Fiziskā bauda melomāniem. Vai vinils ir dzīvs arī Latvijā  (36)

Izrādās, ka diezgan liela harmonija novērojama arī Latvijas mākslinieku skaņuplašu vēsturē. Pirmās Latvijas laikā par inteliģenta cilvēka vienu no apliecinājumiem kļuva "Bellacord" rūpnīcas ražoto skaņuplašu atrašanās plauktā un attiecīgi arī zem gramofona adatas. Padomju laikos par vispārzināmu vērtību kļuva "Melodijas" ražojumi, kas tika pirkti tikpat žiperīgi kā grāmatas. Panīkums iestājās deviņdesmitajos gados, kad "Melodijas" agonijas vārdā "RiTonis" skaņuplašu uzvaras gājienu strauji pārtrauca audiokasešu bums un treknu daudzpunktu pielika kompaktdiska parādīšanās.

Taču vērtības nemirst un jau šā gadsimta sākumā gan "Mikrofona ierakstu", gan elektroniķu "Amber Muse", gan citu pagrīdiskāku ļaužu darbības liecināja, ka skaņuplatēm tomēr ir nākotne. Tiesa, tas pēkšņi bija kļuvis par vinilu, jo vārds plate kaut kā pārāk saistījās ar padomju laikiem un Raimonda Paula vecajām dziesmām.

Neiedziļinoties varētu šķist, ka nekur tālu jau vinila atdzimšana nav tikusi – publiskajā telpā dzirdēts par puslīdz vērā ņemamu sarosīšanos vien pēdējos pāris gados, taču nesen apkopoju sarakstu ar šajā gadsimtā Latvijas mākslinieku izdotajiem viniliem un par lielu pārsteigumu izrādījās, ka vinila relīzes (vēl viens mūsdienīgs vārdu salikums plašu sakarā) ir jau vairāk nekā simts! Taisnības labad gan uzreiz jāpiebilst, ka runa ir ne tikai par ilgspēlējošajiem albumiem, bet arī par tā sauktajiem EP jeb minialbumiem un arī singliem. Turklāt gan Latvijā, gan ārzemēs izdotiem, kas mūsdienās gan vairs nav nedz liels pārsteigums, nedz vēl jo vairāk politisks noziegums.

Lai arī klīst runas par vinila plašu ražotņu atvēršanu kā Cēsīs, tā Rīgā, ir diezgan skaidrs, ka nekāda globāla vinila revolūcija vairs nav iespējama. Straumēšanas servisi mūzikas patērēšanu ir ieveduši jaunā fāzē, kur mūziķiem nauda primāri jāpelna koncertējot, kas patiesībā nav nemaz slikti, jo nu uzstāties spiesti daudzi tādi, kuri jau bija sagatavojušies laiskai dirnēšanai un no ierakstu pārdošanas ienākošas naudas skaitīšanai. Arī lietošanas ērtuma ziņā straumēšanas servisus pārspēt grūti. Cits jautājums ir par skaņas kvalitāti un, protams, par relīzes kā mākslas darba pilnvērtīgu baudīšanu. Proti, atliek paņemt rokās vinila plati, lai saprastu, ka mūzikas albums nav tikai skaņas materiāls. Tas ir arī māksliniecisks dizains, taustāms literatūras darbs, pieņemot, ka noformējumā ir arī dziesmu teksti, un ikvienam viesim redzams apliecinājums mājas īpašnieka gaumei. Vēl arī fizisks baudījums melomāniem, jo izvilkt no apvākojuma plati un uzlikt to uz atskaņotāja ripas nav tas pats, kas skārienjutīgā ekrānā nospiest pogu "Play". Turklāt skatīties uz to, kā skanot griežas plate, atvainojos – vinils, var tikpat ilgi kā uz iedegtu kamīnu.

Ir dauzi audiofīli, kuri ātri vien sasitīs lupatās argumentus par vinilu kā vislabāko skaņas nesēju, apgalvojot, ka īstā lieta ir magnetofona lente. Vēl būs citi, kas apgalvos, ka patiesībā kompaktdisks skan daudz tīrāk un vinils ir pārāk "brutāls", "netīrs". Vēl kādam vispār patiks audiokasešu tīkamā šņākoņa. Cik ļaužu, tik viedokļu, taču ir skaidrs, ka vinils ir viselegantākais veids kā taustāmā veidā baudīt mūziku kā mākslas darbu ar visām tam pievienotajām vērtībām.

Ne velti šis formāts spējis izlauzties cauri virtuālajam asfaltam un pierādīt sevi no jauna. Tas vērojams arī Latvijā, kur jaunu vinila sēriju uzsākuši jau minētie "Mikrofona ieraksti", sākot izdot agrāk vinilā nerealizētus albumus. Piemēram, pirmo "Pienvedēja piedzīvojumu" veikumu, kam, kā "pienvedēju" plates prezentācijā minēja Guntars Račs, sekošot arī "Līvu" 1994. gada "Karogi", "Prāta vētras" tā paša gada albums "Vairāk nekā skaļi", kā arī "Menueta" "In Memoriam", "Pērkona" veseli trīs albumi un "Nejautā" darbi. Tātad, ir pieprasījums.

Interesanti, ka apkopotajā šā gadsimta relīžu sarakstā pārstāvēti visu galveno žanru mākslinieki izņemot džezmeņus. Pēc saraksta publicēšanas manā "Facebook" profilā, izvērsās ļoti kvalitatīva un gana plaša diskusija, kurā džeza pasaules ļaudis steidza ziņot par tūlīt, tūlīt gaidāmajām žanra relīzēm, kas šo netaisnību izbeigs. Kā pirmie finiša līniju varētu sasniegt dauzonīgie fanka džeki (un meitene) "Very Cool People", izdodot vinilā savu jaunāko albumu "Heya Some Kind Of Fish! We Don't Know The Name Of This Fish In English, But In Latvian It Is Vimbas". Vinilus plāno izdot arī Kārļa Vanaga trio, Deniss Paškevičs kopā ar dāņu ģitāristu Kristianu Franku, Toms Rudzinskis kopā ar starptautiski atzīto horvātu vokālistu Danielu Čačiju un kolēģiem, kā arī Staņislavs Judins kopā ar Asnati Rancāni no "Tautumeitām". Pēdējais gan drīzāk būtu jāpieskaita pasaules mūzikas kategorijai, kas arī vinilā šajā gadsimtā nav pārstāvēta.

Pašmāju vinilā izdoto žanru daudzveidība kļūst arvien plašāka. Interesanti, ka skaņuplates ir iecienīts formāts arī, piemēram, metālmūzikas lauciņā, jo vēl nupat savus jaunākos albumus vinilā izdevuši gan "Eschatos", gan "Urskumug". Par ļoti eleganti noformētu plati šogad parūpējies arī ansamblis "Manta", turklāt ieraksts veikts Ingus Baušķenieka analogajā studijā, izmantojot magnetofona lenti. Arī pašiem "Dzeltenajiem pastniekiem" nākusi klajā dziesmu izlase "Lentu gabaliņi", kas gan vairāk ir amerikāņu izdevēja Džoša Čeona iniciatīva, jo pašam Ingum izlases nekad nav īsti patikušas – priekšroka allaž dota konceptuāliem albumiem.

Jau ierasti vinila relīzes iecienījuši arī elektroniskās mūzikas mākslinieki, apgāžot izplatīto argumentu, ka galvenā plates vērtība ir tajā iespiestais analogais ieraksts, kas atšķiras no digitālā ar savu dzīvo skanējumu. Elektroniķu gadījumā nekāda dzīvā skanējuma nemaz nav un šajā žanrā vinila formāts drīzāk ir dīdžeju kultūras sastāvdaļa. Šogad savas relīzes laiduši klajā gan W3C un N1L, gan Andrei Oid un Selffish. Pēdējam gan albumā iespēlēti arī dzīvie instrumenti un izmantoti tā sauktie lauka jeb vides ieraksti, panākot lielisku ambiento atmosfēru.

Pavisam ekskluzīvu dubultvinilu šogad izdeva duets "Mona De Bo". Tas ir minimālisma stilā ieturēts darbs "kur ir šeit?", kas vinilā tika izdots vien 15 (!) eksemplāros un attiecīgi viens maksāja 75 eiro. Spilgts signāls tam, ka vinils primāri tomēr ir kolekcionāru vērtība, nevis masu patēriņa produkts. Vērtība, kas diez vai izzudīs un kurai ik pa laikam ir fiziski patīkami ļauties.