Par dzīvajiem un mirušajiem. Recenzija par uzvedumu 'Naktssardze'

Kāpēc grūti – vispirmām kārtām tāpēc, ka par dramaturģisko kodolu "Naktssardzē" kalpo Gijoma Apolinēra dzejolis "Mirušo māja". Liriskais varonis nonāk kapsētā, kur mirušie piepeši atdzīvojas. Seko vairākas epizodes, varonim kopā ar mirušajiem nonākot pilsētā, kur tie ieklīst, iejaucas dzīvajo pasaulē. Dzejoļa izskaņā visi atgriežas kapsētā. Tas ir stāsts par dzīvajiem un mirušajiem, un robežas starp dzīvi un nāvi Pēterbaznīcas velvēs bija tikpat neskaidras un nemanāmas kā Markesa vai Kortāsara lappusēs. Un pēc koncertizrādes izskaņas, izejot ārā pa baznīcas durvīm, iespaidus, domas un sajūtas gribas paturēt un pārcilāt pie sevis, nevis publiski klāstīt lasītājam. Jo tās ir domas un sajūtas par saviem dzīvajiem un saviem mirušajiem. Tomēr, runājot par uzvedumu kopumā, ir jāatzīmē vairākas radošas veiksmes.

Pirmkārt, domāju, ka viens no "Naktssardzes" komandas lielākajiem panākumiem ir parādīt stāstu, atrodot perfektu distanci starp klausītāju un stāstnieces Gunas Zariņas vēstījumu. Citiem vārdiem, ir jāuzteic Vladislava Nastavševa profesionālā jutoņa vai prasme noskaņot īstajos augstumos, labākajās proporcijās distances un tuvības parametrus. Līdz ar to Apolinēra teksts neprovocē, nav uzbāzīgs; vēstījums tuvojas, bet ne par daudz. Tieši tik, lai veicinātu savu domu un sajūtu rosību, vērojot un klausoties Gunas Zariņas brīnišķīgo, filigrāni un smalki būvēto dzejoļa lasījumu.

Vēl viena radošā veiksme ir koncertizrādē ievītie mehānismi, kas funkcionē kā Apolinēra dzejoļa, mūzikas un visa uz skatuves notiekošā vispārinājums, vēstījuma paplašinājums pāri skatuves robežām, tajā ieskaujot arī publiku. Pirmais no tiem – baznīcā plūst nesteidzīga straume ar cilvēkiem, Guna Zariņa ik pa brīdim kādu no viņiem piefiksē ar acu skatienu un izdara atzīmi vecā, biezā grāmatā. Kad visi sasēdušies, viņa sauc atsevišķus vārdus un gaida, vai uz tiem kāds atsauksies un apstiprinās savu klātbūtni. Iedarbīgs ir arī "Naktssardzes" fināls – koncertizrādes beigās no ieejas baznīcā uz skatuvi spīd silta, spoža gaisma. Nokāpjot no skatuves, koristu nesteidzīgi plūstošās rindas pazūd, spēcīgās gaismas ieskauti. Šīs mizanscēnas bija lieliski saliedētas ar Apolinēra dzejoļa kontekstu. Pēc pēdējiem aplausiem vēl jāpiedzīvo pēdējais Nastavševa un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa sagādātais piedzīvojums – izejot no baznīcas, katrs klausītājs, tāpat kā koristi, ieiet apžilbinošajā, ieskaujošajā gaismas kūlī.

Latvijas Radio kora dziedātāji sasēdušies viens aiz otra baznīcas centrālajā daļā divās blakus rindās. Šaurā, gari izstieptā skatuve sadalīta divās simetriskās daļās, no katras puses koristu rindas skatās uz skatuves centru. Visi kā aizmiguši, kā sastinguši. Guna Zariņa dziedātājus atdzīvina, sadedzot pults lampiņas. Ierakstā skan Ērika Ešenvalda "Garām slīdošie mirkļi" kamerorķestrim. Tā ir uzveduma kārtējā veiksme – Andra Ūzes veidotā skaņvide teicami saaudās vienā kopējā, vēstījumu nesošā "Naktssardzes" būvē ar mūziku, gaismām, dzeju un Pēterbaznīcas augstajām, slaidajām arkām. Visbeidzot, klausoties skaņdarbus un to fragmentus, kuriem pamatā Ešenvalda opusi un tiem līdzās Lases Tūresena un Andersa Hilborga mūzika, ļoti priecēja Radio kora lieliskā forma un pārliecinošais sniegums. Koncertizrādes beigās Guna Zariņa izdzēš pults lampu gaismiņas, dziedātāji atkal nedzīvi sagumst savos krēslos.

Rezumējums. "Naktssardze" bija smalki un pārdomāti veidots iestudējums, visiem izteiksmes līdzekļiem veiksmīgi papildinot vienam otru. Zinot, ka teju ikviena no iesaistītajām pusēm kaut kādā līmenī devusi savu artavu ar idejām un no visa šī materiāla izveidota tā "Naktssardze", ko vērojām Pēterbaznīcā (gandrīz aizmirsu pateikt – koncerts sākās desmitos vakarā!), jo vairāk uzteicams darba saturiskais, blīvi piepildītais audums. Neesmu bijis klāt citos nesenos Radio kora veidotajos iestudējumos – "Spoku stāstos" un "Latgales gredzenā", tāpēc uzdevumu ieskicēt plašākus kontekstus atstāšu citiem recenzentiem un te savā atskatā apstāšos. Vien jāpiebilst, ka "Naktssardzes" iestudējums uzlicis gana augstu latiņu šādu visādā ziņā daudzpusīgu projektu īstenošanai, kam pamati lieti uz dažādām platformām.