Katedrāliski spoži un brīnumaini. LNO jauniestudējuma 'Tanheizers' recenzija  (12)

Režisoram Vilpu Kiljunenam izdevies kaut kas neparasts – veiksmīgi un ar šķietamu vieglumu vienlaikus veidot lielā mērā klasisku iestudējumu un to piepildīt ar grodiem, laikmetīgiem informācijas slāņiem. Tāpat – sniegt pārliecinošu un ietilpīgu interpretāciju par operas tēlu sistēmu. Tam līdzās katedrāliski spožais vizuālais risinājums un pāri visam – izcils sniegums visa muzikālā sastāva izpildījumā.

Reti kad tik ļoti pārliecina un uzmirdz visi operas slāņi. Jau no pirmajām taktīm orķestra spēle ir augstā līmenī, spilgta, izteiksmīga. Mārtiņa Ozoliņa tempu dramaturģija saliedē stāstu no epizodes uz epizodi. Sevišķas uzslavas pelnījis "Tanheizera" vīru koris, kas sniedza līdz zosādai urbjošu kopskaņu, saliedēts ir bruņinieku ansamblis Raimonda Bramaņa, Armanda Siliņa, Edgara Ošlejas un Viestura Jansona sniegumā ar Timo Rīhonena Hermani priekšgalā.

Kiljunena režijas, iespējams, nozīmīgākais sasniegums ir galveno tēlu dramaturģijas diagonāli daudzslāņainais izstrādājums. Aktierisks un vokāls smalkums apvienojies ar plašu tēla emocionālo amplitūdu Riharda Mačanovska Volframā. Te jāpiebilst, ka vienkāršs un iedarbīgs ir viņa akcentētais tērps, Volframu vienīgo no visiem galvenajiem vīriešu varoņiem attērpjot no bruņām.

Operas lineārajā attīstībā vispārsteidzošākā ir Tanheizera lēni, meistarīgi izturētā, kāpinātā virzība līdz kulminācijas ainai. Visas operas garumā viņa tēls lēnām iegūst aizvien lielāku saturisko apjomu, un to perfekti izspēlēja Korbijs Velčs. Dziedonis bija atstājis vislabāko iespaidu, kopš pirmoreiz izdzirdēts pirms diviem gadiem LNSO festivālā "Vasarnīca" operas "Loengrīns" koncertiestudējumā. Toreiz lasītie kritiķu cildinājumi par Velča trompetes spožumam pielīdzināto balsi vistiešāk un jo pelnīti attiecināmi arī uz amerikāņu tenora Tanheizeru Rīgā. Velčam līdzvērtīga un operas pirmajā ainā pat spilgtāka un aktieriski pārāka dueta partnere ir Martinas Dikes dieviete Venus. Līdzās Tanheizeram fantastisku sniegumu Elizabetes lomā rāda Liene Kinča. Viņa aizrauj ar aktierisko meistarību un izcilu muzikalitāti. Elizabetes tēls Lienes Kinčas sniegumā atklājas raksturā daudzšķautņains, sarežģīts, iekšēju dziņu un vēlmju piesātināts, neizdibināms. Līdz ar to Tanheizera un Elizabetes attiecības, kas, manuprāt, ir viens no sarežģītākajiem operas uzdevumiem režisoram, te parādās spilgti, nebanāli, interesanti. Varētu pat apgalvot – nav īsti zināms, kā tas beigsies, kā pavērsīsies. Elizabetes mazohistiskā paššaustīšanas aina liek kauliem šermulīgi nodrebēt.

Uz visa šī fona izrādes smalkie metaforiskie līmeņi ar kaligrāfiskajiem tekstiem modernajā un gotu šriftā, Kimmo Viskari veidotie bruņinieku ietērpi mūsdienīgās un senlaicīgās bruņās un elpu aizraujošā, smalkām detaļām bagātā un kā ar roku zīmētām perimetra līnijām veidotā scenogrāfija kopā ar Antona Kulagina izcilajām, krāšņajām gaismām, kas ar pārsteidzošu eleganci pārsvieda operas varoņus no vienas pasaules otrā, šajā operā ir kā nozīmju slānis virs nozīmju slāņa, papildu vērtība, vēl viens baudījuma avots.

Vai tā vēl uzskatāma par recenziju, ja iestudējums izticis bez kritiskām piezīmēm? Sen zināma patiesība – visgrūtāk rakstīt par to, kas patika. Ja lasītājs autoram netic, ļoti iesaku veltīt vienu sava mūža vakaru jaunajam "Tanheizeram". Pat ja jums nepatiks, un tā var būt, vienalga būsiet ieguvuši kaut ko krietni vērtīgāku par biļetē ieguldīto naudu.