Guntar, pirms gada "Perpetuum Ritmico" piedalījās "TEDxRiga" konferencē. Tu stāstīji par stereotipiem ap sitaminstrumentu mūziku, un Tu noteikti neesi vienīgais sitaminstrumentālists, kurš vēlas tos kliedēt. Kā pēdējā gada laikā jums ar to ir veicies un vai esat nonākuši pie jaunām atziņām?
Guntars Freibergs: Es domāju, ka izdevies gana labi. Iepriekšējais gads bija bagātīgs un ražens, esam daudz uzstājušies gan zinošai, gan ne tik zinošai publikai klasiskās mūzikas lauciņā. Uzskatu, ka mēs veicam lielu darbu, un, ja tā turpināsim, publika kļūs izglītotāka un stereotipi mazināsies.
Nupat lasīju grāmatu par Trojas karu. Tur bija epizode, kur kareivji sasēduši laivā pie airiem un gaida signālu. Tad atskan bungu sitiens un viņi vienā ritmā sāk airēt. Vai šādi, literatūrā vai ikdienā sastopami, ar mūziku nesaistīti ritmi jūs iedvesmo mūzikas radīšanā?
Mikus Bāliņš: Ja runājam par literatūru, par to, kā senos laikos tika uztverti sitaminstrumenti, šeit ir runa par rituālistisko izpildījumu. Domāju, ka mūsu programmās mēs bieži to arī ietveram. It īpaši, ja ir kādi speciāli pasūtījumi no pasākumu veidotājiem. Bet tas nav galvenais mūsu programmās. Mēs tieši cenšamies parādīt, ka sitaminstrumenti ne tikai spēlējami, lēkājot apkārt ugunskuram ādas ietērpos, bet ka uz sitaminstrumentiem mēs varam nospēlēt tādas pašas skaistas melodijas, kā uz pūšamajiem, stīgu vai taustiņinstrumentiem.
Labi. Kā ir ar skaņas radīšanu?
Ernests Mediņš: Ļoti daudz eksperimentējam ar ikdienišķām lietām – drātīm, atsperēm, meklējam savādākus skaņojumus tomiem. Esam radoši. Domāju, tas palīdz attīstīties, ne tikai katram mums kā personai, bet arī kopā kā ansamblim. Arī projekts, kuru tagad iestudējam Cēsu mākslas festivālam, manuprāt, daudziem mainīs vai papildinās domāšanas veidu.
Mikus Bāliņš: Jā, gribētu Ernestam piekrist, ka uz šo Cēsu Mākslas festivālu mēs ļoti daudz strādājam pie jaunu skaņu meklēšanas. Jau tika piesauktas drātis, tomu skaņošana. Izmantojam arī pudeles, metāla un stikla elementus, ļoti interesants elements ir zirņi, ko izmantojam performancēs. Tikai un vienīgi kaltētie zirņi. Vārītie īsti neskan, to gada laikā esam sapratuši.
Ernests Mediņš: Vai arī viņi skan ļoti labi. (dārdoši smiekli – aut.)
Mikus Bāliņš: Personīgi mans mīļākais instruments, kuru mēs izmantojam arī šajā programmā, ir truba.
Kas tā par trubu?
Mikus Bāliņš: Tā, man šķiet, ir elektrības vadu truba. Ir arī spēles tehnika, kuru mēs gadu laikā esam izkopuši. Protams, kurš katrs to nevar, ļoti ilgi ir jātrenējas, bet instruments ir ļoti skaists.
Elvijs Endelis: Svarīgākais tomēr ir, ka pamatā Cēsīs būs mūsu pašu komponēta mūzika. Līdz ar to tajā visā ietilpst visiem zināmie instrumenti – marimba, vibrofons, timpāni un tā tālāk –, un tie, kurus jau nosauca Mikus. To visu parādīsim milzīgā koncertuzvedumā, kas šajā gadījumā būs tikai audiāls.
Mūžīgais jautājums, par kuru parasti spriež džeza kontekstā, bet vai jūs esat domājuši par to, kā definēt grūvu?
Ernests Mediņš: Man šķiet, ka sevišķi šādā ansamblī grūvu panākt ir liels izaicinājums. Piemēram, Mikus skaņdarbā katram no mums ir savs ritma zīmējums, kas var pārtapt poliritmijā. Ja mēs esam uz viena viļņa, tas, protams, ir jāslīpē, bet kopējais grūvs aug, un mēs ceram, (un tā noteikti arī būs), ka koncertā, pieliekot klāt emocijas, grūvs veidosies kā ķīmija, kam var kustēties līdzi, bet vienlaikus sajust melodisko līniju. Grūvs – tā ir pulsa sajušana. Vienkāršā skatījumā grūvs ir – tu ej, šūpo galvu, viss skan un viss ir kārtībā. Bet dziļākā nozīmē tas ir sarežģītāk.
Bet vai grūvs nav atkarīgs arī no konkrētā mūziķa – spēlējot identisku materiālu, vienam būs grūvs, otram nebūs.
Ernests Mediņš: Jā, viennozīmīgi. Tāpēc šim ansamblim ir atlase. Grūvs ir – nav.
Mikus Bāliņš: To sauc par ansambli. Mēs gadu gaitā esam spēlējuši kopā un labi zinām viens otra spējas. Mūsu sastāvs nav akmenī kalts, kāds citreiz atnāk piepalīdzēt. Mēs cenšamies atrast īpašo katrā cilvēkā, kas veido šo ansambli. Tikai kopējā saspēle izveido un uztur kopējo grūvu.
Jūs spēlēsiet pie Gaujas, pie Ērgļu klintīm...
Elvijs Endelis: Uz Gaujas. Mūsu solo koncerts būs tieši upes vidū, kur būs speciāli izbūvēta, paliela skatuve, kur stāvēsim mēs un visi mūsu instrumenti.
Ernests Mediņš: Un glābēji. (smiekli).
Vai ar Gauju, tās apkārtni kādam no jums saistās personiskas, sevišķas domas, atmiņas, asociācijas?
Guntars Freibergs: Straujākā Latvijas upe. Atvari, krāces... Ļoti līkumaina upe. Un es tagad varu fantazēt, kā tas sasaucas ar mūsu mūziku, jo arī tā ir ļoti līkumaina, pilna līkločiem. Kā to nosaukt vienā vārdā – upe ar visjaudīgāko, dzīvīgāko plūdumu. Tādas manas asociācijas.
Elvijs jau teica, ka skanēs tikai jūsu pašu sacerēta mūzika. Koncerta pieteikuma aprakstā uzskaitīti drum'n'bass, crossover, elektroniskās mūzikas žanri. Vai, jūsuprāt, mūsdienās šie žanri vēl sevi attaisno, vai arī mūzika ir viena un tas ir pāri visam?
Guntars Freibergs: Domāju, ka mūzika ir viena un tas ir pāri visam. To mēs arī cenšamies parādīt. Tā mēs arī darbojamies. Man personīgi nepatīk novilkt robežas starp stiliem. Mūzika ir viena, jebko var sakopot, veidot sintēzi. Mūzika mijiedarbojas ļoti labi starp dažādiem stiliem.
Mikus Bāliņš: Mēs cenšamies šos stilus realizēt uz mūsu instrumentiem, mūsu resursiem. Ņemot vērā, ka piesauktais drum'n'bass un deju mūzika pārsvarā tiek radīti elektroniski, mēs to visu radīsim dzīvajā uz mūsu pašu sitaminstrumentiem. Mēģināsim realizēt to, ko cits varbūt izdara, nospiežot vienu taustiņu datorā.
Vai varam apgalvot, ka uz sitaminstrumentiem šīs robežas arī vieglāk nojaucamas vai tās ir izplūdušākas?
Guntars Freibergs: Domāju, ka ar visiem instrumentiem robežu nojaukšana ir gana vienkārša (vai sarežģīta, kā uz to skatās). Vienkārši tādēļ, ka sitaminstrumenti kā specialitāte attīstījusies salīdzinoši nesen, cilvēkiem domāšana ir vairāk ārpus rāmjiem un rodas iespaids, ka ar sitaminstrumentiem to izdarīt ir vieglāk. Internetā esmu manījis dažādus skaņdarbus stīgu un pūšamajiem instrumentiem, kur redzams, ka ar tiem izdarāmas pārsteidzošas lietas! Tos var izmantot ne tikai savā ierastajā komforta lauciņā vai spēlējot melodiju... es šobrīd nerunāju par to, kā avangarda skaņdarbos instrumenti tiek sisti un zāģēti un vēl nez kas ar tiem darīts. Bet ka tiek atrasti kādi ritmisko koncepciju paņēmieni. Robežas nojaukt var uz visiem instrumentiem, vienkārši sitaminstrumentālisti to laikam līdz šim ir centušies visvairāk darīt.
Vai jūs visi četri komponējat un visu četru skaņdarbi būs dzirdami Cēsīs?
Guntars Freibergs: Principā jā. Katrā no mums mazais komponistiņš sēž iekšā, visi piedalāmies procesā, katram ir kāda kompozīcija, kurā viņš ieguldījis vairāk darba.
Ernests Mediņš: Nav tā, ka kāds atnāk un pasaka – būs tā un nekā savādāk
Elvijs Endelis: Cēsu mākslas festivāla atklāšanas koncerta programmai mēs vairāk vai mazāk spēlējam nevis no gatavām notīm, bet liela daļa no materiāla rodas mēģinājumu procesā. Tādā veidā pēc pāris dienām, pāris nedēļām top jauns skaņdarbs. Nevis kā pierasts klasiskās mūzikas pasaulē, ka tev noliek priekšā notis un nošpapīrā rakstītais jāatskaņo.
Guntars Freibergs: Mēģinājumu process ietver daudz improvizācijas, ideju un krāsu meklēšanu. Arī gala rezultātā, lai arī mēs esam vienojušies, struktūra ir skaidra, improvizatoriskais moments lielākā vai mazākā mērā tur ir.
Kā šādā radīšanas procesā, kad kopā darbojas četri dažādi raksturi, nonākat pie kompromisiem?
Elvijs Endelis: Kā kurā situācijā. Ir bijušas labākas reizes, ir bijušas trakākas reizes. Bet principā esam vienojušies par to, ka visiem ir svarīgs rezultāts. Ja vienam no mums rezultātā kaut kas nepatiks, mēs mēģināsim kaut ko variēt, samainīt, atrast kaut ko labāku, līdz tas visiem ir pa prātam. Nav tā, ka tev saka – jādara tā un šitā – un cilvēks beigās paliek gribot. Vairāk vai mazāk izejam uz kompromisu, lai tas beigās muzikāli nostrādā.
Man Latvijas upju atklātie klinšu krasti vispirms asociējas ar ļoti īpatnēju akustiku un vēl īpatnējāku atbalss efektu. Vai ar to esat rēķinājušies, vai arī uz vietas ļausiet kopskaņai veidoties mijiedarbē ar klinšu akustiku?
Guntars Freibergs: Mēs tur bijām, uzsitām, izbraucām ar laivu, klausījāmies no dažādām vietām. Secinājām, ka skan labi, bet būs apskaņošana. Protams, akustika ir vienreizēja, tāpat Mazsalacā Skaņākalnā – ir vietas ar ļoti specifisku akustiku. Teorētiski varētu spēlēt bez skaņas pastiprināšanas, bet tas vienmēr būs lielāks risks, – nekad nevar paredzēt, kā kas skanēs, ko akustika vairāk nesīs cauri, ko mazāk. Tāpēc, lai mēs būtu nedaudz drošāki par gala iznākumu, būs apskaņošana.
Noteikti pilnīgi savādāki akustiskie noteikumi darbojas, spēlējot uz ūdens vai atrodoties ar instrumentu krastā iepretim klintij.
Ernests Mediņš: To mēs redzēsim.
Vēls vakars, upe, mitrs gaiss – ko par to teiks jūsu instrumenti?
Guntars Freibergs: Domāju, ka krūzē ūdens ir vairāk mitruma, nekā mēs dabūsim pa visu vakaru. Tā kā domāju, pat ja tur ir kāds bojājums, tad tas ir tik mikroskopisks, ka varbūt pēc pārsimts koncertiem uz Gaujas mēs varēsim sajust kādas problēmas.
Ernests Mediņš: Vistraģiskāk būtu tad, ja kāds no instrumentiem ieveltos upē.
Guntars Freibergs: Tad mitrums varētu būt problēma. (smiekli)
Tad ar vēlējumu, lai koncertā viss būtu droši un sausi, saku jums paldies par sarunu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
