Koncerta apskats: Juris Karlsons un 'Jāzepa vīzijas', LNSO un Edgars Alans Po  (2)

Neesmu bijis uz visiem mēmā kino apmuzicēšanas koncertiem, tāpēc nespēju te sniegt visaptverošu kopainu par dzīvās kinomūzikas dažādību Latvijā, kas gan būtu itin iederīga.

Mēmā kino skaņceliņa jaunradi sācis apgūt arī diriģents Ainārs Rubiķis, 21. aprīlī kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri atskaņojot Jura Karlsona "Jāzepa vīzijas" baritonam un simfoniskajam orķestrim un veidojot muzikālo pavadījumu Žana Epsteina filmai "Ašeru nama gals" ("La chute de la maison Usher", 1928), kuru izvēlēties palīdzējis kinorežisors Dāvis Sīmanis. Tāds saturiskais ietvars jaunākajam LNSO kinokoncertam. Kā vēstīts programmiņā, šī ir ceturtā sezona pēc kārtas, kad reizi gadā tiek iestudēts muzikāls kinovakars.

Muzikālie kinovakari

Iepriekšējā sezonā liela radoša veiksme bija komponista Platona Buravicka komponētā partitūra melnbaltajai filmai "Safety Last!" (1923). Platona mūzikai piemita dramaturģisks spriegums un vienkāršība, kas teicami kalpoja attēlam un piešķīra tam jaunu dzīvīgumu, tai piemita viegli uztverams, saistošs tematiskais materiāls, kas joprojām skan galvā, atsaucot atmiņā koncertu. Vēl sezonu iepriekš – 2015. 11. novembrī – Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava un komponists Kristaps Pētersons veidoja muzikālo celiņu Aleksandra Rusteiķa filmai "Lāčplēsis" (1930). Tas sastāvēja no skaņdarbu un to fragmentu virknējuma – latviešu kordziesmām, Pētersona kompozīcijām, kontrabasa un elektronikas tembriem, kas piešķīra filmai jaunu, intriģējošu reljefu, veidojot jaunus semantiskos uzsvarus un kontrastus ar oriģinālo skaņceliņu – tembrāli vienveidīgu klavierpartiju –, tā arī atvieglojot pusotru stundu ilgo skatīšanās laiku.

Lasāms, ka pirmajos divos LNSO kinovakaros katrā no tiem muzikālais materiāls bija tapināts no viena komponista – attiecīgi Bizē un Šostakoviča – daiļrades (raksta autors nebija šajos koncertos). Ja vien vēsturiski neiztrūkst neviens cits kinokoncerts, varam droši apgalvot, ka Aināra Rubiķa veidotajā skaņceliņā Epsteina filmai ņemts jauns konceptuāls risinājums, franču režisora mēmo filmu ilustrējot ar viņa laikabiedru-komponistu – Debisī, Ravela, Onegēra, Mijo – mūziku.

Po šausmu estētika

Šajā gadījumā augstāk pieteikto komponistu mūzika ilustrē Edgara Alana Po ģeniālo šausmu stāstu "Ašeru nama gals". Jeb precīzāk – šausmu vizuālo estētiku, kādu to 1928. gadā redzēja Žans Epsteins, izlasot Po stāstu. Kuru no zālē sēdošiem šī filma šausmināja, kuru fascinēja, kuru garlaikoja – lai paliek katra paša ziņā. Man kā klausītājam problēmas filmas sākumā sagādāja jēdziens "ilustrēt" – klausoties Debisī noktirni "Mākoņi", bija jāpieņem jaunie noteikumi – mūzika te jāuztver mijiedarbē ar attēlu, jāakceptē, ka tā funkcionē ilustratīvi un, uzmanību pastiprināti vēršot uz filmu, Debisī "Mākoņus" uztvēru vairs tikai fragmentāri. Tādas bija pirmās filmas minūtes – uzmanības pielāgošanās.

Turpmākais skaņdarbu virknējums kopumā papildināja filmu ar smalki daudzveidīgiem un pārliecinošiem skaņu blāzmojumiem un iekrāsām, kas, manuprāt, ļoti piederējās Epsteina uzburtajām dūmakainajām, purvainajām un nelabu vēstošajām ainavām un aktieru baisajiem tuvplāniem. Ainārs Rubiķis sevi parādīja kā meistarīgu mūzikas dramaturgu, bet vispirmāmkārtām – koncerta 1. daļā, komponista Jura Karlsona opusā "Jāzepa vīzijas".

Jāzepa vīzijas

Juris Karlsons ir orķestra krāsu, tembrālās dramaturģijas meistars, šis skaņdarbs tam ir viens no spilgtiem piemēriem. Un lieliski to uztvēra Ainārs Rubiķis, ļaujot nesteidzīgi izklausīt katru kompozīcijas tembrālo bloku, kas arī galvenā skaņdarba atslēga. Dažubrīd tā vien vēlējos ilgāk uzkavēties vienā vai otrā skaņdarba epizodē; radās iespaids, ka Juris Karlsons pat būtu varējis atļauties šo kompozīciju izvērst vēl garāku, joprojām saglabājot pārdomātu formveidi, bet tieši tā ir ļoti labi – pasniegt nedaudz, lai pēc darba izskaņas gribas klausīties vēlreiz. Arī Daumanta Kalniņa balss te kā viens no orķestra tembriem. Emocionāli uzrunājošs, tehniski nevainojams un tēlaini trāpīgs.

Laikam riskanti izteikt komentārus par simfoniskā orķestra skaņas balansu Lielajā ģildē, ko pietam veido trīskāršs orķestra sastāvs. Sēdēju balkona pirmajās rindās centrā un no Jura Karlsona skaņdarba dzirdēju aptuveni 70 procentus. Ar to vēlos teikt – skaņdarba vietās, kur vidēji klusa vai klusa dinamika, Ainārs Rubiķis būtu varējis spilgtāk izcelt sitaminstrumentālistu veidotās, šim opusam tik būtiskās tembrālās nianses – ar rokām spēlēto tomu partiju, marimbas tembru, šķīvja spēli ar lociņu.

Rezumējot – kinokoncerts var būt gan savdabīga vakara izklaide, gan izaicinoša platforma komponistiem un diriģentiem (nav izslēgts – arī klausītājiem). Izklausās un izskatās pēc ilgdzīvojoša organisma Latvijas koncertdzīvē, bet to, protams, rādīs laiks. Iespējams, labākajos variantos kinokoncertā ir kaut kas no viena un otra. Tie kopumā priecē ar filmu žanrisko dažādību, kvalitatīviem un pārdomātiem radošajiem meklējumiem skaņceliņu veidošanā.