'Šī ir Vudstoka bez pārdozēšanas'. Nantes 'Trakās dienas' piezīmes  (6)

Turnejas laikā LNSO koncertus noklausījās aptuveni 25 000 mūzikas cienītāju. 5. februārī notika "Trako dienu" noslēguma koncerts "Deju mūzika", ko tiešraidē rādīja ARTE TV un kurā muzicēja LNSO un VAK "Latvija" diriģenta Andras Pogas vadībā. Pēc festivāla rīkotāju ziņām, šo koncertu noskatījās vairāki miljoni cilvēku tikai Francijā vien.

2017. gada Nantes festivāla tēma ir "Cilvēks un ritms" (Le Rythme des Peuples), un LNSO bija iespēja deviņos koncertos sniegt dejisku pienesumu ar divu latviešu komponistu opusiem – festivālā izskanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" un Artura Maskata "Tango" (lielisks Artūra Novika akordeona solo).

Nantes festivāls "Trakā diena" notika divdesmit trešo reizi. Rīkotāji ziņo, ka pārdoti vairāk nekā 140 000 biļešu un koncertzāļu piepildījuma ziņā apmeklējums bija 94% (par 1,5% vairāk, nekā 2016. gadā). Festivālā piedalījās ap 1800 mākslinieku un programmā bija iekļauti 292 maksas koncerti, 43 bezmaksas koncerti un vēl 80 koncertu ārpus Nantes.

Klasiskās mūzikas festivāls visiem

Nantes Kongresu nams visaplīk ierobežots ar režģu sētu. Lai iekļūtu nama teritorijā, jāiet caur kontrolpunktiem, kuros dežurē laipni, bet nepielūdzami apsargi, kas iemet kabatas baterijas staru jūsu somās un drošības labad lūdz pavērt apģērba virskārtu. Rindas garas, taču virzās diezgan raiti.

Ieejot Kongresu namā, uzreiz var just festivāla "Trakā diena" mērogu – ļaužu daudzums ir pārsteidzošs, turklāt ar katru dienu tas pieaugs. Namā ir astoņas zāles, un visās gandrīz vienlaicīgi notiek koncerti. Rindas pie zālēm, rindas pie kafejnīcām un mazmājiņām. Nama centrā ir plašs foajē, un tajā ik stundu notiek bezmaksas koncerti – tas ir muzikālais kiosks, kas izklaidē koncertgaidītājus, tvartu, mūzikas žurnālu un nošu pārdevējus, nejaušus caurgājējus. Te redz un dzird gan tādas zvaigznes kā, piemēram, poļu akordeonisti "Motion Trio" vai vokālais ansamblis "voces8", gan sitošus, skandējošus un dejojošus ansambļus no citiem kontinentiem.

Rit pirmā no Nantes festivāla "trakajām dienām". Apsēžamies Kongresu centra Lielajā zālē. Tūlīt sāksies LNSO koncerts. Zālē 1800 sēdvietu. Minūti pirms koncerta sākuma redzami vien daži tukši krēsli. Publikā ģimenes ar bērniem, pensijas vecuma pāri, jaunieši. Aiz mums sēž vecmāmiņa ar mazmeitu. Uz skatuves parādās pirmie orķestranti. Publika mirkli aplaudē, pēc tam pārstāj. Vecmāmiņa kaut ko iečukst mazmeitai ausī un turpina sparīgi aplaudēt, rādot jaunajai paaudzei priekšzīmi – aplausus pelnījis viss orķestris, ne tikai pirmie nācēji.

Sākas Sergeja Rahmaņinova "Simfoniskās dejas". Trīsdaļīgajā opusā publika atzinīgi plaukšķina pēc katras daļas. Tāpat kā palaikam Latvijā. Trešās daļas pašā dramatiskākajā brīdī, kad pēkšņai pauzei būtu jāieurbjas mugurkaulā kā pastardienas zīmei, meitenei, kas sēd dažus krēslus attālāk, somā iezvanās mobilais tālrunis – klusu, toties neatlaidīgi. Pēc "Simfonisko deju" izskaņas zāle uzvirmo milzu aplausos. Un kad pēc Artura Maskata efektīgā "Tango" uz skatuves parādās autors, publika ir sajūsmā, jo izrādās, ka daži komponisti tomēr ir arī dzīvi.

Bretaņa ziemā ir klimata ziņā samērā maiga, tomēr divtūkstoš klausītāju vidū ir diezgan daudz klepus skartu īpatņu, un kairinājums tiek nekautrējoties remdēts gan skaļākos, gan klusākos skaņdarbu posmos. Izņēmums – Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", kad zālē valda nebijis klusums un pat tāda kā bijība pret caurspīdīgo skaņu audumu, ko Jānis Sudrabkalns salīdzinājis ar rudens lauku sidrabpavedieniem un ko caurvij Gunta Kuzmas skaisti nospēlētais klarnetes solo.

Nantes festivāls slavens ar to, ka "Trakajā dienā" te grozās gan kompetenti vērtētāji-baudītāji, gan tie, kam simfoniskā mūzika ir reti svētki.

"Trakās dienas" piedzimšana

Šis ir unikāls klasiskās mūzikas festivāla modelis. Par tā piedzimšanu vērts teikt dažus vārdus.

1778. gadā Parīzē Bomaršē uzraksta lugu "Trakā diena jeb Figaro kāzas". Cenzūra to sākotnēji aizliedz, bet, kad beidzot 1784. gadā luga tiek iestudēta, tai ir tūlītēji satriecoši panākumi. Dramaturģijas vēsturē tas ir apvērsums – pēc tam, kad 18. gadsimta vidū radītas neskaitāmas garlaicīgas un pamācošas quasi komēdijas, Bomaršē piedāvā asu un virpulīgu opusu, kurā ir politiska un sociāla satīra, kā arī nesaudzīgs skats uz aristokrātiju, un tas liek vienam otram vēsturniekam uzskatīt Bomaršē darbu par vienu no 1789. gada revolūcijas vēstnešiem. Laikabiedri runājuši pat, ka Bomaršē radītais bārddzinis Figaro esot iznīdējis dižciltīgos.

1995. gadā Nantē producents Renē Martēns nāk klajā ar jaunu klasiskās mūzikas festivāla modeli, kas ir "nevis gigantiska manifestācija, bet gan iespēja klasiskajā mūzikā neiesvaidītajiem satikt Šūberta impromtus un Stravinska "Svētpavasari"". Klasiskā mūzika visiem – tāda ir Nantes jaunā festivāla būtība. Līdzība ar Bomaršē lugu saskatāma gan Nantes festivāla revolucionārajā skatījumā uz klasiskās mūzikas koncertiem mūslaiku kontekstā, gan ar momentānajiem panākumiem, ko festivāls gūst no publikas un kritiķiem. "Pareiza ideja pareizajā brīdī," raksta kāds no franču apskatniekiem.

1950. gadā Nantes reģionā dzimušais Renē Martēns agrā jaunībā ir džeza un roka bundzinieks, vēlāk studē uzņēmumu vadību un vienlaikus mūzikas teoriju, kompozīciju un elektroakustisko mūziku Parīzes konservatorijā. Klasiskajai mūzikai Renē skatienu pievērš Čārlzs Minguss, kura grāmatā Martēns izlasa par Bēlu Bartoku, savukārt jaunas festivāla paradigmas ideju viņā iesveļ refleksija par kādu "U2" turneju.

"Trakās dienas" pamatsauklis varētu būt – klasiskā mūzika visiem, taču koncertu diapazons ievērojami pārsniedz klasiskās mūzikas ietvarus, jo te vērtīgs guvums arī džeza, world music un dažu citu mūzikas jomu cienītājiem. Iknedēļas kultūras žurnāls "Télérama" pēc pirmā laidiena rakstīja: "Šī ir Vudstoka bez pārdozēšanas".

Svarīgi piebilst, ka Renē Martēns personiski pazīstams ar ļoti daudziem mūziķiem, kas atrodas gan slavas zenītā, gan starptautiskas karjeras starta punktā (savulaik viņu vidū bijuši, piemēram, pianisti Elēna Grino un Nelsons Freire), un visi piekrīt piedalīties Nantes festivālā ar īpašiem finanšu noteikumiem.

LNSO sniegums

Lūk, ieskatam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertplāns Nantes festivālā "Trakā diena".

Festivāla nosaukums izraudzīts trāpīgi – mūziķiem šīs ir trakas dienas, jo koncertslodze pamatīga, un lielākais pārbaudījums – festivāla noslēguma koncerts. No vienas puses, LNSO ir pagodināts, jo orķestrim uzticēts muzicēt vislielāko rezonansi raisošajā festivāla pasākumā. No otras puses, tā ir milzu atbildība, jo publikā līdzās parastiem klausītājiem sēd prominences un koncertu tiešraidē rāda ARTE TV, bet tā jau ir vairāku miljonu auditorija.

Andri Pogu un LNSO Nantē pārstāv "Productions Internationales Albert Sarfati", kuru vistiešākajā tuvumā iemieso Andra koncertaģente Marina Bauere (Bower). Jautāju Marinai – vai mūsu orķestrim šis ir eksāmens? Marina nepiekrīt – nē, tā ir iespēja. Kad pēc noslēguma koncerta publika uzsprāgst ovācijās, liekas, ka šo iespēju orķestris izmantojis vairāk nekā simtprocentīgi.

Sensānsa "Bakhanālē" vizmo neredzētas krāsas, šī paša komponista "Introdukcijā un kaprīzajā rondo" orķestris ir elastīgs un iejūtīgs pavadonis Moldovā dzimušās un Vācijā studējušās Aleksandras Konunovas spožajam vijoles solo, slavenais Nelsons Gerners sadarbībā ar LNSO ir vētrains un pārliecinošs Lista "Nāvesdejas" vēstnesis (līdz pat pārsistai klavierstīgai), Andra Pogas iedvesmoti tempa un štrihu brīnumi pārsteidz Brāmsa un Dvoržāka simfonisko deju lasījumā, un visu vainago Borodina "Polovciešu dejas" un Orfa kantātes "Carmina burana" iespaidīgais ievadkoris (līdz pat pārbaidītam bērnam kaut kur pirmajā balkonā), un te LNSO pilnībā suģestē publiku plecu pie pleca ar uzticamo sadarbības partneri – Valsts akadēmisko kori "Latvija", kas dienu iepriekš burtiski fascinējis klausītājus ar absolūtā metafizikā gremdētu Tormisa "Dzelzs apvārdošanu".

Koncerts izskan. Aplausi nerimst, un orķestrim jānospēlē vēl viena piedeva. Vakarā pēdējā maltīte turpat Kongresu centra augšstāva mākslinieku restorānā, kur divas reizes dienā visus dalībniekus laipni gaidījis dāsns bufetes galds ar uzkodām, siltiem ēdieniem un deserta variācijām. Parādās pats festivāla saimnieks Renē Martēns un atzīst, ka koris un orķestris ir extraordinaire. Tulkosim to kā "neikdienišķs" un gaidīsim, kad parādīsies franču kolēģu recenzijas.