Mēs bijām gana laimīgi. Saruna ar Džoiju Santjago no grupas 'Pixies'  (27)

Un pamatoti. Jo šie ļaudis nedodas stadionu tūrēs, pelnīdami desmitus miljonu kā "Metallica" vai "Rolling Stones", viņu jaunākos albumus nemeklē "Spotify" vai "Youtube" miljoniem fanu visās pasaules malās. Taču tādas personības kā Kurts Kobeins un Toms Jorks ir teikuši – ja nebūtu šīs grupas, viņi nesacerētu tādu mūziku, kādu sacerēja. Tādi cilvēki kā Bono, Roberts Smits, Pīdžija Hārvija, Billijs Korgans, Džeks Vaits ir vairākkārt uzsvēruši, ka tā ir viena no viņu mīļākajām grupām. Šos rokmūzikas pelēkos kardinālus dēvē arī par "astoņdesmito gadu "Velvet Underground"", proti, viņiem pašiem gigantiska slava gāja secen, toties "katrs, kas viņus redzēja koncertā, pēc tam nodibināja grupu". Runa ir par kvartetu no Bostonas, ASV, "The Pixies".

Pirms "Pixies" kāpa uz skatuves Salacgrīvā, festivālā "Positivus", tika piedāvāta iespēja tikties ar grupas dalībniekiem. "Pixies" smadzenes Čārlzs Tompsons (mūzikas mīļotājiem vairāk zināms ar skatuves vārdiem Melnais Frensiss un Frenks Bleks) ar Latvijas žurnālistiem tikties nevēlējās, bet tika piedāvāts runāt vai nu ar pirms trim gadiem grupai pievienojušos basģitāristi Pazu Lenčantīnu, vai ģitāristu Džoiju Alberto Santjago.

Lai gan par "jauno Kimu" (1) dēvētā argentīniešu armēņu izcelsmes Lenčantīna izstaro liktenīgās sievietes seksapīlu – ja es nebūtu vecs un precēts, noteikti mēģinātu atkārtot leģendāro 1989. gada gadījumu, kad īstā Kima Dienvidslāvijā noķēra kādu jaunekli pielūdzēju un vazāja viņu turpmāk līdzi "Pixies" Eiropas tūrē seksuālos nolūkos –, tomēr daudz, daudz būtiskāk ir parunāt ar Santjago, jo viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuru dēļ pusaudžu gados "saslimu" ar alternatīvo mūziku, un tā arī neesmu no šīs apmātības izkāpis. Un ar mūzikas lomas apceri pusaudžu dzīvē arī sākās mūsu saruna.

1993. gada rudenī man bija septiņpadsmit gadu, es gulēju slims ar augstu temperatūru, mana meitene bija mani pametusi, mana ģimene bija aizbraukusi uz laukiem, es jutos neizsakāmi nelaimīgs un vientuļš. Piecas stundas no vietas es kasešu atskaņotājā klausījos albumu "Doolittle". (2) Tad es piecēlos, slimība bija pavisam pazudusi, es devos uz Jauno ģeogrāfu skolas Latvijas ģeogrāfijas olimpiādi, es tajā uzvarēju un saņēmu tiesības bez iestājeksāmeniem mācīties Latvijas Universitātē. (3) Tas ir vienīgais man personīgi zināmais gadījums, kad mūzika dziedē. Vai jūs esat dzirdējis, ka vēl kaut kur pasaulē kāds ir tapis dziedināts ar "Pixies"?

Dziedināts? Nu, es varu pastāstīt, ka manos vidusskolas gados Nīls Jangs mani izdziedināja.

Arī fiziskā nozīmē?

Nē, es biju lielā depresijā, ar kuru, pateicoties viņam, tiku galā.

Vai tāpēc "Pixies" izveidoja kaverversiju Nīla Janga dziesmai "Winterlong"?

Nē, nē! (smejas) Tā ir vienkārši sakritība.

Visi avoti, kas runā par "Pixies", uzsver, ka savos slavas gados jūs bijāt daudz populārāki Eiropā nekā dzimtenē...

Taisnība!

Vai jums tam ir savs izskaidrojums?

Jā, esmu par to daudz domājis. Mums par to ir daudz jautāts. Mums jāsaka liels paldies Džonam Pīlam. (4) Mums ļoti palaimējas, ka viņš spēlēja mūsu mūziku radio un uzaicināja mūs ierakstīt "Džona Pīla sesijas". Ja tu tiec BBC ierakstīt "Džona Pīla sesijas", tu uzreiz kļūsti diezgan slavens.

Bet vai tas nav saistīts ar to, ka eiropiešiem vajag gudrāku mūziku?

Jā, jā. (smejas) Nezinu. Mūsu izdevniecība bija no Eiropas (5), iespējams, tas padarīja mūs pievilcīgākus: amerikāņu grupa, kuru izdod eiropieši.

Vai var teikt, ka "Pixies" mīl Eiropu savā mākslā?

Jā. Mums šeit patīk doties tūrēs. Tas man šķiet daudz interesantāk daudzu iemeslu dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka Eiropa kultūras ziņā ir tik atšķirīga no ASV.

Jautāju, jo jaunākajā albumā "Head Carrier" var saskatīt vismaz piecas dziesmas par Franciju. Šī zeme iedvesmo?

Esmu dzirdējis, ka Čārlzs intervijās skaidro – tas ir tāpēc, ka esam uzturējušies viesnīcā, kur pāri ielai bija slavenā kapsēta, kurā ir Džima Morisona un Edītes Piafas kapavietas. Daudz slavenu cilvēku tur guļ, un tāpēc Čārlzs iedvesmojās no "galvas nēsātāja" – tā svētā. (6) Viņš tur mēdza daudz uzturēties, interesējoties par vietējo vēsturi.

Pārlasīju vairākus mūzikas izdevumus, kas salīdzina pēdējos divus albumus ar "Pixies" slavas gadu albumiem, un secinājumi ir neviennozīmīgi. Daži ceļ debesīs, daži iznīcina. Vai pats redzat atšķirību starp jaunajiem un vecajiem albumiem, un kāda tā ir?

Albumā "Head Carrier" es šo atšķirību daudz gan neredzu. Runājot par sevi, es jutos daudz komfortablāk, daudz vairāk savā ādā, ierakstot "Head Carrier", kamēr albumā "Indie Cindy" mēs vairāk centāmies izpētīt kaut ko jaunu, dažādus jaunus skanējumus. Un mūsu grupas biedrene pameta mūs. Tāpēc mums bija jāmēģina kaut kas pilnīgi cits, un psiholoģiski man bija jāpiemērojas, ka notiek šis cits. Savukārt, ierakstot "Head Carrier", mēs jau bijām atkal vienota grupa, es jutos daudz apmierinātāks ar to, ko mēs darījām.

Vai piekrītat, ka, mūziķim paliekot vecākam, viņa daiļrade kļūst mierīgāka, maigāka, melodiskāka?

Jā. Iespējams, melodiski tu savas daiļrades laikā audz. Bet dažreiz jau ir dusmīgi brīži. Es tomēr nedomāju, ka mēs esam daudz mainījušies kā grupa. Mums savulaik bija tādas dziesmas kā "Havalina" un "Ana", kas bija pat ļoti melodiskas.

Galu galā, kad tu ieraksti jaunu albumu, tu jūties tāpat kā agrāk un domā, kā labāk izdarīt, un tas arī ir viss izskaidrojums. Viss, ko tu vēlies, ir paveikt uzdevumu vislabākajā iespējamā veidā.

Uz nākamo jautājumu gan jau jūs vai vismaz Čārlzs esat atbildējuši ne reizi vien, bet tomēr... Neskaitāmie teksti par to, ka "Pixies" ir unikāla grupa, jo nekad nekļuva pārāk populāra, bet bija ļoti ietekmīga... Vai būšana par rokmūzikas pelēko kardinālu sagādā baudu?

Es teiktu... Nu jā! Mūs jau pašus arī iespaidoja citi mūziķi. Ja mēs iespaidojam citus ļaudis, tad, protams, tas liek justies labi. Bet tai pat laikā mēs darām, to, ko mēs darām. Bet, jā, tas liek justies labi. Tas ir daudz labāk nekā tad, ja mēs nevienam nepatiktu. (smejas)

Bet, ja būtu jāizvēlas – vai nu pelnīt desmitus miljonu stadionu turnejās, vai būt par pelēko kardinālu?

Beigu beigās tam nav nozīmes. Mēs bijām gana laimīgi, darot to, ko darījām.

Pēc sarunas sekoja grupas uzstāšanās festivālā "Positivus"

- ar Džoija Santjago tradicionālo ģitāras solo dziesmā "Vamos", kuras laikā no ģitāras tiek izrauts skaņas noņēmēja vads un mūzika radīta ar "plika" vada rezonēšanu;

- ar plašai publikai no dažādu filmu skaņu celiņiem zināmajiem hitiem "Where Is My Mind", "Here Comes Your Man";

- ar mistisko "Monkey Gone To Heaven", kuras laikā varēja sajūsmā skandēt, ka cilvēks ir pieci, velns ir seši un Dievs ir septiņi;

- ar iespēju kratīt galvu un lēkāt kā negudriem pie tādām dziesmām kā, piemēram, "Isla de Encanta", "Crackity Jones", "Head On" vai "Tame";

- ar mūsu sarunā pieminētajām "franču dziesmām" no jaunā albuma "Bel Esprit" un "Um Chagga Lagga";

- ar sarunā pieminēto "Winterlong";

- ar "jaunās Kimas" "vecajai Kimai" veltīto "All I Think About Now";

- ar iespēju nebalsī ķērkt Melnajam Frensisam līdzi, ka esi Andalūzijas suns dziesmā "Debaser", vai par to, ka viss ir izglītojoši, dziesmā "U-Mass";

- ar iespēju dzirdēt, kā bundzinieks Deivids Loverings dzied "La La Love You" (7);

- un, visbeidzot, ar vēršanos biezos dūmos, kas aizpilda visu skatuvi, un iespēju dzirdēt, kā kaut kur mutulī Lenčantīna dzied leģendāro "Into The White".

Piezīmes:

(1) "Īstā Kima" jeb Kima Dīla – grupas "Pixies" slavas gadu sastāva basģitāriste, kas daudzkārt tikusi dēvēta par seksīgāko sievieti alternatīvajā mūzikā. Viņas un Melnā Frensisa domstarpību par līdera vietu grupā dēļ 1991. gadā, esot slavas zenītā, "Pixies" izjuka. Vēlāk Dīla guva samērā lielu atzinību pasaules alternatīvās mūzikas mīļotāju aprindās ar savu grupu "The Breeders", 2004. gadā apvienojās ar "Pixies" oriģinālo sastāvu, bet 2013. gadā pēc jaunām domstarpībām no grupas tika izraidīta otrreiz.

(2) Baidos, ka es sameloju. No tās nelaimīgās dienas Ķengaraga daudzstāvenes istabiņā atceros bieži skanējušo dziesmu "Space (I Believe In)" par Džefriju, kura vārdu raksta ar vienu F. Tā ir dziesma no albuma "Trompe Le Monde", taču nedomāju, ka Santjago šis albums pašam ir tas mīļākais, tāpēc atļāvos blēdīties. Cēla mērķa vārdā drīkst.

(3) 1993. gadā pašreizējais Nacionālās apvienības aktīvists Ritvars Eglājs beidzot bija beidzis vidusskolu un iestājies ģeogrāfos. Līdz tam mēģināt uzvarēt Latvijas olimpiādē bija bezcerīgi, jo viņš bija ģeogrāfijas ģēnijs.

(4) Džons Pīls – britu raidsabiedrības BBC dīdžejs, kurš bija leģendārs ar savu spēju uzost un popularizēt neskaitāmus māksliniekus, kas vēlāk kļuva pasaulslaveni.

(5) "4AD" – britu mūzikas izdevniecība, kas alternatīvās mūzikas mīļotāju aprindās visā pasaulē slavena, pateicoties tās vadītāja Ivo Votsa-Rasela labajai muzikālajai gaumei un principam, ka pirmajā vietā ir jābūt mākslinieku radošajai brīvībai, nevis albumu pārdošanas rādītājiem.

(6) Jaunākais "Pixies" albums "Head Carrier" jeb "Galvas nēsātājs" veltīts Francijas patronam un pirmajam Francijas bīskapam svētajam Denī, kuram nocirta galvu Monmartras kalnā, un saskaņā ar leģendu viņš paņēma galvu rokās un aizgāja uz vietu, kur vēlējās tikt apglabāts (pašreizējā Sendenī bazilika). Tas, protams, nav mūsdienu Perlašēzas kapsētas tuvumā, par kuru runā Santjago, taču ir piedodamas dažādas simboliskas stāstu kombinācijas iedvesmas vārdā.

(7) Ar īpaši skaistu šīs dziesmas versiju reiz pašmāju grupa "Zig Zag" noslēdza savu uzstāšanos festivālā "Laba daba".