"Laimes luteklis," "sieviešu sapnis un mīlulis," "Vāgnera Zigfrīda tipāžs," "..uz skatuves uzkāpis Roberts de Niro"… - kā gan nav saukts un ar ko gan nav mēģināts salīdzināt dziedātājs Egils Siliņš. Viņš kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Māri Sirmo 15. jūnijā uzstāsies Rīgas Domā, šā gada "Rīgas festivāla" programmā.
Viņš pats uzskata, ka pasaules slavu viņam atnesušas piecas lomas – Mefistofelis, Šarla Guno operā "Fausts" Vīnes Tautas opera (1996), Dēmons, Artura Rubinšteina operā "Dēmons" Bregencas festivālā (1997) un, protams, Vāgnera Votāns ("Reinas zelts," "Valkīra" un "Zigfrīds"), Dālands ( "Klīstošais holandietis") un Klingzors ("Parsifāls") - Berlīnē, Parīzē, Madridē, Drēzdenē, u.c.
Pasaules ceļus kārtīgi izstaigājies, kopš janvāra uz prestižākajām Eiropas operskatuvēm dziedot Vāgneru vien, kā jau godpilnās Vāgnera dziedoņu "ložas" biedram pienākas, Egils Siliņš ir iegriezies mājās, lai mazliet atpūstos no lielā vācu Meistara, parušinātos savas lauku mājas dārzā ( ne velti viņš reiz atzinies, ja nebūtu kļuvis par dziedātāju, tad par dārznieku noteikti), izšķirotu pastu prāvas kaudzes lielumā un…, protams, arī padziedātu. Par prieku sev un mums. Taču tas nebūs nedz velnišķais Mefistofelis, nedz viltīgais blēdis Bazilio, nedz drošsirdīgais Eskamiljo vai dievu valdnieks Votāns, kuros Egils Siliņš spēj iemiesoties ar žilbinošu ticamību, bet gan…vienkārši Egils Siliņš dievišķi skaistā un satriecoši dziļā Gijas Kančeli skaņdarbā baritonam un orķestrim Don't Grieve! (Neskumstiet!). Tāpat koncertā skanēs Pētera Vaska "Viatore" un "Credo".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
