Vienīgā vilšanās – viss sākās laikā. 'Guns N' Roses' koncerta Gdaņskā apskats  (33)

Šī Holivudas rokeru grupa dibināta 1985. gadā Losandželosā, satiekoties huligāniem, agrīniem dzērājiem, Sietlas pankam un tai laikā paipuisītim grupas pirmajam bundziniekam Stīvenam Adleram (Steven Adler). Pieci, šķiet, jau saknē norakstīti jaunekļi sanāca kopā un paralēli bezrūpīgai alkohola lietošanai sāka arī radīt mūziku, kas vēlāk izkonkurēs jau sevi apliecinājušas "pūdeļroka" grupas un pārņems vadošo lomu tā laika rokmūzikā visā pasaulē. Pieci superagresīvi noskaņoti jaunekļi radīja rokgrupu, kas vēlāk tiks dēvēta par bīstamāko grupu pasaulē, apvienību, ar kuru neviena ierakstu kompānija nevēlējās parakstīt līgumu, mūziķu kompāniju, ap kuru valda neiedomājamas uzdzīves ainas, paranoja, sekss, alkohols, narkotikas un viss, ko tā laika Holivuda piedzīvojusi. Diemžēl neiztika arī bez strīdiem un nesaskaņām. Laikam vien pašiem zināms īstais iemesls, kāpēc, bet abu grupas līderu Aksla (Axl) un Sleša (Slash) nesaskaņas pārtapa īstā karā un 1994. gadā Slešs grupu pameta, viņam vēlāk sekoja arī basģitārists Dafs Makkagans (Duff McKagan). Īstais "Guns N' Roses" (GnR) laiks bija beidzies.

Daudzu 90. gadu tīneidžeru sapnis redzēt savus elkus kādā "dzīvajā" koncertā tā arī palika nepiepildīts. Bet te, 2016. gadā, Sleša un Dafa sociālo tīklu kontos parādījās dīvaini izteicieni bez paskaidrojošiem komentāriem, un agrā pavasarī nekur neizreklamēts notika pirmais "Guns N' Roses" koncerts 23 gadu laikā. Zīmīgi, ka tas tika sarīkots klubā "Troubadour", vietā, kur GnR spēlēja savu pirmo koncertu pastāvēšanas vēsturē. Dažas dienas vēlāk tika izziņots, ka "Coachella" festivālā galvenie mākslinieki būs "Guns N' Roses" oriģinālajā sastāvā. Kara cirvis starp abiem grupas līderiem bija norakts, un jau 2016. gada 23. jūnijā sākās Ziemeļamerikas turneja ar zīmīgu nosaukumu "Not In This Lifetime, Huh?". Eiropa gaidīja. Un sagaidīja! Agrā pavasarī "Rozes" ieradās vecajā kontinentā, gatavas dārdināt Eiropas lielākajos stadionos.

Tajā brīdī sāku apjaust, ka sapņa piepildījums ir tuvāk kā nekad. Draugu lokā atrast līdzbraucējus nebija grūti. Jau novembrī iegādātas fanu zonas biļetes un darba kalendāros izsvītroti konkrēti datumi jūnijā. 11 pieauguši indivīdi un mana 14 gadus vecā meita sāka gaidīt. Atkārtot dziesmas pirms šī notikuma nav nepieciešams. Dažiem no mums tās jau ir DNS sastāvdaļa. Reti kurš vecumā no 35 līdz 40 dodas uz koncertu ārpus Latvijas ar dažu dienu handikapu – tā teikt, lai izbaudītu un piedzīvotu ko vairāk par koncertu. Nolēmām noķert šo "fīlingu" un izjust skolas laiku rokenrola garšu vēlreiz. Radot īpašus, braucienam paredzētus T-kreklus un aplīmējot mūsu auto karavānu ar "Guns N' Roses Latvia" logotipiem, devāmies ceļā jau trīs dienas pirms lielā notikuma.

Ceļojuma saukļi varētu būt dažādi "Rožu" dziesmu citāti vai nosaukumi – "where do we go now, I'm on the nightrain", "live & let die", "just a little patience", "welcome to the jungle". Mērķa sasniegšanai ceļā pavadītās 11 stundas noslēdzas ar nelielu ekskursiju pa vecpilsētas ielām, ēdiena un alus baudīšanu. Trakot nebūtu ieteicams, jo priekšā vēl viena brīva diena. Emociju pārņemtiem, mums tas gluži neizdodas, un ar viskija palīdzību nedaudz novirzāmies no kursa. Dienu pirms koncerta katrs ejam savās gaitās. Kāds dodas iepazīt pilsētu vēlreiz, dažs vēlas apskatīt jūru, kāds palicis guļam. Taču, pienākot vakaram, visi esam savā "Rožu" štābā un gatavi otrajam cēlienam. Turpat pie naktsmītnes sarīkojam nesankcionētu akustisko koncertu, un blakus esošā bāra apmeklētāji pa vienam papildina mūsu kori. Sajūtas neaprakstāmas. Jūtu, ka manā bioloģiskajā pulkstenī sākas laika atskaite. Lai kur neskatītos, prātā tikai viens. Taču tas netraucē visiem vēlreiz kārtīgi iztrakoties tā, kā rokenrols to prasa. Ne jau mēs vienīgie tādi.

Tūkstošiem cilvēku šis koncerts ir sapņu piepildījums, un pāris dienu pirms Polijas skaistulē Gdaņskā ieplānotā megaturnejas koncerta jūtams, ka pilsētas ikdiena ir nedaudz sašķobījusies. Ielas piepilda dažāda vecuma cilvēki "Rožu" T-kreklos, bāros, uz ielām, pie viesnīcām, uz tiltiem dzirdamas GnR melodijas, tiek lietots alkohols, un pilsēta ir gatava nezināmajam.

42 000 skatītāju klātbūtnē iesildītāji "Killing Joke" patiešām ir tikai un vienīgi "just a joke" jeb tikai joks. Tā vien šķiet, ka "lielo" menedžments apskaņošanai ir atļāvis lietot, labākajā gadījumā, četras S90 skandas vai "VEF Sigma" magnetolu. Kad pulkstenis rāda 20.45, jūtu, ka esmu ieslapinājis biksēs – uz lielā ekrāna skatuves aizmugurējā plānā parādās grupas logo ar grafiski animētiem elementiem. Noskan koncerta ievadmelodija no multfilmas "The Looney Tunes", un lielais dzīves sapnis beidzot ir piepildījies – "It's So Easy" ir tāds blieziens, ka varētu arī noraut krūšturus. Viss ir sācies, un ir skaidrs, ka "Rožu" dalībnieki šeit nav braukuši kaut ko darīt puskājā. Aksls pa skatuvi pārvietojas kā nokaitināts tīģeris krātiņā, Slešs ir savā elementā ar neiztrūkstošo cilindru galvā, bet Dafs ar sev raksturīgo basa spēles stilu ved mūs savas pagātnes pagrabos un liek sajūsmā trīsēt.

"Chinese Democracy" laikā jūtams, ka visi, kuri šo "blici" jau bija norakstījuši, ir smagi kļūdījušies. Publika sajūsmā auro, un nežēlīgu sāpju mocīta dzīvnieka balsī Aksls izkliedz "Do you know where the f**k you are?" un kā ceturto koncerta gabalu piesaka "Welcome to the Jungle". Gribas to visu filmēt, bet nav iespējams – tik pamatīgu rokenrola "draivu" piedāvā mākslinieki. Aksla vokāls ir pat labāks nekā pirms daudziem gadiem. Viņš ir kļuvis laipns un smaidīgs un liek manīt publikai, ka to mīl, bet joprojām ir "traks". Arī grupas jaunpienācēji pie bungām, ritma ģitāras un "semplu" sintezatoriem neliek vilties un visa koncertā gaitā, Akslam tos pieminot, ir savu uzdevumu augstumos. Jo īpaši tas jūtams jauno laiku GnR radītajā dziesmā "Better".

Pirmā atelpa tiek dota vien septītās dziesmas laikā – "Estranged". Šai dziesmai savulaik tapa viens no visu laiku dārgākajiem video rokmūzikas vēsturē. Stadions izbauda liriskās solo ģitāras melodijas, trīs gigantiskie ekrāni kļūst krāšņāki, un sāk iezīmēties skatuves iekārtojums, kādam no varoņiem pārvietojoties arī pa aizmugurējo paaugstinājumu. Taču miera prieki ir īsi, un kardiotreniņš turpinās ar Pola Makartnija (Paul McCartney, "The Beatles") dziesmas "Live and Let Die" kaverversiju, superenerģisko un nerātno "Rocket Queen" un filmas "Terminators 2" skaņu celiņa pērli "You Could Be Mine". Šim sprintam pieliekot treknu punktu, tiek pieteikts Dafs Makkagans, kurš izpilda "The Misfits" gabalu "Attitude". Ārprāts, kas notiek "Energa" stadionā! Taču par visu ir padomāts, un, lai cietuma dumpi atgādinošo pūli nomierinātu, uz skatuves atkal parādās Aksls un "a capella" nodzied savu jaunāko sacerējumu "This I Love", kārtējo reizi apliecinot, ka ar vokālu šim roka varonim viss ir vislabākajā kārtībā.

Kad bērnības sapņu piepildījums ir pusē, uz gigantiskās skatuves viens pats parādās Slešs un ar vieglu solo "intro" sarauj visus manus emociju dziedzerus, sākot pa stīgām rakstīt klasisko melodiju no filmas "The Godfather". Skaidri zinu, ka emocionāli valgāks biju "Godfather" laikā, bet Aksla radītā roka simfonija "November Rain" noteikti norāva jumtu daudziem stadionā klātesošajiem. Kārtējais emociju vilnis izskaloja visu iekrāto nogurumu – mums visiem kopā tiek dota iespēja pieklauvēt pie durvīm, aiz kurām šobrīd jau atrodas "Soundgarden" līderis Kriss Kornels. Asaras sariešas acīs "Knockin' on Heaven's Door" un tam sekojošās "Soundgarden" dziesmas "Black Hole Sun" laikā. Patiešām noticu, ka ar Krisu dažiem "Rožu" dalībniekiem ir bijušas ļoti labas attiecības, un dziesmas laikā atceros arī savu no dzīves pāragri aizgājušo draugu Andreju. Lai Tev vieglas smiltis, veco zēn…

Ar skumjo nekas nedrīkst beigties. Mēs taču labi zinām, ka Gdaņska šovakar ir "Paradīzes pilsēta". Krāšņa konfeti lietus pavadībā "Guns N' Roses" no mums visiem atvadās ar "Paradise City" un apliecina, ka ir "profi" visā savā godībā. Zinot, ka senāk viņu koncerts nebija prognozējams un varēja sākties ar vairāku stundu nobīdi vai pārtrūkt brīdī, kad Akslam kaut kas nav pa prātam, šajā vakarā puiši pierādīja, ka ir sava aroda profesionāļi un aizgājušo gadu ego ir palicis pagātnē.

Gdaņskas stadionā piedzīvotais katram no klātesošajiem droši vien radīja grūti aprakstāmas emocijas un sajūtu, vai tas tiešām reiz ir noticis. Arī mēs, pametot koncerta vietu, viegla saguruma pārņemti, devāmies centra virzienā un, šķiet, pirmās 15 minūtes vispār nesarunājāmies. Nebija jau ko teikt. Šie roka veterāni atstāja mūs ar muti vaļā un nesagādāja ne mazāko vilšanos. Grupas dalībnieki, turnejas scenogrāfi un menedžeri ir godam pastrādājuši un lieliski zina, kā piepildīt savu pielūdzēju sapņus. Video projekcijas, pirotehnikas pielietošana, dziesmu izvēle, īstajā brīdī izgaismoti mūziķi, skaņa un viss pārējais atstrādāts līdz sīkākajai niansei, par veterānu individuālo izpildījumu pat nerunājot, – Aksls savu balss unikalitāti nav zaudējis un, skraidīdams pa gigantisko skatuvi, turpina priecēt ar sava vokāla dotībām. Slešs sava talanta dimantu ir nopulējis līdz pilnībai, un visas viņa ģitāras partijas ir kļuvušas krietni piesātinātākas un daudzpusīgākas. Interesanti, ka savu ārējo izskatu šī rokenrola ikona nav mainījusi nedz par santīmu jau 30 gadus. Visas Dafa basa melodijas skan ļoti izteiksmīgi un ir pašpietiekamas. Vecais Sietlas pankrokeris nu kļuvis par izteiktu rokenrola modes ikonu un, jāteic, izskatās apbrīnojami labi.

Beidzamie Gdaņskas mirkļi, un visi dodamies atpakaļ realitātē. Piedzīvojums, kas liekams lielā rāmī un novietojams vislabāk redzamā vietā, ir beidzies. Citējot Akslu Rouzu koncerta beigās: "Good f***in' night!"