Viscēlākais instruments un siltā skaņa. Saruna ar arfisti Ievu Šablovsku  (4)

Šī ir nākamā saruna sērijā "Viens no 90", kas LNSO 90. dzimšanas dienas rudenī top, portālam "Delfi" sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.

Mazā kabatiņa pie zāles

Marija Leščinska: Kā izvēlējāties tik retu instrumentu – arfu?

Ieva Šablovska: Esmu tā jocīgā koklētāja, kura 20 gadu vecumā izvēlējās spēlēt arfu. Pirms tam bija mūzikas skolas gadi ar spēcīgu kokles skolu, tautas tradīcijām, Dziesmu svētkiem, tautastērpiem, bizēm un braucieniem ārpus Latvijas. 90. gadi. Man tas viss ļoti patika. Vēlāk iestājos mūzikas vidusskolā un turpināju to pašu. Bet jutu, ka iekšēji buksēju, nav attīstības. Nejutu sevi šajā jomā. Tajā laikā bija izveidojies ansamblis "Altera veritas" (divas kokles, flauta un akordeons), bet man nebija ideju un intereses kaut ko ar kokli veidot pašai. Pēc inerces vēl turpināju šo ceļu, iestājoties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kokles klasē, bet jutu, ka tas mani nepiepilda. Interesanti, ka jau pamatskolas sacerējumos biju rakstījusi, ka mans sapnis ir spēlēt arfu. Lai gan tolaik šķita, ka tas ir kaut kas pilnīgi nesasniedzams.

Pirmā kursa beigās es, nevienam neko nesakot, aizgāju uz studiju daļu un izvēlējos izvēles priekšmetu — arfas spēle. Pēc nedēļas man zvanīja potenciālā skolotāja Dzidra Braže un teica, ka nevajag tā darīt. Bet es teicu, ka ļoti, ļoti gribu. Tā 2003. gada rudenī pirmoreiz piesēdos pie arfas. No horizontāla instrumenta bija jāpāriet uz vertikālu: tā ir cita roku tehnika, cita pozīcija, kā arī spēlēšana ar kājām (arfai ir septiņi pedāļi). Skolotāja piebilda, ka arfa gan akadēmijā ir, tomēr telpas, kur to spēlēt, īsti nav. Tikai tāda maza kabatiņa pie zāles, kur varu tikt spēlēt tad, kad zālē nekas nenotiek. Izrakstīju blociņā zāles plānu, lai zinātu, kad tur varu iet. Sākums, iespējams, nebija tik intensīvs, jo es ļoti ātri noguru. Tomēr centos un arī progresēju.

ML: Spēlējāt abus instrumentus?

IŠ: Līdztekus spēlēju arī kokli. Cītīgi. Viss beidzās ar to, ka Mūzikas akadēmiju beidzu, spēlējot abus instrumentus. Un mana pilnīga pievēršanās arfai notika, pateicoties Andrim Vecumniekam, kurš mani, toreiz deviņus mēnešus pēc pirmās arfas nodarbības, burtiski "iemeta" studentu orķestrī. Cita arfista nebija, bija ļoti liels robs starp iepriekšējo, kas beidza akadēmiju, un nākamo, kas stājās. Šķiet, gandrīz desmit gadu. Tā, protams, bija liela avantūra, izaicinājums, kurā ļoti palīdzēja mans vīrs, kurš vienmēr uzmundrināja brīžos, kad tiešām nolaidu rokas. Tātad 2006. gadā beidzu bakalaura studijas kokles spēlē un iestājos uzreiz uz bakalaura trešo kursu arfas spēlē. Tā paša gada vasarā dibināja Valsts kamerorķestri "Sinfonietta Rīga", un ar Normunda Šnē svētību es tiku no jauna "iemesta" orķestrī, bet nu jau profesionālā. Tur sākās intensīvs orķestra darbs. Tā bija nopietna pieredze.

ML: Un papildus tam arī studijas akadēmijā?

IŠ: Jā, tajā laikā es jau biju no kabatiņas tikusi uz telpu ar mazāk ierobežotu spēlēšanas laiku, vēlāk ar tālaika LNSO arfistes Dagnijas Eihenas svētību dabūju īres arfu mājās. Bet "Sinfonietta Rīga" biju pieaicinātā arfiste. Tomēr gandrīz visas programmas bija ar arfu, tāpēc tur pavadīju ļoti daudz laika.

Kā arfistei mana vislielākā pateicība ir skolotājai Dzidrai Bražei, kura diemžēl pēkšņi nomira 2009. gadā, Andrim Vecumniekam, kurš mani piespieda sākt peldēt orķestrī, un Normundam Šnē, kurš man ļoti uzticējās.

2006. gadā es arī pirmoreiz biju LNSO, mani pieaicināja spēlēt "Joku dienas koncertā". Diemžēl šī tradīcija ir noslāpusi, lai gan es atceros, ka toreiz ar lielu baudu spēlēju šajā koncertā, bija prieks redzēt, cik labi mūziķi prot jokot. (smejas) Tolaik mainījās paaudzes, un es ik palaikam sāku šeit regulāri muzicēt no 2008. gada kā ārštata arfiste.

ML: Jau ar arfista diplomu kabatā?

IŠ: Jā, lai gan uzreiz iestājos maģistrantūrā, mācījos kamermūziku pie Alda Liepiņa. Es sapratu, ka no manis nesanāks solists, man patīk draudzēties, spēlēt kopā un klausīties uz citiem. Arfistam orķestrī nereti ļoti ilgi ir jāsēž un jāklausās uz citiem. Koncertos arī ļoti jūtu līdzi pārējiem mūziķiem, izspēlēju vienu tēmu ar vienu, otru ar otru. Tajā pašā laikā arfa ir tik cēls instruments, ka tajā brīdī, kad tai tiek dots vārds, visi to dzird. Es zinu, ka orķestris mani klausās.

Man ļoti patīk spēlēt kopā, patīk tā sajūta, ka tieši kopā varam kaut ko radīt. Klausīšanās un orķestrī būšana ir mana meditācija, atjaunošanās. Ja padomā, kādos decibelos un vibrācijās mēs orķestra vidū sēžam... Muzicējot orķestrī, esmu izjutusi spēcīgas muzikālās saites, orķestris izplūst caur mani, un es reizēm pat speciāli ļaujos tam, laižot caur sevi skaņas un vibrācijas.

Oficiāli darbu LNSO sāku 2015. gada jūnijā, kad gaidīju trešo meitu. Pirmais koncerts bija Cēsu pilsdrupās vēlā un vēsā jūlija vakarā. Pēc šī koncerta manī kaut kas mainījās, es sapratu, ka, lai gan uz kādu brīdi pametīšu orķestri, ātri atgriezīšos, jo bez šīm sajūtām nevarētu dzīvot. Un es ceru, ka arī mani bērni to saprot.

"Visas cerības uz mazo māsu!"

ML: Abi šo bērnu vecāki taču ir mūziķi?

IŠ: Jā, mans vīrs ir saksofonists Ainars Šablovskis. Es vienmēr smejos, ka mums pat mājās bērniem ir pārsvarā muzikālas rotaļas: tiek "izspēlēti" koncerti, dziedātas dziesmas, melodijas no baletiem un citiem populāriem klasiskās mūzikas skaņdarbiem...

ML: Vai spēlējat arī mājās?

IŠ: Jā, es spēlēju un mudinu arī savas meitas, vecākajai ir septiņi gadi, vidējai trīs, mazākajai tikko nosvinējām gadiņu. Manuprāt, vismaz vienai meitai jābūt arfistei. (smejas) Bet lielā saka nē. Vidējā stāsta, ka spēlēs vijoli. Bet mazā ir atstutējusies pret arfas kolonnu, un lielās saka: "Visas cerības uz mazo māsu!" Bet viņām ļoti interesē, ko es tur daru. Un tā prātīgi es viņām ļauju paspēlēt.

ML: Vai mazs bērns tik lielu instrumentu var ieskandināt?

IŠ: Var, var. Tā skaņa ir tik silta, arfa ir viens no instrumentiem, ko ieskandinām ar savu ādu, ar savu enerģiju. Kā viņai paprasīsi, tā arfa tev atbildēs. Tāpat orķestris ir kā instruments diriģenta rokās. Ja skaidri zinu, kādu skaņu vēlos no arfas izvilināt, es tieši tā prasu – sajūtu līmenī. Un viņa man atbild. Kad mācīju skolā, bērniem teicu: kā prasīsi, tā atbildēs – nospēlē maigi, nospēlē dusmīgi! Un instruments tiešām arī atbild citādi. Es to nedaru viena, mēs ar instrumentu to darām kopā.

ML: Arfists orķestrī ir viens. Vai arfista dzīve orķestrī nav atbildīgāka un arī vientuļāka nekā citiem?

IŠ: Tad, kad aud mūzikas audeklu, nejūties viens. Zini, ka "zem tevis" ir basi, citreiz esi pavadījums vijolei, spēlē kopā ar pūtējiem. Jūs to darāt kopā. Muzikālo domu un virzību radāt kopā. Jā, protams, arfists sēž viens pats. Lepni sēž, kā es vienmēr saku. Tas ir ļoti cēls instruments, ar ievērojamu pagātni, viens no senākajiem. Starp citu, interesanti, ka arfa izveidojusies vairākās pasaules vietās reizē.

Vientuļa noteikti nejūtos. Bet atbildība ir ļoti liela. It īpaši, ja kāds lielāks posms ir jānosēž un pēc tam jāsāk uzreiz spēlēt. Hektora Berlioza "Fausta pazudināšanā" ir tā, ka stundu jāsēž, tad jāspēlē, pēc tam atkal stundu jāsēž un pēc tam jāspēlē noslēguma debesu skats. Jābūt gatavam gan fiziski izpildīt visas komponista ieceres un vēlmes, gan emocionāli personiski piedalīties kopējā priekšnesumā.

ML: Tas saskan arī ar arfas būtību — tā ir teju dievišķa skaņa.

IŠ: Tas ir tāpēc, ka arfas skaņa ir trausla, klusināta; stīgu vibrācija ir ilga, un skaņa lēni dziestoša. Manuprāt, arfas skaņas cilvēkos rada pozitīvas sajūtas, un šādu sajūtu radīšana mani vienmēr dara laimīgu. Un es gribu, man pat vajag, lai apkārt būtu pozitīvais. Piemēram, šobrīd es lasu Noras Ikstenas grāmatu "Mātes piens", kas man nav ērta. Tomēr saprotu, ka visu laiku cilvēks nevar dzīvot arī tikai pozitīvajā, eiforijā, tas neērtums ir vērtīgs.

Ne darbs, bet aicinājums

ML: Sadarbība jums ir svarīga?

IŠ: Jā, ļoti. Savulaik dibinājām "Silk Trio", kurā bija arfa, flauta un alts; diemžēl šobrīd trio darbību ir pārtraucis, jo altistes Liene Kļava un Darija Kozlitina ir izvēlējušās darbu ārzemju orķestros. Nesen sākām uzstāties kopā ar flautisti Sondru Lejmalnieci un dziedātāju Elīnu Šimku – izveidojām "Trio Angelicus", ar kuru mums pirmie koncerti bija šī gada martā, lai gan manai Matildei bija tikai četri mēneši. Arī LNSO uz pirmo mēģinājumu pēc meitas dzimšanas biju jau 29. februārī, bet no augusta esmu uz pilnu slodzi.

ML: Vai kamermūzika un muzicēšana orķestrī papildina viena otru?

IŠ: Tas, protams, ir citādi, bet ir arī ļoti daudz kopīga. Es pati veidoju neskaitāmus pārlikumus kameransamblim, jo man nepatīk spēlēt tikai vienu atstrādātu programmu, gribu katru brīdi iet uz izaugsmi.

Arī koklītes es neesmu pametusi. Pati nespēlēju, bet Kultūras un atpūtas centrā "Imanta" vadu koklētāju ansambli "Raksti". Šobrīd gan uz brīdi esmu atvaļinājumā, bet es viņas joprojām pieskatu, mums ir kopīgs čats. (smejas) Kad izveidoju šo ansambli, mēs kopīgi mācījāmies pat elpot, ko, starp citu, esmu savukārt mācījusies no sava vīra. Kad sanāk kopā pieci tik dažādi cilvēki – no dažādām jomām, ar dažādu pieredzi –, ir jāpaiet laikam, lai izveidotos saspēle. Turklāt savam ansamblim es arī pati komponēju, lai gan arfai neesmu komponējusi nevienu skaņdarbu. Man ir mazliet bail, jo liekas, ka arfai jau ir ļoti plašs repertuārs, kuru nevar izsmelt.

Orķestri nekad neesmu uztvērusi kā darbu. Jā, darbs – tā ir disciplīna. Bet tā ir tikai ārējā formā, tur iekšā ir mana interese, radīšanas prieks. Protams, man jāspēj pārslēgties, jo šeit (saruna notiek Lielajā ģildē – M. L.) esmu pilnas slodzes mūziķe, bet mājās pilnas slodzes mamma. Ir jābūt pilnai atdevei, aizmirstot visu, kas paliek aiz skatuves durvīm. Spēlējot orķestrī, mūziķis koncentrē visas savas maņas un sensorus, lai atdotu visu vienreizējam notikumam. Ja es to tiešām gribu, tad arī izdaru ar pilnu atdevi.

ML: Tas ir milzīgs menedžments?

IŠ: Jā! Mēs ar vīru jau smējāmies, ka varētu dibināt loģistikas firmu. Par ko, protams, liels paldies visiem mūsu palīgiem, īpaši manai mammai, draugiem, auklei. Mans vīrs strādā pilna laika darbu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, pats ir regulāri koncertējošs saksofonists, nereti kopā spēlējam LNSO.

Lielu daļu mana laika aizņem plānošana, kad jāsakārto ikdiena visiem. Lielā meita ir pirmklasniece, šogad sāka iet arī mūzikas skolas kora klasē, līdz ar to man jāpalīdz motivēt viņu ikdienas mācībām. Pirms dažām nedēļām mūsu ģimenē sakrita koncerti vienā dienā man, manam vīram un nu jau arī lielajai meitai. Es pie sevis nodomāju, ka nu jau mēs esam trīs koncertējošie. (smejas) Turklāt no šī gada septembra vidējā meita iet vokālajā ansamblī "Puķuzirnis".

ML: Atliek arī kāds brītiņš sev?

IŠ: Ir brīvās dienas, tad es lielo aizlaižu uz skolu, vidējo uz bērnudārzu, un mēs paliekam divatā ar mazo, tas ir mūsu kopīgais laiks. Tad man gribas aiziet uz mežu pastaigāt. Laika sev nepaliek daudz, bet ir naktis, vēli vakari. Arfa ir tāds instruments, ka varu visus nolikt gulēt, ieiet kabinetā un spēlēt. Visas ģimenes kopīgs laiks mums ir ļoti svarīgs, tas arī tiek īpaši plānots. Bet es arī nenožēloju neko no tā, ko daru. Ja mana izvēle ir spēlēt orķestrī un audzināt trīs bērnus, tad par to arī atbildu.

Pēdējā gada laikā esmu nospēlējusi jau apmēram 70 koncertu, un tas ir salīdzinoši neražīgs gads. (smejas) Tas viss ir iespējams tikai tāpēc, ka esmu privileģēta darīt to, kas man tiešām patīk.