Mūzika un bohēma: Septiņas filmas par leģendāriem festivāliem

Par piedāvājuma daudzveidību sūdzēties, šķiet, nevar, jo vasaru piepildīs gana plaša mēroga muzikālais piedāvājums – roks, pops, džezs un blūzs, folks, klasiskā un eksperimentālā mūzika, folklora un senā mūzika, taču kamēr vietējie pasākumi tikai uzņem apgriezienus, piedāvājam smelties noskaņu un iedvesmu kino liecībās no leģendāriem ārzemju mūzikas festivāliem.

Sarakstā iekļautas gan vairākas dokumentālas, gan viena piemīlīga mākslas filma romantikas cienītājiem, taču visas tās vieno mūžīga mīlestība pret mūziku.

"Monterey Pop" ir trīs dienu festivāls Kalifornijā, kas notika 1967. gada jūnijā, un iegājis vēsturē kā sociālā hipijfenomena "The Summer of Love" iemiesotājs, kā arī kļuvis par iedvesmas avotu citiem festivāliem, tai skaitā leģendārajai "Vudstokai".

Festivāls iegājis mūzikas vēsturē kā pirmā lielā tādu mākslinieku kā Džimijs Hendrikss, "The Who", Dženisas Džoplinas un Otisa Redinga uzstāšanās vieta. Līdzīgi kā festivāls kļuva par paraugu nākamajiem melomānu pulcēšanās pasākumiem, D. A. Penebeikera (D. A. Pennebaker) dokumentālā filma par to pēcāk iedvesmoja citus režisorus uzņemt ko līdzīgu ("Woodstock").

Bez jau pieminētajām mūzikas leģendām "Monterey Pop" piedalījās arī "The Jefferson Airplane", "The Mamas and the Papas" ar ikonisko "California Dreaming" un Skots Makenzijs ar "If you're going to San Francisco", padarot to par īstu ieniršanu "Mīlestības vasaras" noskaņās.

Filmā "Woodstock", kas iznāca 1970. gadā, dokumentēts, iespējams, nozīmīgākais brīdis sešdesmito gadu kontrkultūrā – leģendārā 1969. gada festivāla "Vudstoka" dzimšana, kas uzskatāms teju par visu mūzikas festivālu māti.

Filmas autors Maikls Vadlijs (Michael Wadleigh), kurš iedvesmojās no agrāk uzņemtās "Monterey Pop" – lentes, kurā iemūžināts 1967. gada mūzikas festivāls Monterejā, Kalifornijā. Vadlijs "Vudstokā" esot uzņēmis aptuveni 120 stundas materiāla, tai skaitā intervijas ar aptuveni 400 000 festivāla apmeklētājiem, kas vēlāk tika "saspiests" vien 180 minūtēs, iekļaujot gan koncertu fragmentus, gan sarunas ar festivāla apmeklētājiem, gan neskaitāmi daudz ainu, kas parāda – "Vudstoka" nudien bijis viens no savdabīgākajiem, muzikāli bagātākajiem un lielākajiem sava laika notikumiem.

Filmā iemūžinātas tādu pasaulslavenu mūziķu performances kā Džimijs Hendrikss, "The Who", Dženisa Džoplina, Santana un Džo Kokers. Vadlija garadarbs uzskatāms par vienu no labākajām jebkad radītajām dokumentālajām filmām, ko apliecina arī saņemtā Amerikas Kinoakadēmijas balva "Oskars" kategorijā "Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma".

Britu festivāls "All Tomorrow's Parties" ir, iespējams, tuvākais leģendārā "Vudstokas" festivāla idejas iemiesotājs mūsdienās, kas spītīgi turas pretī patērniecības sabiedrības un popkultūras neizbēgamajai ietekmei. Tāda ir arī režisora Džonatana Kaueta (Jonathan Caouette) 2009. gadā radītā dokumentālā filma ar identisku nosaukumu. Daļēji koncertfilma, daļēji dumpiniecisks manifests, tā atklāj vairāku gadu stāstus no alternatīvā festivāla.

"All Tomorrow's Parties" oriģināli ir Lū Rīda sarakstīta un "The Velvet Underground and Nico" izpildīta dziesma, kas iekļauta apvienības 1967. gada debijas albumā "The Velvet Underground & Nico".

Kaleidoskopiskā manierē uzņemtās dokumentālās filmas tapšanā ir piedalījušies arī paši festivāla apmeklētāji un pat mūziķi – gan kā aktieri, gan arī kā kameras operatori. Šo radošo "atbalsta grupu" Džonatans Kauets dēvē par "All Tomorrow's People" ("Visi rītdienas cilvēki").

'All Tomorrow's Parties' apskatāmas dažādu paaudžu mūziķu uzstāšanās – sākot ar panku leģendu Igiju Popu un "The Stoogees" un beidzot ar mūsdienu indī meitenēm (un zēniem) "Yeah Yeah Yeahs" un "The Gossip". Raibajā kompānijā iekļauti arīdzan Niks Keivs, Patija Smita, "Portishead", "Belle And Sebastian", "Sonic Youth", "Mogwai", "Animal Collective", "The Mars Volta" un vēl vesels lērums ievērojamu mākslinieku.

Markuss Heinijs (Marcus Haney) ir profesionāls fotogrāfs, kura mūža sapnis bija apmeklēt pēc iespējas vairāk mūzikas festivālu. Tas viņam arī izdevās, turklāt nemaksājot par to ne centa. Trīs gadu laikā Heinijs apmeklēja vairāk nekā 50 festivālus visā pasaulē, lienot pāri žogiem un zem žogiem, izliekoties par apsardzes dienesta darbinieku, viltojot aproces, skrienot pakaļ fūrēm, kas ved ekipējumu, un pat izliekoties par mūziķi.

Tiesa, dokumentālās filmas mērķis nav nodemonstrēt, cik un kādos veidos ir iespējams bez maksas iekļūt dažādos festivālos, bet gan atklāt mūzikas industrijas raibo "seju". "Savā ziņā tā ir mūzikas festivāliem rakstītas mīlestības vēstule," saka Heinijs.

Heinijs pamanījies iešmaukt pat tādos lielos festivālos kā "Bonnaroo", "Coachella", Glāstonberija, "Austin City Limits" un "Ultra". Viņš sabijis gan aizkulisēs, gan arī uz skatuves kopā ar Jay Z, "Coldplay", Skrillex un "Mumford & Sons". Ar pēdējiem Heinijam pēcāk izveidojās īpaši draudzīgas attiecības – grupa pat uzaicināja viņu kopā doties turnejā pa Ameriku.

Režisora Džuliena Templa (Julien Temple) dokumentālā filma tapusi par godu Lielbritānijas populārākā mūzikas festivāla – Glastonberijas – 30. jubilejai, kas atklāj tā vēsturi no 1970. līdz 2005. gadam. Meistarīgi "saspiežot" filmā 900 stundu ilgu BBC filmētu koncertmateriālu un 450 stundu paša Templa uzņemtu kadru un arhīva materiālu, "Glastonbury" atklāj festivāla nepieradināto dabu, proti, organiski veidojušos brīvdomīgo atmosfēru, kam ir maz sakara ar komerciju.

Pats Templs par savu veikumu saka: "Šī ir festivāla sirds, kas līdz šim nav rādīta; tā spēcīgais kodols, kas aizvien padara "Glāstonberiju" atšķirīgu no daudziem citiem pasaules festivāliem. Pa vidu visam festivāla nedēļas trakumam cilvēki runā arī par politiku, savām idejām un dzīvi."
Par "rokumentāriju" dēvētajā filmā piedalās tādi mūzikas pasaules spīdekļi kā Bjorka, Deivids Bovijs, Džeimss Brauns, Niks Keivs, "The Clash" līderis Džo Strammers un Stīvens Patriks Morisejs. Tajā iekļauts arīdzan viens no zīmīgākajiem momentiem "Glāstonberijas" vēsturē – "Pulp" vētrainais "Common People" izpildījums deviņdesmitajos.

Brāļu Alberta un Deivida Meilu (Albert and David Maysles) dokumentālā filma ir par bēdīgi slaveno "The Rolling Stones" bezmaksas brīvdabas koncertu "Altamont Speedway Free Festival", un tajā atspoguļots gan paša festivāla fiasko, gan arīdzan sešdesmito gadu idilliskā miera norieta periods.

"The Rolling Stones" ar bezmaksas koncertu gribēja mest izaicinājumu "Vudstokai", taču pat ar lielisko mākslinieku sarakstu pasākumu aizēnoja vardarbības ēna, kuru izraisīja motociklistu banda "Hell's Angels", kam bija uzticēts gādāt par drošību. Pūlis kļuva nevaldāms, savukārt "Elles eņģeļi" uz to reaģēja ar vardarbību, pat uzbrūkot pašiem grupas dalībniekiem.

Rezultātā festivālā dzīvību zaudēja četri cilvēki, to skaitā arī kāds fans, kurš mēģināja uzkāpt uz skatuves un "The Rolling Stones" uzstāšanās laikā tika nāvējoši sadurts. Viņa nāvi un arīdzan citas vardarbīgās ainas Meilu brāļi iemūžināja savā darbā, kas ar savu smalko novērošanas manieri kļuva par vienu no gadsimta ietekmīgākajām dokumentālajām filmām, iecērtot pliķi sejā visiem tiem, kuri sludināja kontrkultūru kā miera, mīlestības un sapratnes šūpuli.

Šī piemīlīgā britu romantiskā komēdija vēsta par divām naidīgi noskaņotām rokzvaigznēm – Ādamu un Morello –, kurus piespiedu kārtā uz 24 stundām saslēdz rokudzelžos, lai viņi gūtu mācību, kā nebūt izlutinātiem un egocentriskiem švītiņiem.

Filmas darbība norisinās Skotijas festivālā "T in the Park", kur abiem ir jāuzstājas. Tā kā Ādams ir popdziedātājs, bet Morello pārstāv meiteņu pankgrupu, tad iesākumā abi nebūt nedzied vienu dziesmu, taču piespiedu kopābūšanas laikā atklājas, ka nemaz tik atšķirīgi abi jaunieši nav.

"Tonight You're Mine" uzņemta īstā festivālā, turklāt visa filmēšana aizņēmusi nieka četras dienas, tādējādi iemiesojot patiesu festivāla garu, kādu būtu grūti radīt mākslīgi. Savukārt dubļu, reibuma, kaisles un nevaldāmas vasaras ballītes atmosfērā dzimst nekas cits kā vecā labā mīlestība!