Izplatīts paņēmiens, kādā mūziķi mēdz pakaitināt vai pasmīdināt klausītājus un kritiķus, ir saviem darbiem dot garus nosaukumus – muzikāli veiksmīgi piemēri ir "Sparklehorse" albums "Vivadixiesubmarinetransmissionplot" vai "R.E.M." dziesma "It's The End Of The World As We Know It (And I Feel Fine)". Tomēr mūsdienās šāds izgājiens jau pārvērties par klišeju vai vismaz – tukšu postmodernu māžošanos. Turpretim grupas, albuma vai skaņdarba nosaukuma atvietošana nevis ar burtiem, bet citām zīmēm ir mazāk apspriesta parādība, lai arī novērojama pat populārajā mūzikā. Kā zināms, Eds Šīrans savu jaunāko albumu nosaucis par "÷", savukārt Deivida Bovija dzīves pēdējā izdevuma patiesais nosaukums ir "★".
Protams, ja mūzika ir interesanta un kvalitatīva, tad ir gluži vienalga, kā sauc albumu, mākslinieku vai apvienību, bet vienlaikus tieši uzrakstam, kas parādās uz ieskaņojuma vāciņa vai koncerta plakāta, ir jāpiesaista pēc iespējas vairāk klausītāju un jābūt kā skaidrai atpazīstamības zīmei. Tādēļ tie ieraksti un ansambļi, kuru nosaukumi ir vai nu grūti izburtojami, vai pat neizrunājami, šķiet tik neparasti un neloģiski.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
