Tavos mūzikas ierakstos figurē 19. gadsimta komponisti Lalo, Sensānss – franču romantiskā mūzika. Kad Vācijā studēju franču baroku, radās skaidrs priekšstats, ka franču senajā mūzikā ir pilnīgi citi noteikumi, nekā vāciešiem vai itāļiem. Vai, tavuprāt, to pašu var teikt par franču romantisma laika mūziku?
Zini, noteikumu tur ir ļoti maz. Tas ir tāds periods – romantisms – īpaši franču kultūrā, visnotaļ uzpūsts, visādas smaržas, Elizejas lauki... Runājot par tālaika virtuozo vijolmūziku – tas pats Lalo, Sensānss –, akcents tajā likts uz ekstraverto romantismu. Izeju uz skatuves, spēlēju milzīgu vijolkoncertu, visi pacentušies ielikt simtpiecdesmit astoņus miljardus nošu, lai viss ir ļoti iespaidīgi, un tā tālāk. Jā, šī mūzika ir ļoti ekstraverta, vērsta uz efektu. Nekā dziļi filosofiska tajā nav. Nekādus eksistenciālus jautājumus risināt nevari. Tie divi ieraksti man bija nenormāls izaicinājums, jo pēc būtības tā galīgi neesmu es. Varbūt tīņu laikos, bet arī īstenībā nē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
