Pieskarties sviedriem un rokenrolam. Pankroka leģendai Igijam Popam – 70  (1)

Pankroka vectētiņš un grunge krusttēvs – šādi un līdzīgi apzīmējumi visbiežāk tiek lietoti, runājot par Džeimsu Ņūelu Osterbergu Junioru, kurš pats radīja Igiju Popu, lai precīzāk, skaļāk un trāpīgāk paustu savas idejas. Par viņa firmas zīmi kļuvis kailais torss, kas pavīd aiz žaketes, pat kopā ar draugu un domubiedru Džimu Džārmušu žilbinot uz Kannu kinofestivāla sarkanā paklāja, un mežonīgā, konvulsīvā deja, ko meistars nenoguris koncertos izpilda joprojām, lai gan katra kustība cienījamā vecuma skoliozes mocītajam vīram rada sāpes.

Turklāt mums ir paveicies te nerunāt tukšus, vien koncertierakstos un fotogrāfijās apjaustus iespaidus, Igija klātbūtni un mežonīgo valdzinājumu bija iespēja novērtēt klātienē pagājušā gada "Positivus" festivālā, kur mūziķis uzstājās kā viens no galvenajiem māksliniekiem. Savukārt, atskatoties tālāk Latvijas koncertdzīves vēsturē, pāris tūkstoši mūziķa cienītāju atcerēsies Igija un viņa grupas "The Stooges" uzstāšanos "Arēnā Rīga" 2006. gadā. Lai lepni visi tie panki par paklausību kāpt uz skatuves "No Fun" laikā un tikpat lepni tie, kuri tika izmesti no koncerta par nepaklausību skatuvi atstāt un pārlieku lielu plosīšanos. Mūsu apsardzes kultūra tobrīd Igijam vēl nebija gatava.

Nepieradinātā harizma – "The Stooges"

Igija Popa grupa "The Stooges" tagad šķiet pašsaprotama rokenrola vēstures sastāvdaļa, tomēr 60. gadu nogalē, kad divdesmitgadienieki Džeimss Ņuels Osterbergs, Deivs Aleksanders un brāļi Rons un Skots Eštoni nodibināja savu muzikālo apvienību, viņi nebūt netika sagaidīti atplestām rokām. "The Stooges" mūzika tika nopelta kā primitīva, neaptēsta un agresīva, kas nenoliedzami tā arī bija, tomēr tā iemiesoja zvērīgu harizmu, brīvības un protesta garu, padarot to par vienu no ietekmīgākajām grupām rokmūzikas vēsturē. Nav tādas pankroka (un ne tikai) grupas, kas starp savām pamata ietekmēm nesauktu "The Stooges" un tās galveno dzinējspēku Igiju.

Albums "Raw Power" (1973) bija viens no mīļākajiem Kurta Kobeina ierakstiem. Grupa "Ramones" lielā mērā dibināta, pateicoties tam, ka tās dalībnieki bija vienīgie savā skolā, kam patika "The Stooges". "The Sex Pistols" ģitārists Stīvs Džonss mācījās spēlēt ģitāru, spēlējot līdzi jau minētajam albumam "Raw Power", savukārt "The Smiths" īpašā skanējuma meistars, ģitārists Džonijs Marrs to sauc par ierakstu, kas mainīja viņa dzīvi. Šogad "Positivus" festivālā būs vēl viena leģenda – Bostonas grupa "Pixies", kas "The Stooges" sauc par savas mūzikas lielāko iedvesmu.

Viens no jaunākajiem Igija apjūsmotājiem ir grupas "Queens of the Stone Age" līderis Džošs Homme, kurš nu kļuvis par izredzēto – rokmūzikas veterāna tuvāko domubiedru. Abu radītā supergrupa, kurā spēlē arī "Arctic Monkeys" bundzinieks Mets Helders un multiinstrumentālists Dīns Entonijs Fertita no QOTSA, pērn izdeva jaunāko pankroka patriarha albumu "Post Pop Depression".

"The Stooges" pastāvēja no 1967. līdz 1974. gadam, turklāt ar pārtraukumiem šajā salīdzinoši īsajā periodā. Pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma, 2003. gadā daļa "The Stooges" dalībnieku apvienojās, kā arī izdeva pāris albumus, bet 2010. gadā grupa tika uzņemta Rokenrola slavas zālē.

2016. gadā Kannu kinofestivālā pirmizrādi piedzīvoja kulta režisora Džima Džārmuša dokumetālā filma-eseja "Gimme Danger" par Igiju un "The Stooges", kurā izmantoti 60. un 70. gadu "The Stooges" koncertieraksti, kā arī agrāk nepublicēti video un fotogrāfijas.

Šķiet, trāpīgāk par pašu Džārmušu vairs nav iespējams pateikt: "neviena cita grupa rokenrola vēsturē nav pārspējusi "The Stooges" māku apvienot smago un pirmatnīgo pulsāciju ar sakāpinātu psihedēliju, "blues-a-billy" skanējumu un kodolīgiem, nemieru uzdzenošiem dziesmu tekstiem, kā arī grupas līderi – rūcošu un dižmanīgu leopardu –, kurš sevī vienlaikus iemieso Ņižinski, Brūsu Lī, Harpo Marksu un Arturu Rembo. "The Stooges" nav precedentu, un tie, kuri no viņiem iedvesmojušies, tagad jau ir neskaitāmi."

No 'The Idiot' līdz franču šansoniem – solokarjera

Rokmūzikas vēsturē ir daudz piemēru, kad pēc savas grupas izjukšanas un apreibinošo vielu purva tiek sākta spoža un savrupa solokarjera, bet vēl vairāk ne tik veiksmīgu stāstu, kad solouzstāšanās ir viena vienīga sentimentāla kavēšanās atmiņās ar pāris blāvu jaunu skaņdarbu iestarpinājumiem. Igija solokarjeras stāsts ir īpašs. Par maz būtu teikt spožs, jo tieši kā solomākslinieks viņš radījis savus piesātinātākos albumus kā "The Idiot" (1977) un "Lust for Life" (1977). Tomēr godīgi būtu neaizmirst, ka Igija Popa solokarjera, iespējams, būtu pavisam savādāka, ja vien ne ciešā draudzība ar 20. gadsimta mūzikas ģēniju Deividu Boviju. Abi minētie albumi, kas nereti tiek dēvēti par Igija Popa radošās karjeras izcilākajiem paraugiem, tapuši kopdarbā tieši ar viņu. Tomēr gandrīz neiespējami izšķirt, kurš kuru ir ietekmējis vairāk, jo paralēli tapa arī Bovija Berlīnes triloģijas albumi "Low" (1977) un "Heroes" (1977), kas jau ir 20. gadsimta rokmūzikas kanons un īpaši albumā "Low" Igija klātbūtne ir nenoliedzama.

Skaists cieņas apliecinājums 2016. gada sākumā mūžībā aizgājušajam laikabiedram Bovijam "Positivus" festivāla koncerta pašā izskaņā bija dziesma "Tonight", kas ir abu kopdarbs, iekļauts albumā "Lust for Life", kā arī ir tituldziesma Bovija albumā "Tonight" (1984).

Pēdējā desmitgadē Igijs Pops izdevis no rokmūzikas visai attālinātus albumus, kā Mišela Velbeka "Varbūt ir sala" iedvesmoto "Préliminaires" (2009) un "Après" (2012) ar franču šansoniem un estrādes mūzikas klasiku, kas godīgi parāda mūziķa daudzveidību un ir arī maiga izsmiekla pilns žests ierakstu kompānijai "Virgin EMI Records", kas labāk būtu gribējusi kārtējo pankroka ierakstu.

Pagājušā gadā izdotais "Post Pop Depression" ir 18. albums Igija solokarjerā un mūzikas kritiķu vērtējumā viens no izcilākajiem ierakstiem pērn. Citējot mūzikas mediju "New Musical Express", "augstas raudzes zelta prove Igija ģēnijam".

Albums pārsteidz un biedē reizē, īpaši 2016. – rokmūzikas melnā gada kontekstā, kad jau piedzīvojām pāris ģeniālus pēdējos albumus. "Post Pop Depression" melanholiski vēsta par beigām, iznīcību un seksu, un nevairās citēt pagātni no sadarbībā ar Boviju tapušajiem albumiem. Savā ziņā pat komiska bija divas dienas pirms Bovija nāves iznākušā albuma "Blackstar" un Igija Popa "Post Pop Depression" konkurence uz 2017. gada "Grammy" balvu kategorijā "Labākais alternatīvās mūzikas albums". Abi tomēr jau sen ir ārpus jebkādiem novērtējumiem un balvām.

Iespējams, to neklātos skaļi teikt jubilejas reizē, bet ar mums vairs nav ne Deivida Bovija, ne Leonarda Koena, ne Lū Rīda, galu galā nav arī brāļu Eštonu, kuru aiziešana viņsaulē ir pielikusi punktu "The Stooges". Varoņu paliek aizvien mazāk, tāpēc priecāsimies par iespēju pieskarties leģendai, svinēt dzīvi, un jubilāram par godu noklausīsimies kādu no viņa daudzajiem albumiem.