17. augustā LNSO Andra Pogas vadībā spēlēja Čaikovska Otro klavierkoncertu (solists Luks Geņušs) un Dvoržāka Astoto simfoniju, savukārt 18. augusta koncertā klausītāji saņēma Čaikovska Pirmo klavierkoncertu (solists Likā Debargs) un simfoniju "Manfrēds". Orķestra sniegums raisīja ilgus, karstus aplausus, un Dvoržāka lasījums pat saņēma stāvovācijas.
Skatuve virs baseina
1980. gads. Provansā ierodas jauneklis Renē Martēns (Martin, 1950), kuram Francijas kultūras ministrs vēlējis braukt uz valsts dienvidiem un iekopt tur (kaut kur) mūzikas festivālu. Jauneklim tobrīd 30 gadu. Pusaudža gados viņš spēlējis bungas roka un džeza grupās, pēc tam iemīlējis klasisko mūziku, mazliet mācījies to Parīzes Nacionālajā augstākajā mūzikas un dejas konservatorijā un vienlaikus komerckoledžā izstudējis uzņēmumu vadību. Raksturīga īpašība – traks uz mūziku. Viņš jau ir rīkojis klaviermūzikas vakarus, kuros uzstājušies Vilhelms Kempfs, Marta Argeriča un citas līdzīga kaluma izcilības.
Tā nu Martēns pēc ministra rīkojuma braukā pa Provansu, meklē vietu festivālam un nonāk Rokdanteronā, kas atrodas apmēram pusstundas braucienā no Eksanprovansas (kas savukārt atrodas 20 minūšu braucienā no Marseļas lidostas). Neliela pilsētiņa ar baznīcu, diviem trim veikaliem, kādu restorānu, benzīntanku un kapsētu.
1980. gadā pilsētas mērs ir Pols Onoratinī. Godājams, pilnestīgs, ļoti kustīgs 70 gadu vecs vīrs, Floransas pils un arī plaša pilsparka īpašnieks. Kāda sagadīšanās – msjē Onoratinī vēlas, lai pilsētiņā notiktu festivāls, vienalga, teātra, dejas, mūzikas... Ierodas Renē Martēns, ierauga pili un pilsparku un uz vietas top apburts. Parka robežas zīmē divas paralēlas platānu alejas, un tās ir ļoti lielas platānas milzu lapotnēm, un pat ļoti karstās dienās to sniegtais patvērums ir laipns un veldzējošs. Parkā nekā nav – tikai zālāji, daži celiņi un koki. Taču jauneklim ir laba iztēle – viņš momentāni saprot, kas te darāms. Lūk, šajā vietā, kur patlaban ir neliels klajums un baseins ar pāris gulbjiem, būs skatuve, mazliet tālāk sēdēs skatītāji, un mums būs ideāla vieta mūzikas baudīšanai.
Festivāla pirmajā gadā ir tikai neliela skatuve (virs baseina, gulbji pazuduši) un skatītāju krēsli vienā līmenī. Pēc neilga laika skatuve jau paaugusies un skatītāju vietas ierīkotas amfiteātrī. Tā gadu no gada pa uzlabojumam un paplašinājumam, līdz sasniegts mūsdienu veidols. Skatuves gliemežnīca aprīkota ar izgudrēm saleņķotiem akustiskajiem vairogiem ("Esmu apsēsts ar akustikas jautājumiem," saka Martēns), un rezultātā mums darīšana ar, iespējams, akustiski smalkāko brīvdabas mūzikas forumu Vakareiropā – nav vajadzīgs nekāds skaņas pastiprinājums, viss reljefi dzirdams līdz pēdējai skatītāju rindai. Koncerti sākas deviņos vakarā, ir jau stipri patumšs un ātri satumst pavisam, paliek platānu silueti, augstas un siltas tumšzilas debesis un maģiska gliemežnīca, no kuras dzidri plūst mūzika.
Festivāla vadītājs, kas stāv malā
Pirmā festivāla pirmais koncertants ir Kristofs Ešenbahs. Atbrauc arī Marta Argeriča, Svjatoslavs Rihters (ar kuru Martēns sevišķi cieši sadraudzējies), Vlado Perlemuters, Pauls Badura-Skoda, Kristians Cimermans. Pirms tam visā apkārtnē dzirdamas runas, ka tas nav iespējams, neviens nebrauks spēlēt te kaut kur mežā, jaunais festivāla direktors pūš pīlītes. Taču, kad cilvēki redz atbraucam Ešenbahu, redz Rihteru, kas uzstājas ar Oļegu Kaganu, redz, ka ieradusies pati Marta, festivāla kase eksplodē. Mūslaikos Rokdanteronas festivāls ir mēraukla citiem klaviermūzikas un ne tikai klaviermūzikas vasaras festivāliem.
Polu Onoratinī un Renē Martēnu 80. gadu sākumā šķir 40 gadu starpība, taču vieno līdzīga domāšana, radniecīgs gars. "Viņš uztvēra mani kā vienu no saviem dēliem," saka Martēns, kurš jau daudzus gadus rīko dažādus festivālus visā pasaulē. Martēna firmaszīme – festivāls "Trakā diena" (Folle Journée), kura ideja Martēnam dzima grupas U2 koncertā un par ko tepat portālā DELFI stāstījām šīgada februārī –, notiek ne tikai Nantē, bet arī Varšavā, Jekaterinburgā, Bilbao un Tokijā. Gandrīz 30 gadu Martēns vada vienu no "Turēnas mūzikas svētku" trim manifestācijām – Svjatoslava Rihtera iecerēto festivālu La Grange de Meslay ("Melē klēts festivāls"). Vairāk nekā 25 gadus viņš ir Fontevro Karaliskās abatijas festivāla mākslinieciskais vadītājs. Nantē viņam ir skaņu ierakstu nams Mirare. Renē Martēns ir daudzu goda nosaukumu un ordeņu īpašnieks.
Iespējams, ka Rokdanteronai Martēna sirds pieķērusies mazliet vairāk nekā citiem festivāliem, jo Rokdanterona ir viņa grandiozās karjeras sākumpunkts, turklāt šis festivāls jau kopš pirmsākumiem ir vārda tiešā nozīmē ģimenisks, jo pēc Pola Onoratinī par festivāla prezidentu kļūst viņa atvases.
Kāpēc izvēle krita uz klaviermūziku? "Man vienmēr ļoti paticis šis instruments, turklāt tam ir neikdienišķi bagāta mūzikas literatūra – vienas klavieres, divi pianisti pie vienām klavierēm, divas klavieres, kamermūzika, klavieres un koris, klavieres un orķestris utt. Galu galā – tas ir ļoti populārs instruments."
Renē Martēns piedzimst pilsētiņā ar nosaukumu Erika, kas atrodas pusstundas braucienā no Nantes. Viņa vecākiem pieder pārtikas veikaliņš pie baznīcas – māte tirgojas aiz letes, tēvs ar mazu kravas auto vadā preces apkārt pa novadu. Saikne ar mūziku Renē izveidojas no tā, ka viņa frizieris msjē Simons pieņem darbā kādu Bebēru, kurš gatavo un pārdod sitaminstrumentus. Renē nopērk sitamos, kopā ar biedriem taisa augšā rokgrupu "Alan Devrig Orchestra" un citstarp nospēlē vairāk nekā simt kāzu visā apkārtnē.
Pēc tam dzimst interese par džezu, un no džeza savukārt izriet skats klasiskās mūzikas virzienā. Sava elka Čārlza Mingusa memuāros Renē Martēns izlasa, kā Minguss, guļot slimnīcā, klausījies radio, izdzirdējis stīgu kvarteta ierakstu un sapratis, ka tā ir mūzika, kādu viņš visu mūžu vēlējies spēlēt. Tie izrādās Bēlas Bartoka kvarteti. Martēns iegādājas Bartoka kvartetu pilnierakstu Šāndora Vēga kvarteta ieskaņojumā un arī pats, tāpat kā Minguss, nu atklāj pilnīgi nedzirdētu mūzikas pasauli. "Biju daudz klausījies frīdžezu – "Art Ensemble of Chicago", Albertu Aileru, Sunu Ra (Sun Ra), un Bartoks man nepavisam nelikās sarežģīts. Bartoka kvartetiem sekoja Bēthovena kvartetu pilnieraksts, un tā tas sākās," saka Martēns.
Pamazām veidojas iespaidīga skaņuplašu kolekcija, turklāt Renē Martēna aizraušanās no kāda 16–17 gadu vecuma ir ne tikai klausīties mūziku, bet arī dalīties ar laikabiedriem. Viņš nopērk jaunu plati un aicina draugus pie sevis mājās. Sēž istabā astoņi vai desmit jaunieši un klausās Šūberta "Skaisto dzirnavnieci", Janāčeka "Tarasu Buļbu" un citas jaukas lietas. "Dalīšanās ir mana kaislība. Jaunībās dalījos ar draugiem, tagad katru vakaru dalos ar divtūkstoš klausītājiem. Skatos uz visiem šiem koncerta klausītājiem un esmu aizkustināts. Un te arī apstājos. Mans darbs ir uzaicināt mūziķi. Mūziķis sapulcē publiku, kas viņu godina. Šajā brīdī es paeju malā. Lūk, notiek brīnums, bet tas notiek uz skatuves."
Martēns un Andris Poga
Jautāju Martēnam, kā viņš iepazinās, piemēram, ar Svjatoslavu Rihteru. "Biju ļoti jauns. Iegāju Rihtera ģērbtuvē, uzrunāju un, liekas, atradu pareizos vārdus. Viņš uzticējās man, un mēs sadraudzējāmies."
Tātad metode ir vienkārša – jāatrod pareizie vārdi. "Klasiskās mūzikas privilēģija ir tā, ka mēs kalpojam Mocartam, Bēthovenam, Sibēliusam, vēl citiem. Jo tu vairāk kalpo, jo pazemīgāks esi. Turklāt klasiskajā mūzikā nevar krāpties. Ja tu neesi spēlējis klavieres vismaz 15 gadu, tev neizdosies apmānīt klausītājus un nospēlēt, piemēram, Bēthovena Valdšteina sonāti. Estrādes mūzikā ir vieglāk apmānīt publiku – trīs gadi mūzikā, un tu jau esi zvaigzne. Klasiskajā mūzikā tas nav iespējams. Un – jo dziļāk tu esi mūzikā, jo pazemīgākam tev jābūt. Spēlējot Mocartu, nevar šmaukties. Lai spēlētu Mocartu, tev jāsaprot viņa mūzikas jēga. Un, lai saprastu Mocarta mūzikas jēgu, tev jābūt ar lielu cilvēcīguma daļu. Tāpēc es saku, ka man ir liela privilēģija strādāt ar visiem šiem māksliniekiem – te viss ir īsts. Varu teikt Andrim [Pogam] – man patiktu, ka tu nodiriģētu to un to. Un viņš man teiks – labi, bet es vēlos arī, lūk, šo. Un es teikšu – labi, tad lai būtu tas, ko tu vēlies, un tas, ko es vēlos. Tas ir savstarpējas papildināšanas princips."
Kad Renē Martēns pēc koncerta pienāk pie Andra Pogas, jūtams, ka viņa francisko atturīgumu pārspēj patiess sirsnīgums.
"Pazīstu Andri kopš viņa uzvaras Svetlanova konkursā 2010. gadā, tātad jau diezgan ilgu laiku. Viņš lieliski pārvalda skaņas telpu, respektīvi, instrumentu balansu, bet visvairāk man laikam patīk viņa skaidrais prāts – žestā, jēgā. Andris vienmēr kalpo komponistam. Viņam piemīt atturīga elegance. Ļoti romantiskos skaņdarbos viņš nelieto nevajadzīgu rubato. Andris ir liels meistars un cilvēciskā ziņā – galēji vienkāršs. Esmu pārliecināts, ka nākamajos 20 gados viņš kļūs par vienu no pasaules pirmā divdesmitnieka diriģentiem. Es daudz strādāju ar Andri – aicinu viņu uz Rokdanteronu, Nanti, Japānu, un solisti, kas spēlējuši Andra vadībā, ikreiz saka – kas par diriģentu! Vakar mani patiešām dziļi aizkustināja jūsu orķestra sniegums. Var just, ka mūziķi uzticas Andrim. Dvoržāka Astotās simfonijas lasījums mani patiešām dziļi aizķēra. Un arī ļoti skaistā piedeva – latviešu komponista darbs [Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis"]."
Klasiskās mūzikas bojāeja
Beidzamā laikā daudz runā par to, ka klasiskā mūzika iet bojā. Renē Martēns saka: "Tas ir pilnīgi nejēdzīgs apgalvojums. Nantes "Trakajā dienā" ir 200000 klausītāju. Tokijas "Trakajā dienā" – viens miljons klausītāju. Jekaterinburgas festivālā ir 100 koncertu un visi izpārdoti. Nē, klasiskā mūzika ir dzīvāka nekā jelkad. Visiem vajag Mocartu, Šūbertu, visiem vajag Arvo Pertu. Cita lieta – cilvēkiem nav gana daudz iespēju satikties ar šo meistaru mūziku. Viņi nezina, ka kaut kas tāds vispār eksistē. Tāpēc es izveidoju Nantes festivālu "Trakā diena". Ar bērniem bijām aizgājuši uz "U2" koncertu, un tur man radās šī doma – es skatos uz klausītājiem, priecājos par to, ka viņiem patīk "U2", es cienu viņu izvēli, bet vienlaikus arī zinu, ka viņiem patiktu, piemēram, Stravinska "Svētpavasaris" vai Bartoka Trešais klavierkoncerts. Diemžēl viņi nezina, ka ir šādi šedevri. Iedomājieties – atrodoties labā rokkoncertā vai Mesiāna "Turangalilas" atskaņojumā, sajūta varētu būt stipri līdzīga. "Turangalila" jūs apņem un pārņem pilnībā.
Tātad man jāizveido pasākums, uz kuru šie cilvēki uzdrošinātos atnākt un kurā ar šiem cilvēkiem runātu viņu valodā. Man patīk sarunāties ar cilvēkiem. Es eju uz visām radiointervijām, uz kurām mani aicina. Manu festivālu potenciālais klausītājs ir visur.
Neuzskatu sevi par tradicionālu festivālrīkotāju. Es dievinu kino, es dievinu... jā, klau, es dievinu dzīvi un visu to, kas notiek dzīvē. Un ja es vēlos, lai klausītāji nāktu uz maniem festivāliem, man jāizrāda cieņa pret to, ko viņi raduši klausīties. Mazliet tautasmūzikas, mazliet tehno... Tas nenozīmē, ka es lieku Bahu vai Mocartu augstāk par tehno. Viss ir blakus.
Ir viena filma, kas mani patiešām satrieca, – tā ir 1994. gada lente "Pastnieks" (Il Postino). Pablo Neruda ir trimdā Sicīlijā. Viņam nes vēstules vietējais pastnieks – vienkāršs puisis, un, kā bijis, kā ne, šis pastnieks traki iemīl Nerudas dzeju. Tuvējā ciemā ir brīnumskaista meitene. Pastnieks nav nekāds izskatīgais, taču viņš spēj savaldzināt meiteni ar dzeju. Filma ir neticami skaista, tajā nav vardarbības, nav seksa, ir tikai vārds. Francijā šo filmu noskatījās divi miljoni skatītāju. Un es saku pats sev – tātad Francijā ir vismaz divi miljoni cilvēku, kas spēj noklausīties, teiksim, Šūberta impromptu.
Šekspīram ir milzu spēks, un Bēthovena simfonijām vai Piektajam koncertam ir milzu spēks, tā ir cilvēces skaistākā bagātība. Es skatos uz tiem mūslaiku daudzajiem jauniešiem, kas izdara pašnāvību, un domāju – ja viņi 15 gadu vecumā būtu atklājuši Mocarta mūziku, teiksim, Devītā koncerta lēno daļu, esmu pārliecināts, ka viņi spētu pārvarēt tās neizturamo skumju lēkmes. Mocarta mūzika ir žēlsirdīga. Bet tas attiecas uz mums visiem – mums, kas atrodas nemitīgās dzīves dzirnavās.
Klasiskās mūzikas lielākā problēma bieži vien ir koncertu rīkotāji. Viņi dzīvo savā mazajā valstībā, viņi runā tikai par to, kas grozās šajā mazajā universā, un neredz, kas notiek apkārt."
Sarunas noslēgumā jautāju Renē Martēnam, kas ir viņa jauneklīgās enerģijas avots. "Manai mātei ir deviņdesmit gadu, viņa ir nevainojamā formā un nāk uz visiem festivāla koncertiem. Jā, viņa ir no Bretaņas, ziniet, tur tādi stingri cilvēki, gandrīz kā vikingi."
Noslēguma aicinājums
Mūsu sarunā Renē Martēns piesauc Olivjē Mesiāna simfoniju "Turangalila", un akurāt ar šo monumentālo himnu mīlestībai LNSO Andra Pogas vadībā atklāja 92. ziemas koncertsezonu. Valdzinoši baisi sendienu Meksikas monumenti, maigas klarnetes kā divas acis, ilga un neprātīga līksmes deja, zvaigžņu asiņu līksme, mīlestības snaudas dārzs – šie visi ir Mesiāna doti apzīmējumi tam, kas faktiski ir vārdos neapzīmējams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
