Stīdzinieku dzimtas kareivīgais pūtējs. Saruna ar obojistu Egilu Upatnieku

Šī ir nākamā saruna sērijā "Viens no 90", kas LNSO 90. dzimšanas dienas rudenī top, portālam "Delfi" sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.

Sarunu ar Egilu iesākam mierīgās noskaņās, atceroties bērnību un pievēršanos obojas spēlei, runājot par kamermuzicēšanu, arī Dānijā mītošajā pūšaminstrumentu kvintetā "Carion", un došanos medībās.

Taču šajā rudenī intervēt mūziķus nozīmē gandrīz katrā sarunā nonākt arī līdz tematam par mūziķa darba novērtējumu. Daudziem varbūt šķiet, ka tā tāda rudenīga čīkstēšana vien ir, bet LNSO oboju grupas koncertmeistars Egils Upatnieks piedāvā kaut uz vienu dienu kļūt par viņa ēnu un pārbaudīt, vai profesionālo mūziķu aizvien biežāk un skaļāk dzirdamie asie izteikumi tiešām ir nepamatoti.

Atmiņas par LNSO un obojistu deficīts

EU: Mēģināju atcerēties, kad pirmo reizi kāpu uz skatuves kopā ar LNSO, bet precīzi to neatceros, tas varēja būt ap 2000. gadu. Tolaik orķestrī oboju grupai bija zelta sastāvs – Vilnis Pelnēns, Uldis Urbāns, Kristīne Kupča un Dainis Cimermanis.

Tā kā nāku no mūziķu ģimenes, bērnībā reizēm gāju līdzi vecākiem uz orķestra mēģinājumiem un nedaudz atceros Vasilija Sinaiska laiku, arī mežonīgos deviņdesmitos – juku laikus ar Paulu Megi un Terji Mikelsenu. Olari Eltsa laikā jau šad tad parādījos orķestra sastāvā, piemēram, skaņdarbos, kur nepieciešami pieci obojisti – Stravinska "Svētpavasarī", Mālera Sestajā simfonijā.

Oficiāli LNSO sāku strādāt 2009. gadā, kad galvenais diriģents bija Karels Marks Šišons. Tobrīd orķestrī bija arī kolēģis Andrea Gallo no Itālijas, "Sinfonietta Rīga" oboju grupā spēlēja Kornēliuss Finke no Vācijas, bet uznāca dižķibele, un abi ārzemnieki, protams, devās prom.

AA: Jau tolaik Latvijā bija obojistu trūkums?

EU: Pirms kāda laika LNSO direktore Indra Lūkina lūdza uzrakstīt pārskatu par oboju situāciju Latvijā. Visi jau it kā zina, ka nekā spīdoša nav, bet, uzliekot uz papīra, iespaids ir tiešām baiss. Pēdējo astoņu gadu laikā izdienas pensijā no orķestriem ir aizgājuši pieci obojisti, divi devušies uz savām mītnes zemēm Rietumeiropā, ar vienu kāju pensijā ir vēl divi mūziķi, bet tā pa īstam, spēlējot konkursu un izturot pārbaudes laiku, klāt nākuši tikai divi – Māris Kuģis un Jana Zeļenska.

Jāņem vērā, ka oboja nav lēts prieks – šis instruments, kas te patlaban stāv uz galda, ir mēnesi vecs un maksā mazliet pāri astoņiem tūkstošiem eiro. Ir gan dārgākas, gan lētākas obojas, bet instrumentārijs mūzikas skolās (ar nedaudziem izņēmumiem) ir morāli un fiziski novecojis. Tas nozīmē – bērnam nav prieka tādu instrumentu spēlēt, savukārt skolotājam katra nodarbība sākas ar obojas remontu. Skolotājam turklāt jātērē neviena neapmaksāts laiks un, kaut kur pagaldē atrodot kādu koka gabalu, pašam jātaisa oboju mēlītes, jo skola nepiedāvā ne vajadzīgo mašinēriju, ne mēlīšu niedri. Bet, kad bērni stājās skolā, viņu vecākiem taču tika teikts, ka skola nodrošinās visu nepieciešamo!

Lai būtu, kas spēlē Rīgas jaunajā koncertzālē, kad tādu beidzot uzcels, šī situācija ir jāmaina vistuvākajā laikā.

No vijoles līdz obojai, no studenta par skolotāju un mednieku

AA: Vai tev jau bērnībā bija skaidrs, ka arī tava dzīve būs saistīta ar mūziku?

EU: Pašā sākumā vecāki mani bīdīja vijoles virzienā, bet laikam ātri saprata, ka es neeju uz stundām un mani tas īsti neinteresē. Īstenībā šo vijoles faktu es slēpju, tāpēc daudzi līdz šim brīdim to nemaz nezina. (smejas) Radās citas intereses, un vecāki man atļāva pievērsties basketbolam, volejbolam, tūrisma pulciņam.

Reiz kādā no vecāku jubilejām, kad jau mācījos astotajā klasē, bija klāt vecāku skolas un studiju biedrs, var teikt, arī ģimenes draugs Normunds Šnē. Sanāca saruna par jaunajiem mūziķiem – klarnetistu esot gana daudz, turklāt visi labi, flautistu arī... Vārds pa vārdam, līdz Normunds ieteica man pamēģināt oboju.

Tā es sāku reizi nedēļā braukt pie obojista Viļņa Pelnēna. Pēc pusgada iestājos Dārziņskolā, un vidusskolas laikā sapratu, ka jāizšķiras, ko darīt. Ja vēlos turpināt obojas studijas, tad jāliek viss uz šīs kārts un tas jādara nopietni. Ja tu izvēlies oboju kā hobiju, man tev ir sliktas ziņas – oboja ir smalks, piņķerīgs instruments, tas ir dārgi, vēl arī pastāvīgās problēmas ar mēlītēm, un noteikti ir daudzi labāki hobiji par obojas spēli! (smejas)

Turpināju studijas Mūzikas akadēmijā, bet vienā brīdī sapratu, ka daru to inerces dēļ – biju pabeidzis bakalaurus, pabijis apmaiņas programmā, iestājies maģistrantūrā, bet tas tikai tāpēc, ka visi tā darīja. Tobrīd no akadēmijas izstājos, un man joprojām liekas, ka tas bija viens no pareizākajiem lēmumiem – vajadzēja sakārtot domas, salikt pa plauktiņiem.

Pēc tam atgriezos un pabeidzu maģistrantūru pie Normunda Šnē. Viņš noteikti ir ne tikai mans obojas spēles krusttēvs, bet arī pedagogs, no kura ļoti daudz ieguvu – tika analizētas interpretācijas, iepazīts repertuārs. Tas bija darba process jau pavisam citā līmenī, kā tam maģistrantūrā arī būtu jābūt.

Starplaikā notika daudz laba, piemēram, 2006. gadā darbību sāka kamerorķestris "Sinfonietta Rīga", kas kļuva par manu pirmo oficiālo darbavietu. Pēc pieciem tur nostrādātiem gadiem gan vajadzēja izšķirties, kurā orķestrī palikt un no kura doties prom, jo kā obojists savienot šos orķestrus nevarēju. Izvēlējos LNSO. Ir savi plusi vienā un otrā kolektīvā, bet kopumā domāju, ka arī šis lēmums bija pareizs.

AA: No Normunda Šnē pārņēmi stafetes kociņu un patlaban esi vienīgais obojas spēles mācībspēks Mūzikas akadēmijā.

EU: Jā, kā ievēlēts mācībspēks esmu nesen, bet strādāju jau kopš 2010. gada rudens. Kopš šī rudens Normunds Šnē vairs nestrādā pedagoģisko darbu, viņš atstājis mani te vienu, lai gan es vēl nejūtos ne pietiekami vecs, ne pieredzējis, lai būtu vienīgais pedagogs akadēmijā. Tomēr, tā kā JVLMA obojas spēli šobrīd apgūst tikai divi studenti, ir jātiek galā.

AA: Tu strādā ne tikai LNSO, bet arī LNOB orķestrī, izglīto jaunos obojistus akadēmijā, piedalies kamermūzikas projektos, esi izcilā pūšaminstrumentu kvinteta "Carion" (Dānija) mūziķis, tev ir ģimene, kurā aug divi bērni. Kā izdodas to visu savietot 24 stundu laika nogrieznī?

EU: Teikšu godīgi, tas nav viegli. Jā, operā strādāju "tikai" pusslodzi, jā, akadēmijā slodze nav liela, bet tieši tāpēc ir vajadzīgi vēl citi projekti, lai varētu nevis izdzīvot, bet dzīvot, un es nerunāju par māju ar baseinu. Kaut kad nāksies no kaut kā atteikties, jo šādi turpināt elementāri neļaus veselība, kā to jau izjūt viens otrs no maniem kolēģiem vienaudžiem. Un sliktākais, protams, ir tas, ka bērni mani redz tik reti, ka drīz jau varētu sākt uzrunāt "jūs" formā. Es gan vienalga gribētu, lai viņi kādā brīdī mācās mūziku, jo tas ļoti daudz dod personības izaugsmei un inteliģencei, bet šis ceļš nav rozēm kaisīts. Ja ir, tad ļoti ērkšķainām.

AA: Kā tu mēdz izvēdināt galvu no ikdienas darbiem un mūzikas?

EU: Esmu mednieks. Tā patiesībā ir vēl viena joma, kur LNSO ir spēlējis lomu manā dzīvē, jo mednieku klubā "Māksla", kur pašlaik darbojos, mani iesaistīja orķestra kādreizējais mežradznieks Jāzeps Džeriņš. Mans vectēvs bija mednieks, arī mani tas vienmēr interesējis, un tā kopš 2005. gada esmu pilntiesīgs mednieks.

Pirmkārt, medības ir uzturēšanās svaigā gaisā, domu sakārtošana, fiziska izkustēšanās. Otrkārt, tā ir uzmanības un reakcijas trenēšana. No vienas puses, mūzika un medības ir visai atšķirīgas lietas, tomēr tām ir arī daudz kopīga – uztraukumā jādomā par stāju un elpošanu, itin bieži pareizais lēmums jāpieņem ļoti īsā laikā. Turklāt, rīkojoties ar šaujamieroci šautuvē vai mežā, tu vienkārši nedrīksti domās kaut kur "aizpeldēt", galvā jābūt kārtībai. Un koncentrēšanās uz kaut ko vienu lieliski atslābina no ikdienas sasprindzinājuma.

"Ultrazaļajiem" jāsaprot – šāviens pa dzīvnieku ir svarīga, bet ļoti īsa medību procesa sastāvdaļa, un man mežā pavadītais laiks ir pilnvērtīgs arī bez iegūta medījuma. Dažreiz ir tā, ka esi visu dienu izstaigājies un, kad tuvojas vakars, nedaudz pat tā kā ceri, ka nekas netiks nomedīts un nebūs jāveic medījuma apstrāde. Vīri manā medību klubā ir pirmklasīgi anekdošu un jautru atgadījumu stāstītāji, tāpēc vienmēr ir prieks viņus satikt un pavadīt kopā laiku.

Mūziķa ikdienas gaišā un tumšā puse

AA: Vai LNSO jūti kā savu orķestri?

EU: Jā, jo man ir iespēja strādāt kopā ar labākajiem šīs valsts mūziķiem un ļoti labiem diriģentiem, spēlēt izcilu mūziku. Orķestris turpina attīstīties visu laiku, bet tas jāvērtē kopā ar valsts kultūrpolitiku. Tiek runāts, ka krīze ir pārvarēta, bet mūsu algas nav atgriezušās iepriekšējā līmenī. Vēl nesen viena kolēģe teica – ar ideāliem vien ēdienkartē vairs nepietiek, mēs neviens nekļūstam jaunāki.

Ir cilvēki, kuriem šķiet – jūs strādājat vairākos orķestros, tad jau jums pietiek. Kam pietiek, kam nē, bet es šos cilvēkus aicinu ar mani kopā pavadīt vienu dienu – divi orķestri, Mūzikas akadēmija, "Carion" Kopenhāgenā, kamermūzikas koncerti dažādās Latvijas pilsētās.

Mana rītdiena [intervija notiek novembra sākumā – aut. piez.] izskatās šādi – 7 no rīta sākas ieraksts Latvijas Radio I studijā, kur mēs trīs stundas ar "Carion" rakstām latviešu mūzikas programmu, pēc tam jāpavingrinās pašam individuāli, tad brauciens uz Rēzekni, mēģinājums, vakarā kamermūzikas koncerts, mājās ap pusnakti. Protams, kādā brīdī es vēl taisīšu mēlītes. Ja LNSO šīsnedēļas programmā būtu vajadzīga nevis viena oboja, bet divas, tad man starp ierakstu un izbraukšanu uz Latgali būtu vēl orķestra mēģinājums.

Katram, kurš šādu grafiku uzskata par normālu, piedāvāju vienu dienu pavadīt kopā ar mani. Nekas nebūs jādara, tikai jāsēž blakus un jāskatās. Nē, piecelties pēc kafijas vai pat uz tualeti aiziet nedrīkstēs. Vai ierasties desmit minūtes vēlāk ar argumentu "palikšu pēc tam ilgāk". Un jāelpo būs tikai tad, kad es to daru.

Nenoliegšu – gan man, gan daudziem maniem kolēģiem arvien biežāk ienāk prātā doma par nodarbošanās maiņu... Tiem, kuri izsmējīgi teiks: "Nu tad brauc tur, kur tev maksā vairāk, ja esi pietiekami labs", – ar "Carion" pagājušajā gadā nospēlējām vairāk nekā 40 koncertu, no tiem tikai vienu Latvijā. Tomēr arī variants braukt prom, līdz galam aizmirsts, nav.

AA: Tātad Egils Upatnieks gaida "ēnas", bet atcerēsimies – lai tiktu līdz vienai šādai dienai ar ierakstiem, mēģinājumiem un koncertiem, pirms tam jāpavada desmit, piecpadsmit gadu, apgūstot savu instrumentu.

EU: Jā, un tas ir jāsaprot pēc iespējas agrākā vecumā – tu strādāsi tad, kad citi atpūtīsies. Tu strādāsi vakaros, brīvdienās un svētkos. Un, vismaz pagaidām, tu par to nesaņemsi normālu atalgojumu. Ja tevi tas neapmierina, šis darbs nav domāts tev.