Kas notiek Latvijas mūzikā. Pārdomas pēc 'Austras balvas' nominantu izziņošanas  (5)

"Austras balvas" pamatidejai kā ekvivalents ir ņemts "Mercury Music Prize" Lielbritānijā un "Polaris Music Prize" Kanādā. Proti, šī balva tiek nevis populārākajiem un pārdotākajiem ierakstiem, bet gan izvēlēta pēc mūzikas kritiķu un nozares ekspertu žūrijas demokrātiska verdikta. Tas allaž nav viegli, jo žūrijā ir gan muzikologi, gan kritiķi, gan dīdžeji, gan paši mūziķi (ar stingru nosacījumu, ka konkrētajā gadā topā nav viņu pašu ierakstu). Interesanti, ka mūsu mazajā valstiņā arī šeit neiztiek bez strīdiem. Vieniem šķiet, ka tā tāda "snobu padarīšana", savukārt šiem "snobiem" šķiet, ka arī te visu izšķir nauda un ietekme. Sīkumos neiedziļināšos, bet taisnība nebūs ne vieniem, ne otriem.

Toties man kā žūrijas pārstāvim šis laiks ir allaž interesants, apkopojot visu gadu Latvijas mūzikā. Tā kā mūzikas žurnālisti un muzikologi mūsu valstī ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmi un lielāko daļu kaut nedaudz pazīstu, domāju, ka paudīšu ne tikai savu viedokli – 2017. gads Latvijas mūzikā ir bijis pavājš. Bet par visu pēc kārtas.

Sadalīšu ierakstus (kopsummā to bija ap 80) četrās lielākās kategorijās: "Lielās grupas", "Hiphops Latvijā", "Folkmūzika un "singer-songwriter" kategorija" un "Populārā popmūzika".

Pirms sāku, vēlreiz uzsvēršu – "Austras balva" ir kritiķu balva. Ar "lielās" te domātas kritiķu novērtētākās gadu garumā. No šī gada saraksta var izcelt četras apvienības: "Baložu pilni pagalmi", ansamblis "Manta", "Astro'n'Out" un "Satellites LV". No šiem četriem "Austras balvas" fināla "Top10" atrodami pēdējie trīs, kas noteikti pelnījuši lielāku uzmanību. "Baložu pilni pagalmi" šogad vasarā izdeva savu kārtējo ierakstu, kas bija perfekts apmierinājums grupas ilggadējiem faniem, – melodisks, ar allaž interesantu liriku un, tostarp pateicoties jaunajam dalībniekam Klāvam Laulam, muzikāli nevainojami uzbūvēts. Taču paredzams un dzirdēts. Šīs divas lietas kritiķiem allaž netīk.

Pilnīgi pretējs ir jaunais "Mantas" albums "Karaliene Anna". Manuprāt, šis ir viens no sarežģītākajiem Edgara Šubrovska daudzo projektu ierakstiem. Mūziķis atkal palicis uzticīgs producenta (Ingus Baušķenieks) uzstādījumam – būt analogam. Tamdēļ šo ierakstu visvairāk spēs novērtēt tik tiešām melomāni, kuri to klausīsies uz labākās no aparatūrām.

Taču visveiksmīgāk satikt klausītāju izdevies "Satellites LV". Nu jau kādu laiku mūzikas vidē cirkulē mantra: "Man vienalga, cik izcila ir tava balss, ja tev ir draņķīga mūzikas gaume, tu man neesi interesants." Nestrīdēšos par Jāņa Žildes vokāla spējām, bet mūzikas gaume, izpratne par producēšanu un spēja būt modernam ir neapstrīdama. "Varavīksnes galā" ir melodiski visspēcīgākais no "Satellites LV" ierakstiem, kuram šoreiz ir izmantotas visaktuālākās no elektronikas ierīcēm. Tieši tās ierakstu padara tik ļoti mūsdienīgu un vienlaikus klasiski skanošu. Neesmu bukmeikers, bet atļaušos prognozēt uzvaru. Un tā nebūtu nepelnīta.

Mazāk labu vārdu ir par "Astro'n'out" ierakstu. Šķiet, grupai ir nepieciešama drastiskāka izkāpšana no komforta zonas. Vel drastiskāka nekā "Baložiem".

Nu jau vairākus gadus pasaulē par neapstrīdamu līderi žanros izvirzījušais hiphops ir pat ļoti aktuāls arī Latvijā. Latvijā ir ļoti daudzi jaunieši, kuri ir talantīgi hiphopa bītu radīšanā (Oriole! Paklausieties viņa aranžijas, tās ir pasaules līmenī, un arī tāpēc prieks viņu redzēt "Austras balvas" "Top10"), taču allaž bijušas problēmas ar žanra neatņemamu sastāvdaļu – repošanu. Faktiski pēdējais, šķiet, bija Gustavo, kurš vairs nav Gustavo. Tamdēļ ir prieks par katru jaunu talantu, un pēdējos gados par līderi ir izvirzījies "Dirty Deal Audio" "ģimenes loceklis" ansis. Hiphops tradicionāli tiek saistīts ar pretošanos, "balts– melns" jaunības maksimālismu, tādēļ jo lielāks prieks dzirdēt, ka šis jaunietis aug arī intelektuāli un būs spēcīgs materiāls, ja... neaizies sviestā, līdzīgi kā šajā rindkopā minētais cits reperis. Diemžēl līdzvērtīgu ansim šobrīd gan ir pagrūti atrast. Nesaku, ka nav, bet – pagrūti atrast.

Pēdējā nodaļā es runāšu par aranžiju un producēšanu vairāk, bet šo tēmu nevaru neaizskart arī šeit. Godīgi atzīšos: es nebiju ļoti sajūsmā par Alises Jostes uzvaru 2015. gada "Austras balvā". Man patīk viņas dziesmas, bet šķita, ka tās skan neapstrādāti. Šogad "Top10" arī ir spēcīgs konkurents. Elizabetes Balčus albums "Conarium" ir daudz spēcīgāks ne tāpēc, ka būtu tieši muzikāli bagātāks, bet ir jūtami nostrādātāks. Ar katru nākamo klausīšanās reizi, šķiet, atklājas jaunas ritmiskas, skanīgas nianses, kas pirms tam bija paslīdējušas garām, uzburot arvien tīkamāku noskaņu.

Līdzīgus epitetus var veltīt Sniedzes Prauliņas debijas albumam "Inkrustācija", ko es pat liktu augstāk. Taču jāatzīst, ka arī žanriski šis ir sarežģītāks darbs, mijoties starp folk/pop un neoklasicismu, kas Sniedzei šeit ir izdevies apbrīnojami veiksmīgi. Turklāt arī allaž sarežģītais uzdevums – tikt galā ar kaverversijām – viņai ir pa spēkam. Ansambļa "Manta" dziesma "Nāve jūras malā" ar Klāva Elsberga dzeju Sniedzes izpildījumā pat skan pārliecinošāk, dabiskāk.

Šī ir visskumjākā sadaļa, par kuru pat negribas rakstīt. Es joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki, kas strādā ar Latvijas popmūziķiem, sevi dēvē par producentiem. Manuprāt, šis vārds ir kas vairāk par cilvēku, kurš māk ierakstīt vokālus un instrumentus pareizos celiņos. Taču arī šogad starp popmūzikas albumiem var izcelt vien Lindas Leen ierakstu, kas viņai noteikti nav spēcīgākais no mākslinieciskā skatpunkta, bet vismaz skan labi. Albumu producējusi... pati Linda Leen (kopā ar Gati Zaķi). Ja nebūtu Kaspara Ansona, es teiktu, ka šis žanrs (komerciālā popmūzika) ir tuvu nāvei. Bet! Šajā žanrā var aizņemties cilvēkus, kas minēti citās nodaļās. Domāju, ka viņiem ir mīksta sirds, droši vien neatteiks.