Šis ir pat stipri vien rets gadījums pašmāju rokmūzikā. Ne jau katru dienu vienā radošajā vilnī kopā metas trīs jau gana daudz mūzikā pieredzējuši meistari, kuri izmēģinājuši spēkus gan roka un popa, gan džeza un etno stilistikā. Runa, protams, ir par ģitāristu Matīsu Čudaru, viņa kolēģi Jāni Ruņģi, kurš "Spāres" gadījumā sev netipiski pievērsies basģitāras un pat flautas spēlēšanai, un sitamo instrumentu pārzinātāju Arti Orubu. Visi trīs jau kopš savu muzikālo gaitu sākuma saspēlējušies dažādos sastāvos kā piespēlētāji jeb tā dēvētie "sidemen".
"Spāre" nu reiz ir tas laika un vietas moments, kurā visu iesaistīto radošā enerģija tiek palaista brīvos auļos. Un tas ir garšīgi. Bija tā laime paviesoties vienā no retajiem trio pavasara koncertiem Kaņepes Kultūras centrā, kad radošās brīvības un improvizācijas plūdums no skatuves burtiski vēlās otrā stāva zāli piepildījušajos skatītājos, dažām meitenēm pat liekot nonākt itin ekstātiskā stāvoklī, kas atgādināja jau kaut ko no Vudstokas vai citos hipiju brīvības laiku filmētajos koncertmateriālos redzētā. Izrādās, ka šāda rokmūzikas piedāvāta brīvība kaut uz mirkli vēl ir spējīga nostrādāt arī digitāli sterili sakārtotajā 2017. gadā!
Tā paša pērnā gada maijā vīri nolēma padžemot ne tikai retos koncertos, bet arī studijā, kā rezultātā tapa "Masa". Izteikti improvizatorisks, no aizspriedumiem brīvs albums, kura muzikālais materiāls it kā cīnās par savas brīvības neierobežošanu. Diemžēl albuma formāts pieprasa zināmas robežas un sakārtotību, kas kā reiz ir lielākā "Spāres" problēma. Grupa ar to tikusi galā diezgan labi, taču krātiņā iesprostotas spāres iespaids ik pa brīdim tomēr piezogas. No tā grupai, visticamāk, neizbēgt, jo jebkurš mēģinājums ielikt rāmjos viņu pāri malām plūstošo radošo nemieru automātiski liks apjaust mazliet traucējošas ierobežošanas sajūtu.
Taču tas nenozīmē, ka albums nebūtu baudāms. Tas padevies muzikāli pat ļoti interesants, eklektisks un brīžiem pat izaicinošs. Jā, var diskutēt par latvju rokmūzikas mūžveco problēmu, ķeroties pie jau pagājušu laiku dzejnieku tekstiem, kas šajā gadījumā nozīmē psihedēliski apdarinātu Raiņa un Ojāra Vācieša dzeju. Tas ir klausītāja gaumes un sajūtas jautājums. Varu pievienoties viedoklim, ka interesantāk izklausās Mirdzas Bendrupes un pašu grupas dalībnieka Matīsa Čudara radītie teksti, jo vairāk saderas kopā ar muzikālo svaigumu. Bendrupes gadījumā teksti ir mazāk dzirdēti, Čudara gadījumā tas vienkārši ir svaigs teksts jaunam muzikālajam materiālam – komplekts, kas pilnībā tapis grupas iekšienē. Runa konkrēti ir par piekto no astoņiem "Masas" skaņdarbiem – "Vienā jūrā".
"Vien pie dzīva stāda tu vari saprast, kas ir nāve…" Šis Vācieša teksts tiek izrunāts pa virsu ambientai noskaņai un rada kāda alternatīva dzejas vakara lasīšanas auru albuma ceturtajā skaņdarbā. Tā, starp citu, nav nemaz tik slikta ideja vēl vienai "Spāres" radošai izpausmei. Protams, grupas nemiera gars attīsta šo skaņdarbu līdz "ambient noise" cienīgai stilistikai un jau izmisīgi izdziedātam tekstam. Un Čudara/Ruņģa duetam šāda psihedēlija piestāv. Orubs tai piedod nepieciešamo perkusīvo improvizācijas sajūtu, kārtējo reizi liekot saprast, ka šis trio kopā jūtas muzikāli apskaužami brīvi. Un "Vien pie dzīva stāda" nemanāmi pāriet jau pieminētajā spēcīgākajā albuma brīvas džemošanas skaņdarbā "Vienā jūrā", kurā trio ar tenorsaksofona solo pieslēdzas arī Kopenhāgenā dzīvojošais laikmetīgās džeza mūzikas saksofonists Kārlis Auziņš.
"Spāres" muzikālais materiāls gan koncertos, gan ierakstā liek iedomāties par septiņdesmito gadu progresīvā avangardroka spēku, un viņu strauji augošajā fanu pulkā pat var saskatīt jau minētos agrākos laikus vizuāli atgādinošus ļaudis, kā tas bija arī gluži nesenā koncertā klubā "One One". Tur, starp citu, grupa visiem par pārsteigumu nespēlēja nupat izdotā debijas ieraksta skaņdarbus, bet vēl jaunāku programmu. Ir pilnīgi skaidrs, ka "Spāre" atrodas radošā lidojumā, muzikālās idejas metot pāri malām. Mums atliek tās tikai ķert un baudīt. No koncertā dzirdētā materiāla jau prātā iesēdusies jestrā, pat dejojamā "Sirdsapziņa", kurā izmantots Andra Bergmaņa teksts.
Kamēr jaunais materiāls vēl gaida savu ierakstīšanas kārtu, atliek to saķert retajos, tomēr notiekošajos "Spāres" koncertos, bet ieraksta veidā baudīt "Masu", kas pieejama, piemēram, "Bandcamp" vietnē. Jā, fiziski taustāmos nesējus vēl mazliet jāpagaida, jo to prezentēšana izpalika arī "One One" klubā. CD partija bija izrādījusies brāķēta, tādēļ faniem nācās iztikt vien ar fizisku grupas dalībnieku skāvienu. Vismaz tā tas tika sludināts no skatuves. Grupa pat varēja šos draudus droši izpildīt jau koncerta laikā, kas radītu vēl lielāku saikni ar skatītājiem. Tāpat kā laist vēl brīvāk savus muzikālos zirgus, jo atšķirībā no pavasara koncerta bija jūtama jau krietni izteiktāka vēlme jauno muzikālo materiālu ielikt stingrākos konkrētu dziesmu formāta grožos. Taču šī nav negatīva kritika, "Spāres" svaigums tik tiešām ir svaigs, lai arī vienlaikus senākus laikus atgādinošs. Daudz svaigāks par vienveidīgi producēto it kā moderno popmūziku, kas jau pārpludinājusi radiostaciju un TV šovu ēteri un attiecīgi mūsu prātus, gribam mēs to vai negribam.
Rezumējot – "Spāre" ir diezgan unikāla parādība Latvijas rokmūzikā, jo dzīvo ārpus laika. Šī mūzika var patikt kā agrīnā "Pērkona" un "Sīpolu" piekritējiem, tā viņu bērniem un pat mazbērniem. Tajā ir latviska nemiera kods, dziļums un brīvības alkas katrā nospēlētajā notī. Un varbūt, ka tas nav nemaz tik nesaprotams kods arī mūsdienu digitāli kontrolētajai paaudzei.
Albumu var noklausīties un nopirkt interneta vietnē "Bandcamp".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
