Kas līdzīgs baumu līmenī dzirdēts par pārpildīto Vīlandes folkfestivālu Igaunijā, kuram reklāmas nav, bet, lai cīnītos ar interesentiem, – biļešu skaits ierobežots. Turklāt diez vai atradīsiet otru festivālu Latvijā, kura programma nevienam, izņemot tā organizatorus un dalībniekus, nav zināma. Vien mākslinieku uzskaitījums jauktā secībā. Protams, ja vien kāds no festivāla mūziķiem nebūs bezkaunīgs nodevējs un par savas uzstāšanās dienu un laiku jums "par blatu" nepaziņos. Tomēr tas neliedz simtiem klausītāju mērot patālo ceļu uz Sēlijas nebūtības aizmirstajiem krūmājiem, lai uzticētos dziedoņa, šī festivāla nama un dvēseles tēva Armanda Siliņa gaumei, festivāla programmēšanas izpratnei, ļautos nezināmajam un paļautos, ka viss būs visaugstākajā līmenī. Jau ceturto gadu.
Kāpēc drīz pret pārlieku festivāla reklamēšanu būs jākļūst piesardzīgiem – "Sansusī" ir kamermūzikas festivāls? Kamermūzikas, drīzāk ne mūzikas žanriskā apzīmējuma, bet intimitātes ziņā. Pats Armands, kuram nākamajiem gadiem jau galvā tālejošāki un grandiozāki laikmetīgās operas platformas "Sansusī" plāni, savulaik teicis – tiklīdz interesentu sāks kļūt par daudz, "festivāls jāklapē ciet". Jau šogad – paplašināti visu skatuvju klausītāju amfiteātri un novērošanas zonas, un arī tās, lai arī nu ar labu redzamību un dzirdamību, izrādās pārpildītas.
"Sansusī" ir festivāls, kurā kaujas tikai pianisti. Alus, desas un dažādu kompāniju reklāmas kampaņas, piemēram, plīša hotdoga kostīmos, ir sekundāras un pat neesošas, krūmos kāds guļ reti, tukšas "plastmasenes" un izsmēķus zālē atrast būs pagrūti, katrs pats atbild par savu drošību (un grūti iedomāties, kas, izņemot kāda eža satikšanu uz takas, te varētu notikt), paparaci būs absolūti vienalga, kādās kleitās un biksēs kādas sabiedrības dāmas un kungi ir atbraukuši, viss kļūst vienaldzīgi un nebūtiski, tikai un vienīgi par labu mākslai. Un šādas paradīzes un utopiska mākslas skaistuma salas, kaut uz trim dienām, šodien atrast ir ļoti grūti, un tās maksā zeltu.
Ar leģendāro apzīmējuma vārdu "San-su-sī" festivālu ik gadu atklāj konferansjē Varis Klausītājs, saka to starp numuriem, beigās un festivāla noslēgumā. Tas jau kļuvis par teju vai sasveicināšanās vārdu kādā īpašā Aknīstes dialektā.
Kopumā divdesmit piecas dažāda veida aktivitātes no piektdienas vakarstundas līdz svētdienas pēcpusdienai bija šī gada festivāla rūpīgi izstrādātajā ēdienkartē, kuru bija iespēja baudīt no 11. līdz 13. augustam. Teātris, deja, cirks, bērnu programmas, jau minētie pianistu un dzejnieku kautiņi bāros, vides objekti un piedzīvojumi, kino, īsdiskotēkas un, protams, kamermūzikas koncerti. Pēdējie arī visvairāk saistīja manu uzmanību, tādēļ plašāk pievērsīšos šai programmas šķautnei, kura katru gadu ir kvalitatīva, bet, kas pozitīvi, – atšķirīga.
Neapšaubāmi, viena no šī gada atšķirībām un virsotnēm, kas arī divos secīgos koncertos vēlā sestdienas pēcpusdienā pulcēja visvairāk klausītāju, bija orķestra "Sinfonietta Riga" koncerts, šoreiz pat ne viesu nama "Susēja" teritorijā vai apkārtnē, kur notiek festivāls, bet gan Aknīstes graudu kaltē, aptuveni trīs kilometru gājiena vai brauciena attālumā.
Starp citu, pastaiga ir būtiska šī festivāla sastāvdaļa. Staigāt var aizsietām acīm pa muzikoloģes Ievas Tihovskas mežā iekārtoto skaņu taku "Andante", pārgājiens cauri nakts baisajam mežam ved uz Susējas veco skolu, kurā ik nakti baiss un spokains maskots priekšnesums ar Annas Ķirses skaņu objektiem atklāj Ata Jākobsona tikpat baiso un "linčisko" izstādi "Dvēseles tumšā nakts". Brrr... Pastaiga kopā ar koku un pļavu dejotājiem ved arī tālu mežos pusotras stundas garumā, bet šī – dienas pastaiga – uz kalti klausīties divu mutuļojošu autoru pasaules pirmatskaņojumus. Teritorija izplešas, dvēsele izvēršas. Jau sen likusies kutinoša doma, cik maz tomēr akustiskām vajadzībām izmantojam brīnišķīgās rūpnīcu, angāru, citu kultūras vajadzībām nebūvētu industriālu celtņu brīnišķīgās katedrāles. Aknīstes graudu kalte nav izņēmums, un akustika šeit ir pat brīnumaina.
Orķestris vasarīgi izvietojies telpas centrā, videoekrāna starplikas iegrožots, aizveras lielās kombainu laidara durvis, un pustumsā klausāmies Lindas Leimanes "Dialexica". Lindas izstāstītā koncepcija klausītājam var likties sarežģītāka un intelektuāli atsvešinātāka nekā pati mūzika. Klausoties šo opusu, pārņem priecīga kņudoņa. Vēl ļoti jaunā Linda šobrīd, manuprāt, uzskatāma par vienu no tehniski spēcīgākajām, ja ne pat spēcīgāko latviešu komponisti, turklāt viņas tehnoloģiskajā perfekcionismā klātesoša arī īpaši suģestējoša skaņu valodas emocionalitāte, tādēļ viņas mūziku gribas klausīties vēl un vēl, gluži kā popmūziku, lai gan opusam ar to nav pilnīgi nekāda sakara. Nosaukuma divdabība – viengabalainība un reizē leksikons ar izsvaidītām vārdu lauskām, kuras elektronikas partijā izsētas, – kopā ar akustisko instrumentu skaņām reizumis veido tādus tembrus, kuri šķiet ne no šīs pasaules un ne ar mums pazīstamiem mūzikas instrumentiem skaisti izveidoti – gluži kā talantīga gleznotāja absolūti kosmiskā paletē. Ar basģitāru un jaudīgiem efektu blokiem spridzina čellists Ēriks Kiršfelds. Ja Artūra Puntes teksta daļa un dalība elektroniskās ainavas veidē ir absolūti difūza, tad bez dažādu paaudžu seju trijotni eksponējošās videoprojekcijas vismaz es pilnīgi mierīgi varētu iztikt. Līdzīgi kā lielākajā daļā opusu, kuros pilnīgi nevajadzīgi parasti tiek iepīta video līnija.
Absolūti citas estētikas opuss (līdz ar to droši vien tikai retam klausītājam abi darbi bija vienlīdz mīļi) ir Platona Buravicka "Demontāžas estētika". Platons cenšas demontēt estētiski, izmantojot amerikāņu postminimālismam raksturīgās kaleidoskopiski sarežģīto struktūru atkārtojumu, papildinājumu un saīsinājumu tehnikas, kuras autors savā mūzikā izmanto gluži ne pirmo reizi. Ar to šis opuss nelikās nekas gluži jauns un pārsteidzošs, īpaši pēc tās pašas dienas rītā klausītā darba "Voltāža", kuru spēlēja brīnišķīgais dāmu trio "Art-i-Shock" (Rīgas klausītājiem jau zināma programma ar Guntara Prāņa rata liru) un kura estētika visnotaļ tuva, ja nu vienīgi kameriskāka. Temps, skaļums, enerģija, iespējams, ir trīs galvenie atslēgas vārdi šim darbam, pēdējam un priekšpēdējam gan atpaliekot, jo daudzkārtējos atkārtojumus pat būtu gribējies nomainīt pret vēl lielāku skaļumu, jaudu un neizturamu mežonīgumu. Ja ir, tad – līdz galam.
Sestdienas vakars kupola koncertzālē turpinās ar vēl vienu festivāla tradīciju – koncertu "XXI", kurā parasti nozīmīgākais akcents ir pašmāju autoru pirmatskaņojumi. Liels prieks, ka jaunu opusu radījis nebūt ne daudzrakstītājs Jānis Petraškēvičs. "Music in Four Stages" – ārkārtīgi skaists darbs ārkārtīgi skaistam instrumentu sastāvam, kurš šajā koncertā vienkopus parādās vien šajā opusā – flauta, čells, sitaminstrumenti un klavesīns. Jāņa mūzika, par spīti tās poētiskajai dabai, ne visos gadījumos viegli izsekojama. Nereti tas ir liels informatīvs blīvums gan horizontālē, gan vertikālē, dziļumā un priekšplānā, turklāt – īsā laika periodā. Šis ir izņēmums – darbs ar ļoti skaidrām, japānisku gravīru askēzes līnijām, kurās ir viegli un smaržīgi elpot un sekot ļoti silto tembru garšu mijām. Čellists Ēriks Kiršfelds, klavesīniste Ene Naela, sitaminstrumentālists Guntars Freibergs un flautiste Nadīna Zapacka pelnījuši slavinājumu.
Eni Naelu klausītājiem ir iespēja klausīties arī noslēdzošajā festivāla dienā, proti, igauņu trio "Una Corda" sastāvā. Gan izpildītā mūzika, gan improvizācijas kannelei (igauņu kokles radiniece), arfai un klavesīnam ir mierpilnas, relaksējošas un bezrūpīgas – kas gan var būt atbrīvojošāks pēc vētrainas nakts, kas pavadīta bāros, sacenšoties pianistam Jurim Žvikovam un absolūtam atklājumam no Daugavpils džeza pianistam Gļebam Beļajevam, kā arī trakojot līdzi Jēkabam Nīmanim kopā ar ar uzvārda radinieku Marzi Nīmanu un elektroniķi Tomu Auniņu, kuri pirmoreiz tiekas uzreiz uz skatuves. Šī tikšanās ir neticami svaiga un, liekas, ka pārsteidzoša pat pašiem mūziķiem, kā arī izturīgākajiem klausītājiem, kuri sagaida rītausmas koncertu izcirtumā. Iepriekšējo festivālu viesiem jau pierastās meža ērģeles šoreiz nomainījušas četru saksofonu ērģeles – kvartets "Atomos", Arvīda Kazlauska vadīts, veldzēja ar plašu latviešu un citzemju komponistu rītausmai atbilstošu repertuāru.
Atgriežoties pie koncerta "XXI", – citu opusu atskaņojumos sastopam gan lielisko pianisti Elizabeti Šīranti (Kaijas Sāriaho "Prelūdija", klavieru partija citu opusu atskaņojumos), gan spāņu akordeonisti Naiaru de la Puenti, kura ar īpašu laikmetīgās mūzikas solokoncertu piektdienas vakarā atklāja šī gada "Sansusī", pārdzīvojot ciešanas nesošus odu kodienus Sofijas Gubaiduļinas opusa atskaņojumā, gan visīstenāko festivāla dārgakmeni – dziedātāju Leu Trommenšlāgeri. Arī šajā koncertā atskaņotās Šelsi un Šarlotes Brejas mūzikas vara bija patīkama, taču no šīs dziedones piektdienas vakarā atskaņotajām Lučāno Berio tautasdziesmām burtiski aizrāvās elpa un negribējās aiziet.
Bohēmas un šķietami postmodernas vienkāršības pilnajām miniatūrām klausītāji tiek iesildīti ar Ibēra un agrīnu Ešenvalda opusu, kā arī ar neparedzētu, bet emocionālu piemiņas brīdi Pēterim Plakidim Ilonas Meijas un Agneses Egliņas izpildījumā. Leas Trommenšlāgeres atraisītība un hameleoniskās balss transformācijas, dziļums, nianses, kurās nav ne mata operiska masīvuma, katrai nopietnajai vai jautrajai tautasdziesmai piešķir savu garšvielu, pār visu gādīgi valdot Normunda Šnē žestam.
Ja runājam par balsīm, tad vokālās un jo īpaši krievu mūzikas kultūras cienītājiem liels piedzīvojums vēl pirms grandiozā Vislatvijas orkāna bija divu vokālo ciklu dāvana šarmantās krievu dziedones Oļesjas Petrovas un laikam jau vienas no delikātākajām mūsu koncertmeistarēm Hertas Hansenas sniegumā. Daudzuprāt, šis koncerts izvērtās par visa festivāla kulmināciju, lai gan domāju, ka tas drīzāk ir gaumes jautājums. Lai arī ar Leonīda Desjatņikova izteikti krieviski "kapustņicisko" mūzikas valodu (lai gan, neapstrīdami, ārkārtīgi profesionālu) mani vieno dalītas jūtas, jāatzīst, ka cikls "Dzejnieka mīla un dzīve" ir teju vai ģeniāls sacerējums, kur gan visi lauri nepienākas vien komponistam, bet arī viņa izvēlētajai Harmsa un citu dekadentisko krievu dzejnieku tekstiem – tie jau vien garantē efektu – tikpat spēcīgu, cik izteiksmīgs ir divu šīs kultūras saknēs auklētu, sālītu un cukurotu mākslinieču sniegums. Man tomēr siltāks (un to garantē jau tematika) ir otrs viņu vakara veikums – Bendžamina Britena šūpļa dziesmu cikls, kur Oļesjas Petrovas balss un būtība ir cita, patīkama valodas skaidrība un tēlu varavīksnes.
Dārdot debesīm, līgojot kokiem nemaz nedomājot par (starp citu, ļoti labskanīgās) kupola skatuves atstāšanu, pirms laika iestājoties pastardienai līdzīgai naktij, klausītāji nelaižas vis Britena šūpļa dziesmu uzvējotā saldā miegā, bet gan cieši saspiežas ap skatuvi, nekautrējoties pēckoncerta sarunām nodoties pat tās centrā, tādējādi droši vien tehniskajiem darbiniekiem kaitinoši kavējot nākamās norises – izrādes "Mīlība" – dekorāciju un skaņas aparatūras uzstādīšanu. Bet ko darīt? "Mīlība" pēc apokalipses tiešām sirdij der. Režisora Vara Klausītāja, Aivara Neibarta dzejas iesmaržināts un zīmētājas, dejotājas, horeogrāfes Agates Bankavas realizēts darbs, kurā liela (manuprāt, vislielākā) nozīme mūzikai – diviem kontrabasiem (Kristaps Pētersons, Oskars Bokanovs) un sintētiskām skaņām (Uģis Krišjānis). Tieši Kristapa Pētersona radītā, viņam tik raksturīgi mistiskā un tembrāli specifiskā skaņu valoda ir vislielākā šīs izrādes vērtība. Kustības, zīmējumi, varbūt pat režija, piedošanu, bet šoreiz palika otrajā, ja ne trešajā vai pat ceturtajā plānā, šķita pat, ka ar mūziku brīžam gāja pretējus ceļus, kuri gan abi droši vien Neibarta iedvesmoti. Neapšaubāmi, kontrabass ir Kristapa Pētersona ķermeņa papildinājums, bet ne pirmo reizi interesanti dzirdēt arī to, cik citkārt primitīvi un pat pretīgi sintezatora tembri viņa mūzikas kontekstā spēj kļūt par unikālu skaņu pasauli.
Taču, ja festivāls ir kalnu grēda, kurā šķietami (gan ne pārlieka alus patēriņa rezultātā radušās dubultošanās sajūtas dēļ) pret debesīm slejas vismaz desmit vienādi Everesti, tad svētdienā, pašā festivāla noslēgumā, visspožāk saules gaisma apspīd zeltaino pianista Reiņa Zariņa koncertprogrammu. Es tik tiešām neatceros, kad mani kopš pilngadības sasniegšanas tik ļoti, līdz sirds dziļumiem būtu satriekušas Frederika Šopēna balāžu interpretācijas. Pusaudža gados, protams, pie tām raud un katru harmonijas atrisinājumu ievelk pēc iespējas ilgāk. Reinis ir viens no tiem pianistiem, kas tomēr mīl arī 20. un 21. gadsimta mūziku, un tā viņam izdodas, ko apliecināja arī talantīgs Tomasa Adeša un īpaši sakrāls Olivjē Mesiāna mūzikas tulkojums, bet "Sansusī" meža skatuves jumts virtuāli noslēgumā pa gaisu aiziet ar velnišķīgo Morisa Ravēla "Valsi". Lai nu kad, bet šajā koncertā caur Reiņa pirkstiem vismaz man bija iespēja savienoties ar kādu citu, absolūti ideāli iekārtotu galaktiku. Tā nu tas noslēdzas. Atkal Armanda Siliņa dzimšanas dienā, kas tiek iezīmēta ar nejaušā klausītāja Aleksandra Antoņenko trekno "Lai dzīvo sveiks!"
Vēl šī gada festivālā liela pateicība par mūzikas izskaidrošanu, stāstiem, humoru, nopietnību, ieinteresētu un klātbūtni pienākas koncertu vadītājiem – muzikologiem Baibai Kurpniecei, Dāvim Eņģelim un Orestam Silabriedim, paldies par nemainīgi gardo kafiju, paldies "Sansusī" Dievam par žēlastību laika apstākļu kaislībās. Bet nākamgad tiešām padomājiet – vai tiešām ir vērts braukt? Katrā ziņā tiem, kam šādas pārdomas šķiet idiotiskas, droši vien pēc pāris mēnešiem plauktā svarīgā vietā atradīsies jau iepriekšpārdošanā iegādātas nākamā gada festivāla ieejas kartes. Droši vien tādas situācijas kā pērngad, kad pie manis pienāca kāds pāris vidējos gados un ķēra pie pleca ar jautājumu: "Klau, vecīt, a kas te notiek? A būs kaut kas interesants?", vairs nebūs aktuālas. Bet varbūt tieši otrādi. Kas zina, kādas intelekta spēles ar mums izstrādās Armanda Siliņa fantāzija. Vienkārši ir jāļaujas!
"San-su-sī!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
