Līdakas un ūdensslēpes. Saruna ar vijolnieku Oskaru Siliņu
Foto: Jānis Porietis
Vijolnieks Oskars Siliņš dzimis vijolnieku ģimenē: viņa mamma Irēna Landiševa spēlēja LNSO no 1974. līdz 2009. gadam, un viņa tēvs Ansis Siliņš (ar nelielu pārtraukumu) bija LNSO mūziķis (un arī koncertmeistars) no 1967. līdz 2010. gadam. Pats Oskars LNSO spēlē kopš 2005. gada decembra. Viņš uzvarējis vairākos nozīmīgos starptautiskos konkursos, neilgu laiku spēlējis Gustava Mālera jauniešu orķestrī pie Klaudio Abado (1998–1999) un "Kremerata Baltica" (2000–2001). Dārziņskolā viņa pedagogi bija Romans Šnē, Vadims Beskrovnijs un Dace Bērzāja. Vīnes Mūzikas universitātē – leģendārā Dora Švarcberga.

Šī ir pagaidām beidzamā satikšanās sērijā “Viens no 90”, kas LNSO 90. dzimšanas dienas rudenī tapusi, portālam “Delfi” sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinājām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.

Aktieru bērni nereti atceras, ka visu bērnību vadījuši teātrī. Kā ar orķestra mūziķu bērniem? “Es tiešām negāju vis bērnudārzā, bet gandrīz visu laiku vadīju orķestra mēģinājumos, un man tas likās aizraujoši. Atmiņā palikusi Brāmsa Pirmā simfonija, Mālera Pirmā. Mūzikas klausīšanās notika arī mājās, vecākiem bija liela skaņuplašu kolekcija, un jau no kādu triju četru gadu vecuma es drīkstēju pats likt plates un klausīties mūziku. Ļoti patika Mocarta Rekviēms.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!