Jānis Lūsēns: mūsu pārņemtība ar masu pasākumiem ir nācijas debilizācija  (69)

No 4. augusta vasaras vakaros jaunā koncertprogramma skanēs Krimuldas, Vecpiebalgas, Jelgavas un Kuldīgas baznīcās, bet 8. septembrī to būs iespēja dzirdēt arī Rīgā, Sv. Pētera baznīcā. Īsi pirms koncertprogrammas pirmatskaņojuma, komponists viesojās Latvijas Radio 3 "Klasika", stāstot gan par jaunajiem skaņdarbiem, gan citiem radošajiem plāniem.

Koncertprogrammas "Aiz… Mūzika vēlā vakarā" centrālais instruments ir ļoti īpašās "Una Corda" klavieres, kuras radījis starptautiski atzītais klavieru būvētājs Dāvids Kļaviņš.

Jaunās programmas mūzika vedina lietot terminu "meditācija", bet pats komponists pret to ir diezgan noraidošs: "Vārds "meditācija" ir tik nodrāzts, ka izvairos šī projekta sakarā to lietot, bet nākas – kādreiz žurnālistiem tas izsprūk, jo tad saprotam, par ko ir runa. Jā, kas tas tāds ir?

Stilistika, kā vienmēr, runājot par maniem beidzamā laika darbiem, nekādos rāmjos neiekļaujas, un es arī tam nepievēršu uzmanību. No kura gala sākt? Tā ir cilvēcīga, no manis kā radošas personības sen lolota lieta. Kad jāraksta pasūtījumi – jāinstrumentē operas, jāraksta mūzikli vai teātra mūzika, ir grūti visu savienot. Šis gads bija tāds, ka nolēmu - jādara!" sarunā ar Latvijas Radio saka komponists.

"Protams, puse no visa ir Dāvida Kļaviņa radītās klavieres, ko pilnīgi nejauši iegādājos, jo tās jāpasūta un ilgi jāgaida. Tās ir kas vidējs starp klavierēm, arfu un klavihordu. Specifisks instruments - ko tādu biju sapņojis reiz pats radīt..."

"Cits pēc dienas trakomājas brauc makšķerēt, bet par manu ieradumu beidzamajos gados kļuvusi klavieru spēlēšana - tāda atslēgšanās, kad pirksti paši skrien, bez kādas didaktikas - nekādas strukturēšanas vai domas par pareizi nospēlētu improvizāciju, vienkārši sava veida pašārstēšanās ar mūzikas skaņu palīdzību. Pēc stundas vai pusotras galva skaidra, vari iet gulēt. Un tad motīvi atnāca vēl un vēlreiz, un gada sākumā sāku azartiski pieķerties cita veida mūzikas instrumentiem, kas varētu saskanēt ar klavierēm un veidot īpatnēju skaņu lauku. Nevis tradicionālie instrumenti, bet metalofons, zvani, monohords, iegādājos arī vecu karalauka harmoniju šausmīgā stāvoklī, kas tagad restaurēts un ir ar fantastisku skaņu. Kaut kas tur beigās sanācis. Lai gan visa mūzika ir strukturēta – būtu vēlējies vairāk improvizācijas, taču beigās noformēju to skaņdarbos ar sākumu un beigām. Tie nebūs koncerti, un nekādā veidā tie nav jāuztver kā priekšnesums, drīzāk relaksēšanās, kurā rādīsim, ko varam. Visas ambīcijas, kas saistītas ar Eiropas kultūru izrādīšanos, tiks noliktas malā, un mans lielākais gandarījums būs tad, ja cilvēks pēc 15 minūtēm būs aizmidzis un pamodīsies tikai koncerta beigās..."

Kas īsti slēpjas aiz vārdiņa "aiz"? "To visi tagad prasa," smej Jānis Lūsēns. "aiz - tas ir tas, kas slēpjas aiz prāta drumslām, aiz ikdienas lietām, aiz priekšstatiem, aiz ambīcijām.

Budisms, piemēram, saka, ka cilvēkam vienīgā jēga ir atbrīvoties no ciešanām. To arī cenšos darīt. Tiem, kuri atceras manus solodziesmu ciklus, teikšu tā – jaunajai programmai ar tiem nav nekāda sakara."

Ietekmju ceļš, pa kuru Jānis Lūsēns nonācis līdz šādai izpausmes formai, ir ļoti plašs. Grupa "Zodiaks" un ņemšanās ap elektroniku, Liepājas Mūzikas skolas laiks, kad kopā ar Jāņa Blūma vadīto "Menuetu" izspēlēta visa Imanta Kalniņa tā laika daiļrade.

"Un ir vēl viena pasaule, kurā mani ieveda Maija Ķēniņa, mazliet traka dāma – tā bija ērģeļmūzika. Liepāja bija slavena ar ērģelēm, no kurām lielākās visā Padomju Savienībā bija Trīsvienības baznīcā, un tur man bija tā laime tikt un spēlēt. Nāca ekskursanti, un es tur bakstījos - tur sākās mans improvizatora ceļš," atklāj Lūsēns.

Beidzamajā laikā plašas diskusijas sabiedrībā izsaukušas Jāņa Lūsēna pārdomas par Latvijas simtgades svinēšanu. Vaicāts, vai viņam svarīgas ir citu domas, komponists saka tā: "Svarīgi, lai nebūtu iekšējā konflikta. Man kā cilvēkam, kuram visa muzikālā dzīve bijusi jāveido pašam, ir ļoti skumji, ka lietas notiek tā, kā notiek. Nav runa par svētku svinēšanu, bet gan solidaritātes ideju. Piemēram, Somijas tauta savos svētkos dara tā - katra ģimene uzada cimdus un dāvina tos somu armijai. Ko mēs kā mākslinieki, kuri dzīvojuši par nodokļu maksātāju naudu, kuri šeit mācījušies, varētu darīt savai valstij? Varbūt mums vajadzētu kaut ko no sevis atdot tai atpakaļ? Piemēram, vienu koncertu nospēlēt par velti kaut kur laukos - bez liekas publicitātes. Kaut atnāks trīs cilvēki, zinu, ka atnāks īstie. Mūsu pārņemtība ar masu pasākumiem ir nācijas debilizācija. Es atvainojos, bet tas nav nekas cits."

Savu artavu Jānis Lūsēns pats apliecina ar šādu soli: "Visa mana mūzika bez maksas pieejama manā mājas lapā, jebkurš lauku skolotājs dziesmas un citus darbus var izprintēt, un par to nav jāmaksā ne santīma. Man tik daudz dzīvē ir iedots, ka uzskatu - ar to jādalās."

Par savu instrumentālās mūzikas ābeci un simpātiju avotu Lūsēns nešaubīgi sauc Johanu Sebastiānu Bahu: "Jau no bērnības, jaunības Bahu dabūju uz ērģelēm paspēlēt. Viņš cenšas izvairīties no cilvēciskām kaislībām – tāda sava veida kristīgās meditācjas forma, kuras šobrīd Eiropai iztrūkst. Pēc "Aiz" nākamais solis būs tāds, ka gribu dalīties un atrast veidu, kā uz kopā būšanu sapulcināt pa 10 līdz 15 cilvēkiem, kurus varētu uzrunāt ar savu solo."

Vai līdztekus jaunās koncertprogrammas skaņām publika tiks lutināta arī ar paša Jāņa komentāriem? "Tas ir jautājums, kas mani šobrīd satrauc – vai būs kas jāpastāsta, vai tomēr jāmēģina iztikt tikai ar mūziku. To jutīšu uz vietas."