Populārākie baltkrievi Latvijā. 'Super Besse' albuma 'La Nuit*' recenzija

Arīdzan "I Love You Records" paspārnē pirms pāris gadiem izdotajai debijas platei "63610*" sekojošais "La Nuit*" pierāda, ka laba mūzika spējīga dzīvot jebkurā laikmetā. Lai arī šāds mūzikas skanējums pasaulē piedzima jau septiņdesmito gadu beigās, "Super Besse" tam nemanāmi spēj piešķirt mūsdienīgu elpu un nemieru.

Sastāvdaļas ir ļoti konkrēti nolasāmas – grupas līderis ir koncertos izteikti harismātiskais vokālists un ģitārists Maksims Kuļša, basu robota precizitātē ducina Aleksandrs Siņica, bet neparastu sintezatora skaņu karuseli savērpj Pāvels Mihaloks. Ritms nāk no bungu mašīnas. Viss darbojas precīzi kā Šveices pulkstenis.

Ir bijis tas gods būt Baltkrievijas portāla "Experty.by" rīkotās gada balvas ārzemju žūrijā, kas ļāva tuvāk iepazīties ar pat ļoti interesanto un daudzpusīgo mūsu dienvidaustrumu kaimiņu mūzikas piedāvājumu. Un tas liedz pārlieku brīnīties par šāda "superbesīgi" lieliska trio uzrašanos arī mūsu mūzikas vidē. Baltkrieviem ir, ko teikt, un viņi nekautrējas to darīt ar milzīgu azartu un atdevi, kā bieži vien mēdz pietrūkt mūsu visādā ziņā daudz ērtāk dzīvojošajiem māksliniekiem.

Īstā "Super Besse" auditorija Latvijā ir 30 un 40 gadus veci mūzikas mīļi, kuri savulaik ir fanojuši vai joprojām fano par "Joy Division", agrīnā perioda "The Cure", "Depeche Mode" un tamlīdzīgām nosacīti depresīvām populārās mūzikas grupām plus ļoti labi saprot krievu valodu, jo auguši vēl padomju laiku vidē. Protams, tas neizslēdz arī gados jaunāku un arī vecāku ļaužu aizraušanos ar "Super Besse" skanējumu, turklāt krievu valodas zināšanas aspekts var arī nebūt tik svarīgs. Būtu pat interesanti nesaprast, par ko dzied Maksims Kuļša, un izbaudīt trio dziesmas ar vienkārši neparastā, eksotiskā valodā izdziedātu melodiju, uztverot balsi kā vēl vienu mūzikas instrumentu.
Tā tas noteikti arī notiek Rietumeiropas festivālos, kur "Super Besse" viesošanās nav retums un viņi, visticamāk, tiek uztverti kā "Joy Division" reinkarnācija no austrumiem. Galu galā arī nosaukumu grupa aizguvusi ne jau no superīgas savu ziemeļrietumu vai austrumu kaimiņu "besīšanās", bet gan no Francijas vidienes kalnu slēpošanas kūrorta, kas tiešām tā arī nodēvēts – par Super Bessi.

Grupa mēdz arī uzstāties Francijā, kurp atkal dosies jau pēc pāris mēnešiem, un ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir spējīga jebkur sarīkot melanholiski līdzlēkājamu ballīti, kā tas notika arī jaunā albuma prezentācijas koncertā 12. oktobrī Rīgas klubā "One One". Pirms četriem gadiem dibinātā "Super Besse" primāri sevi apliecinājusi kā koncertgrupa, taču arī ieraksts rada ļoti pārliecinošu iespaidu un liek vien pusstundu garo albumu noklausīties vēl un vēlreiz, kamēr tas nonāk līdz apziņai un tur iesēžas. Šis nu nekādi nav sliktākais veids, kā pavadīt pusstundu no savas dzīves.

Turklāt viss albums nav gluži vienā ritmā ieturēta deju ballīte. Ir arī pāris liriskāki skaņdarbi, ko "Super Besse" gadījumā nosacīti varētu nodēvēt par paātrinātām balādēm, – "Omut" (tautas valodā – dziļākā vieta ūdenstilpē) ar īpaši "depešmodīgu" ģitārrifu un albumu noslēdzošais "Doroga domoi" (ceļš mājup), kas ir grupas jaunākais singls. Tomēr Minskas trio trumpis šķiet tieši jestrie skaņdarbi, kas rada pulsējoša nemiera un jauneklīga dumpinieciskuma sajūtu. Kā piemēru var minēt kaut vai "La Nuit*" ievadošo dziesmu "Predložeņije" (piedāvājums), kuras piedziedājumā tiek piedāvāts negulēt nemaz. Zināmos apstākļos nav tā peļamākā ideja…

"La Nuit*" iespējams noklausīties lielākajās straumēšanas platformās, kā arī iegādāties gan digitālā veidā interneta veikalos (piemēram, pašmāju 311.lv), gan taustāmā veidā CD un LP formātos (piemēram, Vecrīgas "I Love You" bārā). Un vinilplate šim albumam pat kaut kā piestāv vislabāk.