Sviedri, asiņojošas balss saites un hiphopa interesantās šķautnes. 'Skaņu meža' piezīmes  (8)

Izceļams, pirmkārt, ar to, ka šis ir vienīgais Latvijā notiekošais daudzdienu pasākums, kurš spēj vienkopus sapulcēt visdažādāko žanru cienītājus, kurus faktiski vieno tikai viens – melomānija. Tādējādi "Skaņu mežā" klasiskās mūzikas piekritēji iepazīst hip-hopu, bet elektroniskās mūzikas fani – džezu.

Kā sarunā ar vienu no festivāla autoriem – Rihardu T. Endriksonu – minēju, manuprāt, 13. oktobra vakars un nakts bija spēcīgākā vismaz pēdējos piecos festivāla gados. Uzreiz uzsvēršu, ka tas ir dziļi subjektīvs viedoklis, jo šī raksta autors ikdienā vairāk strādā ar elektronisko/deju mūzikas žanru. Taču pirmais patīkamais pārsteigums sekoja krietni pirms tam.

Pasākumu diezgan zīmīgi atklāja pašmāju mūziķa Jura Bērziņa projekts "Strops". Zīmīgi gan tādēļ, ka tas bija visnotaļ grandiozs noise/electro/minimal ievads, gan arī vizualizāciju dēļ, kas brīžiem nošokēja (daļēji balstītas uz t.s. CCTV jeb novērošanas kameru materiālu). Taču vēl vairāk pārsteidza jau sekojošā uzstāšanās. Tā bija jaunās komponistes Annas Ķirses jauna skaņdarba "Artifex Auditionis" prezentācija diriģenta Artūra Gaiļa pavadībā. Lai arī visa uzstāšanās ilga aptuveni 10 minūtes, tieši tad es pirmoreiz pieķēru sevi pie domas, cik patiesībā tuva ir mūsdienu eksperimentālā mūzika ar t.s. klasisko instrumentāciju. Proti, daudz kas no mūsdienu elektroniskās mūzikas, jo īpaši noise (trokšņu mūzikas), spēj būt ne mazāk inovatīvs, kā klasiskā mūzika, ja vien spēj sniegt nedzirdētas skaņas un muzikālus risinājumus.

Jāuzteic arī festivāla organizatoru rūpīgi izfunktierētā mākslinieku nomaiņa un gandrīz vai precīzi ieturētais grafiks, jo, ja neskaita fiziski obligātās skatuves, instrumentu pārmaiņas, ilgi gaidīt uz nākamo mākslinieku nekad nav jāgaida. Arī šogad. Tas pat šad tad nostrādā par sliktu apmeklētājam, jo vēlme padzesēties ārpus pasākuma telpām (likums neatļauj smēķēt iekšpusē), apmeklēt labierīcības un papļāpāt ar Uldi Rudaku, par to, vai "Sattelites LV" šogad ir pelnījuši "Austras balvu", lika tikai daļēji redzēt dažus sekojošos ārzemju izpildītājus.

Vispirms uz skatuves kāpa amerikāņu duets Džo Moriss un Daniels Levins. Abi radīja visai intīmu un klusinātu, izjustu noskaņu vien ar ģitāras un čella pavadījumu. Savukārt sviedrojošajai ballītei visus sagatavoja skotu komponists Džeimss Dilons, ko attiecīgi šogad diemžēl sanāca redzēt vismazāk.

Pirmā no mana personīgā "Top 4" uz skatuves kāpa Mārgareta Šardjē jeb Pharmakon. Jau tad, kad 2013. gadā "Sacred Bones" izdeva viņas debijas albumu "Abandon", es pamieloju acis "YouTube", kā tas viss izklausās dzīvajā. Četrus gadus brīnījos, kā viņas balss spēj "izdzīvot" pēc katra no koncertiem, līdz Endriskona kungs man atklāja: nav retums, kad meitenes balss saites asiņo. Dārdošākie no dārdošākajiem basiem kopā ar spalgi izkliegtiem manifestiem radīja sirreālas izjūtas. Turklāt ārēji šķietami trauslā blondīne arī staigājot pa skatuvi, ar soļiem, gaitu, žestiem raisīja drīzāk biedējošas izjūtas. Absolūti nepārsteidza, ka atvadu "paldies" izskanēja tā, it kā vairāk viņa gluži fiziski vairs šovakar neko nespētu pateikt.

Visvairāk "Skaņu mežā" es gribētu uzslavēt par hip-hop interesantāko šķautņu kultūras atrādīšanu Latvijas publikai. Festivāla veidotāji neslēpa savu milzu izbrīnu, kad pērn tieši Zebra Katz radīja lielāko vētru un mīlestību no publikas puses. Šosezon par hip-hop barvežiem tika uzaicināts kolorītais Sietlas kolektīvs "Shabazz Palaces". Lai arī grupa šobrīd atrodas turnejā, kurā prezentē uzreiz divus šovasar izdotus albumus, netika aizmirsts arī par lielākajām pagātnes pērlēm. Bez radara acu ābolu vietā, protams, grūti novērtēt precīzu apjomu, cik šogad noskatījās konkrēto mākslinieku, taču atkal šķita, ka šī ir festivāla galvenā programma. Išmaels Batlers (vokālists) apbūra ar rīmēm un iedrošināja publiku dejot, tikmēr perkusionists Tendaju Maraire – ar visdažādāko sitamo instrumentu pārvaldīšanu. Mazliet žēl palika grupas, kad tā aicināja dziedāt līdzi slavenākajiem hitiem, bet visu uzreiz nevar gribēt. Latvijas publikai ir jāpierod, un ir jau labi, ka cilvēki novērtē vismaz muzikālo jeb "grūva" pusi.

Pēc "Shabazz Palaces" mans melnais t-krekls jau bija kļuvis slapjš no sviedriem (piedodiet!), bet jau pēc neilga mirkļa bija jābauda viena no šobrīd aktuālākajām "footwork" māksliniecēm uz planētas – Jlin. Viņas uzstāšanos var nosaukt par kaut ko pa vidu starp DJ setu un dzīvo performanci, bet tas nenozīmēja mazāku enerģiju par tikko piedāvāto. Arī Jlin laikā patīkami pārsteidza publika, kas viegli noskenēja mūziķes lielākos hitus un veltīja tiem lielākās ovācijas. Tas atkal apliecina, ka uz "Skaņu mežs" cilvēki dodas, zinot, uz ko iet.

Visbeidzot no "Top 4" uzstājās Krievijā dzimusī, bet nu jau sen Vācijā mītošā Anastija Vtorova jeb Machine Woman. Iespējams, spēku izsīkuma dēļ, iespējams, vēlēšanās noslēgt pasākumu uz gaišākas nots dēļ, šī uzstāšanās atsāja mazliet mazāku gandarījumu par minētajām trim. Taču tiem cilvēkiem, kuri izrādījās par mani fiziski spēcīgāki, arī Machine Woman piedāvāja izcilu diskotēku, liekot uzsvarus uz techno/tech-house un dark/progressive bītiem, kas turpināja uzkarsēt jau tā sakarsēto "Dailes" namu. Jā, starp citu. Vienīgais mīnuss – ventilācija gan laikam nav mūzikas namā "Daile" domāta šādiem pasākumiem. Pašā zālē, aizmirstoties un dejojot, ir ļoti labi, bet vestibilā pie bāra letes un atpūtas krēslos tomēr gribējās nedaudz vairāk elpas.

Autora saruna ar vienu no "Skaņu meža" rīkotājiem – Rihardu T Endriksonu.

P.S. Tā kā pie maniem iepriekšējiem rakstiem visvairāk komentāru bija par alu, nepievilšu arī šoreiz lasītājus ar informāciju par šo alkoholisko atspirdzinošo dzērienu. "Skaņu mežā" šogad bija viens no labākajiem Latvijā nopērkamajiem pudeļu aliem – cena 3.50. Neslikti festivālam ar tādu sastāvu, kurš pats par sevi izmaksāja vien 20 eiro (tas, ja uz abām dienām). Uz otro dienu nesanāca palikt personisku iemeslu dēļ, bet ne mirkli nešaubos, ka sviedru un ausu kārpiņu orgasmi netrūka arī sestdien.