Operas varone Margarita Širgu skaņdarba sākumā atceras pirmo reizi, kad kopā ar Lorku uzveda lugu "Marjana Pineda" un nostaļģiski atceras laiku, kad Spānijas Republika vēl bija tikai sapnis. Ar ko jums personiski saistās šis laiks – trīsdesmitie gadi –, par ko Džordžs Orvels raksta grāmatā "Veltījums Katalonijai" un kas ir arī Lorkas un Širgu laiks?
Marija Inohosa-Montenegro: Trīsdesmitie gadi ir pilsoņu kara laiks. Par to daudz tiek runāts kopš tā laika, bet ne ikdienā. Pēc kara un represijām ģimenēs bieži vien neviens nezināja, kur palikuši mirušie – masu kapos vai uz ielām. Tas viss ir atzīts, bet vainīgo nav. Arī valdība ar to nevēlas nodarboties. Tā ir realitāte ārpus mākslas.
Marina Pardo: Kad šo operu pirmo reizi uzvedām Granadā (kur es arī pirmo reizi iepazinos ar mūzikas materiālu), Federiko [Garsijas Lorkas] nāves tēma šķita esam daudz tuvāk, daudz dzīvāka. Visi zināja viņa dzīves gaitas Granadā un teikšu, ka tur Lorkas dzīvesstāsta klātbūtne bija jūtama vēl spēcīgāk; tas piesaistīja manu uzmanību.
Kādas ir jūsu domas un sajūtas par Osvaldo Golihova mūziku kopumā un šo konkrēto darbu?
Marina Pardo: Ar šo operu es pirmo reizi nokļuvu Granadā, tāpēc tas man bija ļoti īpašs notikums. Par pašu Golihovu varu teikt, ka viņš ir ļoti pozitīvs un jauks. Mēs daudz strādājām ar "Ainadamar" Filadelfijas operā. Golihova mūzika ir ļoti interesanta un meistarīgi uzrakstīta – vienlaikus laikmetīga un tuva publikai, jo tajā dzirdams vairāku stilu sajaukums – flamenko, ebreju un arābu mūzika. Domāju, ka Golihova rokraksts padara operu daudz populārāku, pieejamāku.
Marija Inohosa-Montenegro: Domāju, ka notikumi un laiks, par ko stāsta šī opera, ir saprotami ne tikai spāņiem, bet tāpat arī latviešiem un citām tautām. Ir ļoti viegli identificēties ar šīs operas varoņiem.
Raksturojiet, lūdzu, savus operas varoņus – Federiko Garsiju Lorku un Margaritu Širgu.
Marija Inohosa-Montenegro: Margarita Širgu bija katalāņu aktrise, viņu raksturo pilnīga atdeve mākslai un teātrim, savs viedoklis. Viņa bija brīvdomātāja, Lorkas tuva draudzene un apbrīnotāja. Lorka viņai sarakstīja vairākas lugas. Širgu pret Lorku juta platonisku mīlestību. Operā viņa attēlota cienījamā vecumā. Dzīves noslēgumā viņa atceras un izdzīvo spilgtas atmiņas par aizgājušo laiku. Viņa arī jūt zināmu vainas apziņu par notikušo.
Marina Pardo: Varu pastāstīt, kā esmu mēģinājusi attēlot Frederiko Garsiju Lorku šajā darbā. Sastrādājoties ar pirmo režisoru Luisu de Taviru, iestudējuma galvenā tonalitāte bija cinisms. Es arī lasīju daudz grāmatas, ne tikai biogrāfiskās. Granadas iestudējumā pētījām fotogrāfijas, pirms izrādes mūs aizveda uz vietu, kur, iespējams, nošauts Lorka, uz viņa dzimtajām mājām. Tas veidoja katarsei līdzīgu pieredzi.
Lorka bijis kautrīgs, mazliet bailīgs, baidījies no tumsas. Viņam nav bijušas izteiktas vīrišķīgas, drīzāk sievišķīgi manierīgas iezīmes. Veidojot viņa tēlu mans sievišķīgums Lorkā vairāk izpaužas kā jūtīgums, kautrīgums. Starp Margaritu un Lorku ir kaut kas, ko varētu nosaukt gandrīz par mīlestību, bet arīdzan abpusēja, dziļa cieņa. Lorka ir izcilākais dzejnieks, kāds no mūsu zemes nācis un man pret viņu ir vispazemīgākā cieņa.
Marija Inohosa-Montenegro: Karš atnesa Frederiko nāvi, Margaritai tas nozīmēja trimdu. Viņa pārcēlās uz Urugvaju, Montevideo un nekad neatgriezās Spānijā. Atsaucoties uz operas sižetu, viņa sevi vainoja, jo nespēja pārliecināt Federiko, lai viņš dotos līdzi. Tas būtu viņu paglābis no nošaušanas. Lai kaut kā to izpirktu, viņa uzveda Lorkas darbus savās ārzemju turnejās.
Kā sastrādājaties ar latviešu dziedātājiem?
Marina Pardo: Dziedātāji ir lieliski. Sevišķi sieviešu koris – labākais, ar kādu esam strādājušas. Viņas ir ļoti profesionālas. Trīs latviešu dziedoņi [Mihails Čuļpajevs, Rihards Millers, Rihards Mačanovskis] ir fantastiski. Tāpat maestro un Nūrijas lomas atveidotāja [Sonora Vaice].
Marija Inohosa-Montenegro: Man interesanti šķiet, ka mēģinājumu procesā parādās tas, ka mēs nākam no ļoti dažādām kultūrām, par spīti globalizācijai. Un tomēr es domāju, ka tas būs par labu gan darba interpretācijai, gan skatītājiem.
Jau ziņots, ka Cēsu mākslas festivāls šogad notiek no 15. jūlija līdz 19. augustam. Plašāk par programmu – www.cesufestivals.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
