Skatieni uz ImKas Ceturto. LNSO un 'Vein Trio' koncerta apskats  (26)

Varbūt riskēšu izklausīties pēc nacionālo vērtību zaimotāja, bet man sastapšanās ar Ceturto simfoniju, lai cik tā nebūtu interesanta un aizraujoša, nav piešķīrusi šim darbam kulta pakāpi. Un es nevaru identificēties ar muzikoloģes Ingrīdas Zemzares skatījumu, kas, ja var atļauties vispārinājumu, lielā mērā raksturo viņas paaudzes attiecības ar ImKas Ceturto. Tāpat nepiekrītu muzikoloģei Inārai Jakubonei, kura te apskatīto koncertu nesen vērtēja radio "Klasika" (par to šajā rakstā nedaudz vēlāk).

Nupat teikto varu attiecināt uz latviešu klasiskās mūzikas klausīšanos vispār – pēdējo pāris nedēļu laikā pārdomas par vispārpieņemtā pārvērtēšanu raisīja gan Lūcijas Garūtas Klavierkoncerts (jaunajā tvartā, kur to ieskaņojuši pianists Reinis Zariņš, diriģents Atvars Lakstīgala un Liepājas Simfoniskais orķestris), gan Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija diriģenta Kaspara Ādamsona, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un "Vein Trio" lasījumā.

Otrs koncerta āķis līdzās Kalniņa Ceturtajai bija promocijas tekstos izlasāmā vārdkopa "simfoniskais bops". Tas nozīmē, ka koncerta pirmajā daļā Šveices džezmeņi "Vein Trio" atskaņoja savus skaņdarbus kopā ar LNSO. Jāatzīstas, ka šo simfonisko kombo devos klausīties ar zināmām gaidām. Par skanējuma un emocionālo jaudu, uzstāšanās nepiejaucētu atraisītību un neparedzamību. Aizvien vairāk ticu žanru robežu nojaukšanai un klasiskā/akadēmiskā saplūsmei ar ietekmēm no populārās un džeza mūzikas. To vienmēr postulēju sarunās par šo tēmu, bet "Vein Trio" simfoniskais bops bija klausīšanās pieredze, kurā mana pārliecība iederējās tikai daļēji un kas lielākoties to neattaisnoja.

Koncerta sākumā uz skatuves uznāk pianists Mihails Arbencs, bundzinieks Florians Arbencs un kontrabasists Tomas Lēnss. Trio nospēlē kompozīciju "Under Construction". Nospēlē virtuozi un pārliecinoši. Bet pēc tās rodas iespaids, ka mūziķi iesildījās un tūlīt sekos īsta enerģijas atdeve. Man rodas aizdomas, ka trio nav spējis pilnībā uzgriezt muguru nedaudz jūtamam sastingumam, kuru rada koncertzāles ietvars. Sajūtos kā tāds akadēmiskais klausītājs, kurš vēlas nodibināt kontaktu ar džeza trio uz skatuves, bet tas ir pāri maniem spēkiem iekšpus ģildes sienām.

Otrais skaņdarbs – "Dedicated to the Quintessence" –, kurā Šveices trio pievienojies LNSO un Kaspars Ādamsons, saprotams, izvirza sarežģītākus saspēles noteikumus. Orķestrācijā ir pārāk daudz klasisku drošības spilvenu un pārlieku maz ausi urdošas uzdrīkstēšanās. Šajā koncerta brīdī es ceru, ka simfoniskais bops vēl notiks.

Lūzuma punkts notiek trešajā kompozīcijā "Jammin' at the Children's Corner", kurā galvenā loma ir trio bundziniekam un orķestra sitaminstrumentālistiem. Koncerta visātrākajā skaņdarbā mūziķi ar savu saspēli panāca kaut ko teju brīnumainu – virtuozs ātrums no spoža tehnikas paraugdemonstrējuma pārtapa emocionāli uzrunājošā izteiksmes līdzeklī. Koncertos to negadās bieži pieredzēt, turklāt tik izteiksmīgi un emocionāli ievelkoši.

"Vein Trio", Kaspars Ādamsons un LNSO atlikušo koncerta daļu muzicēja ar pieaugošu atraisītību, arī orķestrācija bija smalkāka un daudzveidīgāka. Un pēdējā skaņdarbā es tiešām noticēju "Vein Trio" un LNSO saspēlei kā vienotam spēkam. Simfoniskais bops kā žanru nojaukšanas mehānisms sevi beidzot pieteica. Savu piedevu "Vein Trio" izspēlēja kā pirmās daļas noapaļojumu, kā līdzenu tiltu uz Kalniņa simfoniju. Tikai iespēlētu kadenču vietā vēlējos pieredzēt līdzīgu eksplozīvu jaudu, kā to demonstrēja LNSO sitaminstrumentālisti un bundzinieks Florians Arbencs, lai starpbrīdī varētu doties ar kūpošu galvu un reiboņu ausīs.

Par Kalniņa Ceturto simfoniju Kaspara Ādamsona un LNSO sniegumā jāsaka, ka tā diemžēl nepietuvojās iepriekšējiem lasījumiem ar jaunām, interesantām diriģenta idejām vai formas risinājumu, vai kaut ko, kas paliktu atmiņā kā Kaspara Ādamsona pienesums šīs simfonijas dažādajiem tulkojumiem.

Simfonijas pirmajā daļā bija tik daudz balansa problēmu, ka, pieļauju, arī Andris Poga, orķestra mākslinieciskais vadītājs, no klausītāju rindām tās nespētu saskaitīt. Pastāvīgi likās, ka no simfoniskās vertikāles izkrīt viena vai vairākas balsis un līdz klausītājam nemaz nenonāk. Raksta sākumā atsaucos uz muzikoloģi Ināru Jakuboni, kura Kalniņa Ceturto noteikti noklausījusies daudz vairāk reižu nekā es. No viņas vērtējuma sapratu, ka Ādamsona muzikālās saknes kordiriģēšanā ir šī simfonijas lasījuma veiksme, spēja simfoniju iekšēji izdziedāt. Bet, manuprāt, tieši tur rodams šī lasījuma klupšanas akmens – simfoniskās dramaturģijas nekonsekvence, simfoniskais cikls kā neatrisināta formveides problēma. Šajā koncertā sāku domāt par to, ka, tāpat kā Lūcijas Garūtas Klavierkoncerts, kuru kopš mūzikas vidusskolas esmu pieradis uztvert kā latviešu simfoniskās mūzikas lielgabarītu, arī Kalniņa Ceturtā savu aktualitāti pa daļai saglabā tikai kā vēsturisks artefakts. Vai, citiem vārdiem, daļa šī opusa slavas, nenoliedzami, rodama tā tapšanas laika vēsturiskajos kontekstos. Varbūt Kaspara Ādamsona lasījumā pietrūka jauneklīgas uzdrošināšanās pievērsties kultūras piemineklim (simfonijai) ar savu devu nekaunības, huligānisma vai distancēšanās no kulta statusu ieguvuša darba.