Nākamais komponists piedzima 1877. gada 13. februārī Kauņā. Jāzeps Mediņš bija liriķis, visspilgtāk viņa radošais talants izpaudās simfoniskajā mūzikā – sakomponētas simfonijas, poēmas, svītas, vijoles koncerts, čello koncerts. Komponists ievērojami paplašinājis arī latviešu vokālās un instrumentālās kamermūzikas žanrus, sarakstot vairāk nekā 100 solo un kora dziesmas, lielu skaitu kompozīciju solo instrumentiem ar klavierēm. Viņa vārdā nosaukta Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola.
Savas darba gaitas Jāzeps Mediņš aizvadījis Zīgerta institūtā, kur bija gan pedagogs, gan institūta vadītājs, Rīgas Latviešu biedrības teātrī, kur strādāja par kapelmeistaru, komponējot mūziku teātra izrādēm. Pirmā pasaules kara laikā Jāzeps Mediņš Latvijas teritoriju pameta, dzīvojot Krievijā un Azerbaidžānā, kur bija Baku operas kormeistars un diriģents.
20. gadsimta 20. gadu sākumā komponists atgriezās Latvijā. Viņš strādāja Latvijas Nacionālajā operā un bija Latvijas Konservatorijas profesors. 1945. gadā Jāzeps Mediņš saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu.
Komponista mūžs aprāvās Rīgā 1947. gada 12. jūnijā pēc neveiksmīgas operācijas.