". Izdomāja mēģināt stāties Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā, ja neizdosies – Dundagas vidusskolā tāpat varēs tikt. Atbrauca uz Rīgu un iestājās, spēlēja daudz un katru dienu, pabeidza Mediņus, sāka studēt Mūzikas akadēmijā – negāja viegli, tomēr vēlme spēlēt bija stiprāka par dažādām nebūšanām. Un tad, liekas, tas bija akadēmijas ceturtajā kursā, piepildījās arī sapnis – darbs orķestrī "Rīga". Pāris gadu vēlāk tika izdarīta izvēle spēlēt noklausīšanos uz LNSO galvenā tubista vietu, konkursā Raivis uzvarēja, bet intereses laika gaitā ir mainījušās.

AA: Mūzika noteikti nav vienīgā tavas dzīves sastāvdaļa?

RM: Mēs katrs izdarām savas izvēles un esam tur, kur esam. Jāsaka godīgi – kopš man ir bērni, skatos uz pasauli pilnīgi citādi [Raivis ar sievu Eviju ir vecāki četrgadīgajam Markusam un divus gadus vecajai Evelīnai – A. A.]. To pat nevar izstāstīt – tiem, kam ir bērni, sapratīs, tiem, kam nav, nesapratīs. Kamēr man nebija bērnu, es arī nesapratu! Kādreiz meklēju jebkuru iemeslu, lai nāktu uz darbu spēlēt, tagad meklēju jebkuru iemeslu, lai ietu mājās pie ģimenes.

Mūzika, protams, ir mana sirdslieta, es arī nevaru teikt, ka spēlēju mazāk. Es pat esmu atradis jaunu veidu, kā trenēties mājās. Nevar jau spēlēt dzīvoklī tubu, pārāk liels un skaļš tas instruments, kaimiņiem var nepatikt, tāpēc es izgudroju tubas simulatoru. Varētu jau tikai ar piemutni trenēties, bet ir tehniskas lietas, kas atšķiras no pilna instrumenta spēlēšanas. Tā nu es izdomāju to jauno rīku, kuru man uzmetināja, un no septembra es tagad uz tā mājās trenējos. Es gan to vēl nerādu, neesmu patentējis! (smejas) Tur arī pagaidām nav klapīšu, bet es jau esmu izdomājis, kā tās tur varētu pielikt.

Nevaru teikt, ka mani īpaši interesētu sports, ja nu vienīgi hokejs, kas tāda latviešu lieta. Dažreiz paskatos pludmales volejbolu, bet nav tā, ka ļoti par to fanotu. Ja man ir brīvs laiks, mēģinu braukt uz laukiem, uz Kolku. Kādreiz to darīju sevis dēļ, tagad vairāk bērnu dēļ. Taisām tur remontu, man gan laika nav daudz, bet cenšos palīdzēt, cik varu. Nav man īsti nekādu hobiju, tādas vienkāršas lietas. Pēdējā laikā cenšos izbraukt kaut kur ar ģimeni – vasarā pabraukājām pa Baltijas valstīm. Bērniem patīk, un, ja viņi ir priecīgi, arī es esmu laimīgs.

Mūziķa profesija – intelektuālais sports par neatbilstošu atalgojumu

RM: Es domāju, ka noteikti ir daudz labāku amatu par mūziķa profesiju, katrā ziņā Latvijā citi darbi ir labāk apmaksāti. Negribētu, lai mani bērni skrien no rīta līdz vakaram, lai izdzīvotu. Labāk lai viņi sēž pie datora un klabina podziņas, visi politiķi sapratīs, ka viņu darbs ir svarīgs un kāpēc viņiem jāmaksā. Tas nav kā mums – visu laiku stāstīt un skaidrot, kāpēc mūziķiem vajag lielākas algas. Ir tāda bēdīga sajūta, īpaši pēdējā laikā, – visu mūžu tu spēlē savu instrumentu, nevienu neinteresē, kāpēc tu to dari, bet, kad paprasi pieklājīgu algu, neviens nesaprot, kāpēc. Ko lai atbild? Var atbildēt tikai to, ka labāk ir darīt citus darbus. Var hobija līmenī paspēlēt, bet naudu pelnīt citādi. Varbūt darīt ko citu? – pēdējā laikā man tāda doma prātā ienāk visai bieži. Un tas ir arī ģimenes dēļ, jo padomā, kas šis ir par darbu – tu neesi mājās gandrīz nekad, tad, kad esi mājās, tev ir jātrenējas. Ja tu mēneša beigās kontā redzētu no tā kādu jēgu, viss būtu kārtībā, bet tā jau nav.

AA: Tu vari sevi iedomāties, nespēlējot tubu?

RM: Es nevarētu nespēlēt, bet strādāt citu darbu noteikti varētu. Nedomāju, ka būtu liela problēma. Skumji jau tas ir... Nezinu, varbūt kādam tā alga šķiet liela, bet kāpēc tad daudzi mūziķi ar tādu prieku iet izdienas pensijā? Ja kāds grib strādāt no rīta līdz vakaram – lūdzu, taču es gribētu strādāt vienā orķestrī un saņemt tādu algu, lai pietiek dzīvošanai.

Bet es strādāju arī LNOB orķestrī, jo citādi nevar. Žēl, ka sistēma novedusi šo situāciju tik tālu. LNSO vadība mums daudz strādā, nevaru iedomāties nevienu konflikta situāciju starp orķestri un vadību, bet arī viņi neko šajā sistēmā vairs nevar panākt.

Kādam varbūt liekas, ka mēs tikai atnākam un uzspēlējam kaut ko, bet to otru pusi jau neviens neredz – to, kas ir aiz priekškara. Nevienu neinteresē, ka tu visu mūžu turpini mācīties savu instrumentu, nezaudēt formu, lai varētu uziet uz skatuves un nospēlēt to vienu koncertu. Mums mācīšanās un vingrināšanās process nekad nebeidzas, tā ir ikdiena, nevis pāris gadu augstskolā, un viss. Mēs esam tādi intelektuālie sportisti, jo visu laiku jātrenējas, jābūt smadzeņu asumam, reakcijai. Ja mūziķis uz skatuves var nospēlēt tikai 90% no vajadzīgā, manuprāt, tas ir slikts mūziķis. Man tādas skumjas sajūtas par šo visu, varbūt tāpēc, ka rudens tagad! (smejas)

AA: Bet gandarījums pēc veiksmīga koncerta taču burtiski ceļ spārnos, vai ne? Citās profesijās ko tādu grūti piedzīvot.

RM: Protams, mēs jau esam mūziķi, tāpēc kāpjam uz skatuves. Gandarījums ir neizmērojams, bet cilvēks gan nav neizsmeļams, kaut kad tas viss beidzas.

LNSO 90. jubilejas ceturtā programma skanēs 26. novembrī Lielajā ģildē. Programmā – Santas Ratnieces "Glittering Promenade" (pirmoreiz Latvijā), igauņu lielmeistara Eduarda Tubina Kontrabaskoncerts, kur solists būs lieliskais Gunārs Upatnieks ("Berlīnes filharmoniķu" mūziķis!), un Gustava Mālera Piektā simfonija, ko rotā mīlas piesātinātais, skaistais un slavenais adadžieto. Diriģents – Olari Eltss, kas vadīja LNSO no 2001. līdz 2006. gadam.