Māris Žigats: 'Pienvedēji' līdz pat šai dienā spēlē tā, kā jūt  (2)

Kad "Pienvedēja piedzīvojumi" izdeva albumu "Cilvēks ar trepēm", man bija pieci gadi. Tajā laikā jūs arī bijāt diezgan jauni.

Es biju vecākais. Tad ir Aldis (Aldis Lunde – red.) un Pēcis (Pēteris Lunde – red.), tajā laikā vēl gāja skolā. Mums pat vienā koncertā bungas spēlēja Vilnis Krieviņš, jo Pēterim skolā bija eksāmens. Viņš bija galīgi maziņš, gāja desmitajā klasē. Braukāja no skolas, netika šad tad, kad bija koncerti. Tagad man ir 45, ja parēķina, tad tajā laikā bija 23 gadi. Mēs ar Aldi jau bijām...nobriedušāki, šo to jau sapratām. Tīņu grupas gan Latvijā nav bijušas daudz, visi bija vecāki - gan "Satellites LV", gan "Tumsa", gan "Herlis", visi bija džeki, kas jau studēja, bet mums bija Pēcis.

Par oficiālo grupas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 94. gads. Kā tik jaunai grupai bija strādāt uzreiz ar ārzemju producentu, un kā izveidojās šī sadarbība ar Lenu Deivisu (Len Davies)?

Sadarbība izveidojās pavisam nejauši, jo viņš tieši tajā brīdī atradās Grāvera studijā. Aldim un Pēcim brālēns Gundars bija dzirdējis mūsu demo kasetes un teica: "Ko jūs te čakarējaties, jums vajag ierakstīties normālā studijā!" Gāja laiks, un mēs ierakstījām divas dziesmas pie Tāļa Timrota Rīgas skaņu ierakstu studijā. "Trīs" un "Debesīs mani sauc" mēs ierakstījām pirmās, šķiet, ka viņš saprata, ka ir potenciāls, tāpēc uzsauca mums albuma ierakstu. Tā no zila gaisa atbraucām uz Rīgu, mums priekšā anglis: "Hello!" Sāka angliski ar mums runāt. Pirmās divas dienas bija dīvaini, bet pēc tam jau mierīgi. Viņš runāja angliski, mēs latviski, un visu sapratām. Nav pilnīgi nekādas problēmas komunikācijā, ja esat uz viena muzikālā viļņa. Ja būtu smalkākas, sarežģītākas lietas, varbūt būtu bijis grūtāk. Kaut ko angliski mēs bumbulējām, ne tā, ka neko nezinājām. Ļoti viegli bija strādāt gan ar Tāli, kurš bija ar mums pirmajā reizē studijā. Ļoti daudz ko iemācījāmies arī no Lena – roķīgs džeks, kurš skaļi klausījās un miksēja turpat uz vietas, līdz ar to mēs labi jutām dziesmas, bet varbūt spēlēt vēl tik labi nemācējām. Strādāt bija ļoti forši, tikai labākās atmiņas. Latvijā skaņu inženieri tieši rokmūzikā mums ir liela problēma. Žēl, ka viņš šeit nepalika ilgāk, domāju, ka būtu ierakstījis daudz fantastiskus albumus.

Daudzi slavē albuma skanējumu.

Es atceros, ka paralēli studijā rakstījās arī "Lādezers". Viņi bija dzirdējuši, kā mēs skanam, un Ingus (Ingus Ulmanis – red.) vēl teica "Es arī gribu, lai mums tā skan!". Domāju, ka viņi arī rakstīja vienu no saviem fantastiskākajiem albumiem – "Putni". Tajā brīdi studijā tā aura bija tāda, ka visiem radās labas dziesmas.

Katrai albuma dziesmai ir kāds stāsts?

Par katru dziesmu ir kāds stāsts. Mūsu draugi, kas tajā laikā dzīvoja Vācijā, mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, stāstīja, ka varam jūs satikt reizi gadā, bet paklausīsimies, par ko jūs dziedat, un sapratīsim. Cilvēki, kas mūs labi pazīst, zināja un juta, kas ir tas, par ko rakstām mūziku. Šajā albumā ir arī ļoti skumīga dziesma "Trīs" par trim jauniem cilvēkiem. Mēs pēdējie viņus redzējām – alkohola reibumā brauca ar mašīnu un nositās. Dziesma veltīta viņiem.

Daudzas dziesmas ir par to laiku, par to, kā mēs jutāmies, kas notika ap mums. Tāpēc arī stilistiski varbūt varētu teikt, ka albums "mētājās". "Ziedu valsis" un "Noslēpties no kā" ļoti atšķiras no "Tu aizgriezies prom" vai "Mans eņģel!". Dziesmas ir diezgan dažādas, bet mēs no tā nekad neesam bēguši. Ja mums patīk tā, mēs tā darījām. Ja "Cilvēks ar trepēm" ir tīrākais koledžroks, nenozīmē, ka tādām vajadzēja būt visām dziesmām. Līdz pat šai dienai spēlējam tā, kā mēs jūtam.

Pateicoties šādai pieejai, mūzikā veidojas kontrasti.

Jā, un tas nemaz nav slikti. Nekad koncertos neesmu novērojis, ka mūsu fani teiktu, lai spēlējam tikai konkrētas dziesmas. Ja klausās stāstu, koncertu vai plati, tad kopējā sajūta acīmredzot ir svarīgāka. Tāpat kā dzīvē, kādu dienu esi priecīgāks, kādu dienu atkal skumīgāks, varbūt vairāk domā par kniebšanos, varbūt vairāk galvā ir filozofiskas domas. Tas viss arī tekstos ir iekšā. Kā mēs dzīvojām, jutāmies un sapratām pasauli, tā arī rakstījām.

Vienu no albuma dziesmām dzied arī Pēcis, kas "Pienvedējiem" nenotiek tik bieži.

Pēcis mēdza dziedāt un šad tad pabļaustīties. Dziesmā "Trīs" dzied Pēteris, un es dziedu otru balsi. Šajā dziesmā ir arī vijole, ko spēlē Reiznieces kundze. Dīva Reiznieka mamma Ilga. Tajā laikā sadraudzējāmies. Ilgai patika, ka mēs bijām traki un jocīgi. Viņa varēja iespēlēt ne pēc notīm, bet kā vēlējās. Daudz esam eksperimentējuši. Tajā pašā dziesmā "Trīs" skan timpāni, kas gluži vienkārši tajā brīdī bija studijā, un kāpēc gan to neizmantot. Iederējās un skan ļoti smuki. Mēs ļāvāmies, un nekad neviens to nav aizliedzis. Ne šajā, bet citos albumos ir bijuši arī viesmūziķi, kas ir iespēlējuši basu, flautu, taustiņus. Dzīvojam draudzīgi.

Albumā ir vairākas dziesmas, kas vairs nav dzirdamas koncertos un līdz šim nav bijušas publicētas. Kādas sajūtas pašiem atgriezties pie šīm dziesmām?

Dīvainas. Mēģinājumi ir daudz, no jauna mācāmies dziesmas, ko neesam spēlējuši 22 gadus. Jāliek ieraksts un jāmeklē, ko tur esi spēlējis. Koncertā šīs dziesmas būs. Spēlēsim 99% no visa albuma.

Vai ir dziesmas, ko kopš ieraksta neesat aiztikuši?

"Mans eņģel!" nekad nav spēlēta nevienā koncertā. Tur ir drausmīgi jākliedz, ja es to izdarīšu, tad koncerts tajā brīdi varētu arī beigties. Varbūt jāsarunā vokālists no kādas metāla grupas.

Daudzas dziesmas ir dzīvojušas līdzi grupai, un vēl joprojām tiek regulāri spēlētas.

"Cilvēks ar trepēm", "Ziedu valsis", "Jel" - tās ir dziesmas, kas ar mums kopā ir visus šos 22 gadus. Tas ir fantastiski. "Trīs", man šķiet, Latvijas Radio bieži spēlē. "Debesīs mani sauc" arī ir gandrīz vai himna. Varētu teikt, ka mums paveicās, ka mums uzsauca to albumu. Protams, būtu meklējuši iespējas, rakstījušies paši, bet, kas zina, kā viss beigtos tad.

Līdz šim esat turējušies pie dziesmām tikai latviešu valodā. Vai esat domājuši par došanos ārpus dzimtenes?

Viena dziesma man mājās ir angliski - "Tu un es". Latvijā nekad nav izskanējusi un nekad arī neizskanēs. Rakstīta Vācijas tirgum. Uztaisījām eksperimentu, bet nopietnāka sadarbība tā arī nesanāca. Esam uzstājušies Lietuvā, tur gan mūs saprot, lēkā līdzi dziesmām. Pēc pirmā albuma izdošanas gandrīz aizbraucām arī uz Sanktpēterburgu, kur dzīvoja mūsu draugs, un viņa čomam piederēja pagrīdes klubs. Iedevām viņam jauno kaseti, un mūs uzaicināja uzstāties, bet jādzied vai nu krieviski vai angliski. Arī šajā gadījumā gan nekas tomēr nesanāca, un nekur neaizbraucām. Bet nekas, vēl jau varam pagūt! Uz 25. dzimšanas dienu aizbrauksim līdz Sanktpēterburgai.

5. maijā jauno plati prezentēsiet Mūzikas namā "Daile", ko esat ieplānojuši?

Būs dejas, sajūsmas kliedzieni un spiedzieni. Otrajā stāvā būs sēdvietas tiem, kuri nevēlas stāvēt. Nekad šajā zālē neesam spēlējuši, arī mums būs interesanti, kā tas skanēs. Varēs iegādāties plates un krekliņus, tieši tādus, kā mums bija deviņdesmitajos, redzams uz plates vāka. Spēlēsim 99% no plates, un, protams, būs arī lielie hiti. Tāpat kā uz jubilejas koncertu, ceram, ka būs cilvēki, ko sen neesam redzējuši un ko vienmēr ir patīkami satikt. Veidosim labas atmiņas. Tas ir tas, kas ikvienam cilvēkam ir ļoti svarīgi. Lai nav tā, ka pienāk vecumdienas, ka nav īsti ko atcerēties. Vajag ticēt sapņiem. Man prieks, ka pārizdod šo albumu, tas jau vien ir laba darba novērtējums.

Biļetes uz plates prezentācijas koncertu pieejamas "Biļešu paradīze" kasēs un internetā.